Dopings 1981. - 1988.

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Pirmā doma, kas iešaujas prātā, liekot pirkstus uz datora klaviatūras, ir tā, ka ievads par mūsu izcilāko lodes grūdēju un vienu no visu laiku labākajiem Latvijas vieglatlētiem — Jāni Bojāru — varētu izvērsties itin garš. Un nevar saprast, no kura gala lai sāk.

Droši vien jau no tā, ka pašlaik pēc kārtējās operācijas un ceļgala implanta ievietošanas viņa kāju atkal "rotā" pamatīgas šuves — atgādinot par medaļas otru pusi jeb to laiku, kad, lietojot dopingu, lielā sporta, uzvaru un dzīves vārdā tika upurēta veselība...

Bērnunams un internātskola, aiziešana no Murjāņiem un "profene", sporta pamešana un atgriešanās tajā, netikšana uz olimpiskajām spēlēm, veiksmīgā tirgošanās ar benzīnu un naudas zaudēšana TOP bankā, citu biznesu uzplaukums un noriets, trīs gadu darbs Anglijā, lai izdzīvotu un sapelnītu naudu operācijai, ģimenes būšanas un nebūšanas... Īsāk sakot, ar spozmi un melnām dienām piesātināts dzīves gājums, kura laikā Bojs (J. Bojāra iesauka kopš PSRS laikiem) nav salūzis un vairākkārt visu sācis no nulles. Nezaudējot sērdieņa palaidnību, nebēdnību un, pats galvenais, pozitīvo vienkāršību. Un, ja nu uz kādu var attiecināt teicienu par mietu laušanu uz vīra muguras, tad tas ir viņš. Tāpat kā desmitniekā ir trāpījis pazīstamais ķirurgs Valdis Zatlers, kurš, raksturojot Bojāra nemiera garu, ir teicis, ka Jānis ir kā helikopters, kas atlido, saceļot pamatīgus putekļus, nosēžas un tikpat vareni pazūd...

Tikpat kā gaļasmašīnā

Jānis Bojārs ir pirmais Latvijas sportists, kas publiski atzīstas dopinga jeb aizliegto preparātu lietošanas grēkā, bet citviet pasaulē šādi gadījumi varētu būt skaitāmi ja ne uz vienas, tad abas rokas pirkstiem. Taču viņa vaļsirdība nav grēksūdze. Turpmāk, lasot Jāņa stāstījumu, sapratīsit, ka viņam nebija īpašas izvēles, jo PSRS sistēma (ne tikai sportā) cilvēku ievilka tikpat kā gaļas maļamajā mašīnā, no kuras izkārpīties nebija iespējams. Turklāt Bojs teic: ja vien laiku varētu pagriezt atpakaļ, tad diez vai, lielos vilcienos ņemot, kaut ko būtu darījis citādi, un arī pašlaik negrasās sev kaisīt pelnus uz galvas. Rodas pamatots jautājums — kāpēc tad viņam šodien ir skaļi par to — DOPINGU — jārunā. "Es gribu, lai esmu uzskatāms piemērs tam, kā dopings var sadragāt veselību, un lai kāds vispirms padomā par to, kādas var būt sekas, pirms ķeras pie tā. Aizliegtie medikamenti visos laikos bija un ir dopings. Taču starp mūsu dienām un PSRS laikiem paralēles īsti nevar vilkt. Man nevajag, lai tagad mani kāds žēlotu, taču es vēlos pateikt, ka tolaik bija cita sistēma, kurā sportistam nebija daudz izvēles iespēju, un, tāpat kā mani, tā sevī ievilka un samala ne vienu vien sportistu," brīdinot citus, bet par sevi runājot bez jebkādas nožēlas, par bijušo saka Jānis.

Zem adatas — astoņus gadus

Pirmo reizi ar dopingu augstākajā līmenī Jānis saskārās, nokļūstot PSRS izlasē. Janvārī sportisti gandrīz trīs nedēļas dzīvoja un trenējās Maskavā, kur katru dienu tika veiktas dažnedažādas pārbaudes un analīzes. Tālāk ceļš veda uz treniņnometni — Soču apkaimi Krimā, kur tika likti pamati jaunajai sezonai. Tur dakteris vēl zaļoksno Boju iesauca pie sevis un paziņoja, ka pārbaudes ir uzrādījušas labus rezultātus, taču, tā kā tagad viņš pārstāvēs ne tikai savu republiku, bet PSRS, līdz ar to būs jātrenējas vēl vairāk un smagāk, nāksies lietot vitamīnus. Bet beigās vēl pajokoja, ka tādam vīram kā Jānis paciest arī špricītes tāds nieks vien būs. "Tā nu es "zem adatas" biju visu PSRS izlasē pavadīto laiku, un tie bija nevis viens vai divi, bet gan astoņi gadi," atceroties iepazīšanos ar aizliegto medicīnu, saka Bojārs.

Par šo lietu Jānis jau šo to bija dzirdējis, taču zināja, ka jautājumus nevar uzdot un ir jādara tas, ko liek. Kas tā ir par štelli un kāds tai spēks, viņš saprata jau pēc pāris nedēļām: "Paiet 15—20 dienas, un sajūtas ir tādas, ka tās dēļ, lai paņemtu divus spaiņus, rokas nemaz nav jāpapleš. Katru dienu treniņu laikā pulsu un sirdsdarbību pārbaudīja māsiņas, un, ja kaut kas nebija tā, kā vajag, tad vēlāk saņēmu komandu, ka nākamajā dienā varu atpūsties. Viss bija augstākajā līmenī. Kad tuvojās sacensības, attiecīgajā brīdī tas viss beidzās, lai uz mačiem būtu "tīrs". Būtībā jau programma bija izstrādāta visai sezonai līdz pat oktobrim, un, izpildot dakteru norādījumus, mums tā precīzi bija jāievēro un jāizpilda."

Suns "mizoja" visu pēc kārtas

Uz delverībām Jānis nasks bijis jau kopš bērnības. Apostījis gaisu un iejuties PSRS izlasē, viņš, kā jau vienkāršs lauku zēns, iemantoja daudz čomu. Tad nu kādā jautras patērzēšanas reizē ar labākajiem drugāniem, starp kuriem bija arī divkārtējais olimpiskais čempions (vārdu neminēsim. — U.M.), tika izlemts pamēģināt iebarot sunim tabletes. Dienvidos to, kā zināms, ir daudz. Izvēle krita par labu kādam eksemplāram, kurš turpat pie stadiona katru dienu nīgri gulēja. Tas nebija tik gudrs kā kolēģis filmā par Šurika piedzīvojumiem un notiesāja gaļas gabalu ar visām tajā noslēptajām ripām. Pagāja nedēļa, un vīri skatās, ka suns kā traks nesas virsū visam, kas kustas, un grib "mizot" visus suņus un kaķus pēc kārtas. Paiet vēl kāds laika strēķis, un suns atkal guļ. Kā teiktu sportisti?— bez pruhas.

Kā nu pēc tāda stāstījuma nepavaicāsi par to, kā tad pašiem sportistiem bija ar to pruhu. Jānis saka, ka "zboru" pirmajā posmā viņiem bija stingri aizliegtas jebkādas režīma neievērošanas, un retais šo nosacījumu pārkāpa. Pat tad, kad "draudziņš" gandrīz vai ar rokām bija jālauž lejā. Savukārt vēlāk tika dota zaļā gaisma, un tad varēja iedzert gan spirtotos dzērienus, gan arī, ja vien bija vēlme, doties uz diskotēku vai izvēlēties vienkāršāku un ātrāku ceļu — apciemot sportistes. Tādēļ, lai visos iespējamos veidos ķīmija no organisma tīrītos ārā.

Aiz durvīm gaidīja rinda

Runājot par dzīvi "zem adatas" un izvēles iespējām, Jānis min vairākus faktorus, kas ierobežoja viņu — gan psiholoģiskos, gan fiziskos. Pirmām kārtām — aiz durvīm uz PSRS izlasi stāvēja rinda, un bija sajūta, ka tevi kuru katru brīdī ir gatavi ne vien izbīdīt ārā, bet pārnestā nozīmē pārgrauzt arī rīkli. Līdz ar to bija kā tajā teicienā?— vilku barā jādzīvo pēc pelēču likumiem. Turklāt tolaik vieta PSRS izlasē garantēja labu naudu, kā arī braucienus uz ārzemēm, bet par šo tēmu nedaudz vēlāk.

Visupirms par to, kā Jānis nonāca eiforijā no spēka un rezultātu izaugsmes: "Pirzdams grūžu pāri 20 metriem, tuvojos atzīmei 20,50, bet, kā nav, tā nav. PSRS izlasē tiku paņemts kā perspektīvs sportists. Tur mani uztanko ar "vitamīniem", un bez īpaša saspringuma lodīte lido pāri 21 metram. Ja pirms tam 200 kg guļus no krūtīm spiedu tik tikko vienu reizi un sānos stāvēja puiši, tad vēlāk ar to pašu svaru bez "strahovkas" varēju uztaisīt sešus spiedienus. O! Spēks nāk klāt, un lodīte ņipri spurdz gaisā! Rekordi un uzvaras nāca cita pēc citas... Jaunam gurķim tā bija eiforija, un pat prātā nenāca domas par to, ka ķīmija jāmet pie malas. Kā lai salīdzina tās sajūtas. Nu, piemēram, sākumā ir viens miljons dolāru, tad 5, 10, 30... Vai tad ir daudz cilvēku, kas pelnīšanai met mieru, par spīti tam, ka pietiek gan paša, gan vēl nākamo paaudžu dzīvei? Ko lai vēl saka. (Nopūšas.) Tāda ir dzīve, un, ja es atgrieztos tajos laikos, tad tāpat neko nemainītu."

Beigās viņš piebilst, ka tagad nevar teikt — kas tad tie par čempioniem, ja lietoja dopingu: "Tam, kam nebija "iekšā", ķīmiju varēja "bāzt", cik tik uziet — tāpat nekas tur nevarēja sanākt. Vai arī — kāds kādu reizīti izšāva un, tikpat ātri kā parādījies, pazuda. Ko es ar to gribu teikt? To, ka savā starpā cīnījās tie, kam bija labākie treneri, ātruma, spēka un citi rādītāji, raksturs un mērķtiecība, kā arī galva uz pleciem, lai apgūtu tehniku. Ne velti saka, ka par čempionu nevis piedzimst, bet kļūst. Kurš gan negrib zeltu? Bet, ja tu redzi, ka ar paša spēkiem vien ir par īsu un ar godīgumu īpaši tālu netiksi... Tā jau ir tā lielā dzīves spēle, kad tu nezini, kas un kā var būt. Sēžot dīvānā, vienmēr jau var gudri spriedelēt par jebkuru tēmu. Politiķi un oligarhi, nelieši, sēž tur augšā un zog! Tā jau var bļaustīties bezjēgā. Es negribu teikt, ka tas ir labi. Runājot par dzīvi — es šo tēmu gribu apskatīt no citas puses. Vai tas, kurš visskaļāk bļauj, ir pārliecināts, ka, esot turpat, nedarītu to pašu un vēl vairāk!? (Pēc pauzes.) Nu, redz, tu arī domā. Tāpēc es saku, ka citu cilvēku ādā nekad nevar ielīst, un, kā saka — savu lodi neviens nedzird."

Skatoties, kas notiek riņķī, Jānis saprata, ka ne jau viņš viens un neba jau tikai PSRS sportisti vien lieto "vitamīnus". "Ja visi startētu tīri, lūdzu — arī es neko negraužu un piedalos godīgā cīņā. Taču spēles noteikumi bija citādi, un man nekas neatlika, kā tajos iesaistīties," to teikdams, Jānis atklāj, ka ļoti labi apzinājās — tīrs viņš droši vien netiks PSRS izlasē un līdz ar to nekad nesasniegs virsotnes — nevarēs piedalīties Eiropas čempionātos (vieglatlētikā pirmais pasaules čempionāts notika tikai 1983. gadā) un secen ies arī sapnis par olimpiskajām spēlēm.

Savulaik parādījās speciālistu pētījums, kurš atklāja, ka dažādās vieglatlētikas disciplīnās sasniegtie rezultāti nepakļaujas veselajam saprātam un krietni pārsniedz cilvēka jeb "tīra" sportista iespēju robežas.

Kad dzīve tikai sākas

Vaicāju Jānim, kāda šī robeža varētu būt lodes grūšanā. Viņš atbild: "Maksimāli — 21 metrs." Turklāt ar tādiem nosacījumiem, ka viss — uzturs, atļautā medicīna, psiholoģija un citi faktori (arī tas, kā cilvēks jūtas un dzīvo ikdienā) — ir visaugstākajā līmenī: "Lai sasniegtu 21 metru, daudz kam ir jāsakrīt īstajā vietā un laikā un visiem punktiem ir jābūt desmitniekā. Labi, ir tā robeža sasniegta. Taču gribas vēl, un, lai vēlreiz uzgrūstu 21 metru, kaut kas ir jāliek klāt. Šāds rezultāts ārprātīgi izsmeļ iekšējās rezerves un enerģiju. Vēl kāda lieta. O.K., ir tev tas 21 metrs. Ja ar to beigtos dzīve un būtu sapelnīts pietiekami daudz naudas, tad viss kārtībā. Es biju 21 gadu jauns, un man ar to 21 metru tā dzīve tikai sākās. Un bija jādomā, kā to atkārtot un vēl pielikt klāt."

Šodien, ja ir skanošais kabatā, var ieiet veikalā un nopirkt visu, ko vien sirds kāro. Bet, ja izvēle liekas par mazu, tad nopirkt aviobiļeti un aizlidot ceļojumā vai "šopingtūrē" kaut vai uz zemeslodes otru pusi. PSRS laikos pabūt ārzemēs, it īpaši kapitālisma zemēs, lielākajai daļai pilsoņu bija kaut kas nereāls un mītisks. "Es biju audzis bez vecākiem, mētādamies pa pasauli. Var teikt, ka man nekā nebija un es neko no dzīves nebiju ne redzējis, ne izjutis. PSRS izlase deva gan titulus, gan labu naudiņu. Tad man tā dzīve tikai sākās. Tagad nopērc biļeti par dažiem desmitiem latu un lido uz Londonu, Berlīni vai citu pilsētu. Toreiz ar visu naudu nekur nevarēja tikt. Pirmajos ārzemju braucienos es staigāju ar atvērtu muti. Vajag džinsus?— ieeju veikalā un nopērku. Videomagnetofons! Toreiz tas padomju pilsonim bija kaut kas elitārs un nesasniedzams. Pat vairāk nekā šodien kaut kāds pats smalkākais limuzīns. Iedomājies bērnunama audzēkni, kuram nekā nav bijis un pēkšņi tas viss — medaļas, slava, ārzemju braucieni un importa mantas — sāk velties virsū. Nu, kur es varēju sprukt? Nekur! Un man pat prātā nevarēja ienākt doma to mainīt pret kaut ko citu. Tagad jau ir daudz iespēju izsisties un pelnīt naudu. Bet tolaik sports bija viena no retajām iespējām nokļūt saulītē. Man izlasē maksāja 350 rubļu stipendiju, un dienā es saņēmu 12 rubļu ēdināšanas naudas. Vai, strādājot par atslēdznieku, es būtu saņēmis vairāk? Dievs ar to visu naudu... Es jau darīju to, kas man labi padevās, un, ja ar to es varēju tikt uz Eiropas un pasaules čempionātiem, kā arī olimpiskajām spēlēm, tad ko gan vairāk varēju vēlēties."

urīnu nodeva bērni

Šobrīd, kad dopinga skandāli uzvirmo cits pēc cita, rodas jautājums — kāpēc Bojāra laikos, kad sportisti ripas grauza uz nebēdu, pieķeršanas un diskvalifikācijas bija sensācija. Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka sportisti tika uztankoti treniņnometņu laikā, bet uz sacensībām ieradās "tīri". Tolaik, kad bija tā sauktais dzelzs priekškars, piemēram, Ķelnes laboratorijas pārstāvji nevarēja ierasties PSRS un veikt pārbaudes, un otrādāk. Bet kurš tad grib ķert un sodīt tikai savējos? Tāpēc iekšējās pārbaudes, kurās bija ne viens vien pozitīvs gadījums, bija domātas nevis plašai auditorijai, bet gan pašu zināšanai. Turklāt ar nodomu, lai nenotiktu pašdarbība un sportisti pieturētos pie izlases dakteru izstrādātā plāna. Lai nekristu kaunā starptautiskajās sacensībās, operatīvās pārbaudes notika arī pirms galvenajiem startiem. Jānis atceras gadījumu, kad vienā no Eiropas ziemas čempionātiem pēkšņi uz starta neizgāja viena no vadošajām sportistēm. Trauma. Tā kā iepriekšējā vakarā viņi no zvana līdz zvanam bija kopā trenējušies, tad bija skaidrs, ka iemesls ir pavisam cits. Šādos gadījumos no Maskavas uz sacensību vietu tika sūtīta telegramma ar šifrētiem tekstiem. Piemēram — apsveikumu dzimšanas dienā.

Taisnība vai ne, bet Jānis ir dzirdējis, ka pirms Maskavas olimpiādes esot veikta īpaša akcija — savākti urīna analīžu paraugi bērnudārzos. Zinot, ka šīs olimpiādes laikā pozitīvs nebija neviens dopinga tests, par to nav jābrīnās. Tāpēc, ja visu darīja, kā speciālisti lika, tad iespēja iekrist bija pavisam neliela, un tas arī bija par iemeslu tam, ka līdz pat astoņdesmito gadu beigām dopinga mēris pasaulē plosījās gandrīz vai netraucēti. "Ja paskatās, kādi rezultāti tika sasniegti astoņdesmitajos gados, tad mati ceļas stāvus. Daudzi pasaules rekordi tika pārsisti tikai pēc daudziem gadiem, bet pāris veidos stāv vēl joprojām. Kaut kad nesen skatījos visu laiku labākos rezultātus lodē, un tur pirmajā divdesmitniekā vairāk nekā desmit uzvārdu ir no 80. un pat 70. gadiem. Arī mans vārds tur ir atrodams — 31. vietā —, un no desmitās mani šķir apmēram 70 centimetru" runājot par šo tēmu, bilst Bojārs.

Par to skaļi nerunāja

Par to, kas sportistiem tiek barots un špricēts, jautājumus nebija pieņemts uzdot un atklāti par to neviens nerunāja. Un, ja kādreiz kāds ar viltu vai pie šņabja glāzītes centās no dakteriem izvilināt, tad šie mēģinājumi tradicionāli beidzās neveiksmīgi. Šajā sakarā Jānis atceras kādu gadījumu: "Sacensībās Vācijā lode norāvās nost, un, tā kā aizgrūdu pāri 21 metram, tad pamatīgi apskādēju pēdējos divus pirkstus. Viss piepampa, un sāpes bija tādas, ka nevarēju karoti rokā noturēt. Atbraucu mājās un domāju, ko darīt, jo drīz bija paredzētas svarīgas sacensības. Aizgāju pie daktera, kurš pateica, lai sacensību rītā stundu pirms starta pieskrienu pie viņa. Aizgāju, dabūju špricīti un nobrīnījos, ka dakteris saka, lai eju un droši startēju. Ātri vien organismu pārņēma tāda kā tirpoņa un sāpes pazuda. Pats par lielu brīnumu uzgrūdu 21,36 metrus, kas bija gandrīz vai sezonas labākais rezultāts. Tad mani pasauca uz dopinga kontroli. Sēžu un dzeru vienu alu pēc otra, bet ārā nekas kā nenāk, tā nenāk. Beigās tas visiem apnika, un man pateica, lai atnāku nodot analīzes no rīta. Dodos uz izlases autobusu un jūtu, ka tūlīt kaut kas nav labi. Visu ķermeni pārņēma tādi kā krampji. Komandas biedri māj ar rokām, sauc mani, bet es jūtu, ka līdz autobusam varu arī netikt. Šie tik smejas, jo domā, ka dopinga kontrolē esmu pamatīgi piesūcies alu. Kaut kā tiku līdz viesnīcas istabiņai un uzreiz zvanu dakterim. Saku, ka man ir baigi sūdīgi. Šis pārvaicā, vai man ir šņabis. Es saku: kāds šņabis, es mirstu nost. Ielaidu vannā aukstu ūdeni, kāpju iekšā, bet man liekas, ka tas ir karsts. Atnāk dakteris ar diviem polšiem, ielej pilnu graņonku un saka, lai maucu iekšā. Es tā daru, bet viss uzreiz nāk atpakaļ. Šis ar varu man iedabū iekšā vēl vienu divsimtnieci, bet es atkal vemju. Dakteris lamājas un saka, lai es kaut kā to šņabi cenšos noturēt iekšā. Tā ar ceturto piegājienu man tas izdevās. Ātri vien "izrubījos" un nogulēju kādas 20 stundas. Pēc tam kādā banketā dakterim prasīju par to, kādu brīnumzālīti viņš man bija iešpricējis. Solīju balzamu un citus mūsu labumus, kas krieviem bija delikateses, bet šis nebija pielaužams."

Pirmais Eiropas zelts un sapņi

Jāņa Bojāra karjerā bijis gana daudz spožu mirkļu un arī negaidītu klupienu, kas pirmajā acu uzmetienā viņa iespaidīgo CV tomēr notušē. Proti, viņš tā arī nepiedalījās olimpiskajās spēlēs un neieguva Eiropas zeltu stadionā. Savās pirmajās Eiropas meistarsacīkstēs telpās Jānis ieguva zeltu ar jaunu Latvijas rekordu (20,56). Taču vēl patīkamākas emocijas un nākotnes ilūzijas raisīja tas, ka pārspēts tika Maskavas olimpiskais čempions un bijušais pasaules rekordists Barišņikovs, bet uz goda pjedestāla trešā pakāpiena stāvēja vairāk nekā 40 gadu vecais Dienvidslāvijas pārstāvis Ivančičs. "No visiem zeltiem, kas bija līdz tam, Budapeštā iegūtais bija visvērtīgākais," atceroties tālaika sajūtas, saka Jānis. "Taču sirdi sildīja ne tikai medaļa un tas, ka atkal pie vietas biju nolicis Barišņikovu. Skatījos no augšas uz dienvidslāvu un domāju, ka gan jau es arī tik ilgi izvilkšu un man priekšā vēl ir daudzi čempionāti, medaļas un vismaz divas olimpiādes."

Taču viss izvērsās citādāk, un, kaut arī Bojs vēl vairākus gadus noturējās PSRS izlasē, astoņdesmito gadu otrajā pusē viņa vilciens pamazām sāka attālināties — lai kā Jānis centās ielēkt pēdējā vagonā, tas viņam neizdevās. Jo veselības problēmas sāka līst ārā kā īleni no maisa...

Dopings un slodzes "apēda" locītavas

"Skaties, kā es te biju "uzkačājies"," saka Jānis un rāda uz fotogrāfiju, kur kājas augšstilba izmērs pārsistu manējos, trīs kopā liktus. "Celītis starp tiem muskuļiem izskatās pavisam maziņš, un loģiski, ka tas to masu nevar turēt. Tāpēc jau man tie ceļi un vēlāk arī gūža pamazām sāka brukt nost." Taču tas nebija pats galvenais iemesls, kādēļ Bojāra karjera, nesasniegusi augstāko punktu, tikpat ātri kā uztecējusi kalnā, sāka velties atpakaļ.

"PSRS un VDR sportisti visus sita lupatās. Taču kāda bija atšķirība starp mani un vāciešiem? Friči bija gudrāki un visu lika uz vienas kārts — sezonas galvenajām sacensībām. Mums savukārt sevi jeb, citādāk izsakoties, padomju sistēmas varenums bija jāapliecina arī citos startos un Maskavai jāpelna nauda, no kuras paši nesaņēmām ne kapeikas. Piemērs no dzīves. Eiropas čempionātā Atēnās pasaules rekordistam Beijeram zaudēju kādus 70 centimetrus un, tā kā ieguvu sudrabu un kā PSRS izlases debitants piekāpos šādam vīram, tad vairāk biju priecīgs nekā bēdīgs. Pēc neilga laika Tokijā notika Astoņu nāciju kausa izcīņa, kur Beijers man neko nevarēja izdarīt. Būtībā jau es izcēlos ar to, ka visu laiku grūdu diezgan stabili un, kā par spīti, man nelielas bedres, taču medaļu vērtībā, gadījās

dažos lielajos startos. Katru sezonu es savu rezultātu uzlaboju un turējos labā līmenī. Citādi jau arī nedrīkstēja būt, jo tīkotāju uz manu vietu PSRS izlasē bija daudz. Tāpēc nedrīkstēja iesnausties un atlaist ne uz brīdi."

Naglas karjeras zārkā

Taču, pēc Jāņa domām, galvenais, kas viņa karjeras zārkā iedzina vienu naglu pēc otras, bija tas, ka nācās startēt un trenēties augu gadu: "PSRS izlasē sabiju astoņus gadus, taču to visu var reizināt ar divi, jo bez pārtraukuma bija "jāmauc" gan ziemā, gan vasarā. Tas arī mani iedzina postā." No viņa rezultāti tika prasīti gan sacensībās telpās, gan stadionā. Tādēļ, kad beidzās vasaras sezona, pēc pavisam nelielas pauzes bija jāsāk gatavoties ziemas startiem. Citu valstu sportisti ik pa brīdim ziemā ņēma atelpu vai startēja uz pusslodzi, un Jānis uz viņiem skatījās ar baltu skaudību: "Es trenerim teicu, ka vajadzētu kādu ziemas sezonu izlaist, jo citādāk būs sūdi. Taču Maskavā nevienu tas neinteresēja, un, ja vien es būtu kaut ko darījis uz savu galvu, tad uzreiz no izlases būtu brīvs. Iebilst neko nevarēja, un bija jādara tas, ko liek. 1985. gadā sāka sāpēt ceļi, kas ātri vien pārauga nenormālās mokās. Kaut ko sašpricēja un sadakterēja, bet pēc laiciņa tā trauma un sāpes bija vēl lielākas. Pretsāpju līdzekļu devas gadu no gada dubultojās, un tāpat iekšā viss arvien vairāk un vairāk sāka brukt. Lai sasniegtu augstu rezultātu, vairs nevarēja palīdzēt nekādi dopingi. Vēl 1987. gadā izmisīgi cerēju, ka ziemā man atļaus atpūsties un savest sevi kārtībā. Taču nekā. Un tad man bija skaidrs, ka uz Seulas olimpiādi nebraukšu. Es pat biju saņēmis olimpisko ekipējumu un nopelnījis vietu izlasē, taču sapratu, ka mana dziesma ir nodziedāta. Zināju, ka pēc atpūtas olimpiādē stabili būtu sešniekā un varētu cīnīties par medaļu. Taču tā nenotika?— jutos kā izspiests citrons, bet kā tūrists uz olimpiādi braukt negribēju. To arī pateicu izlases šefam un biju gatavs atdot atpakaļ olimpisko ekipējumu. Sajūtas bija baigas — uz Losandželosas olimpiādi, kad biju savā labākajā kondīcijā, netiku, jo komunisti to boikotēja, bet Seula iet secen, jo ir "sajāta" veselība. Viss bija beidzies, un es jutos kā kroplis..."

Zaļā gaisma neko nemainītu

Ik pa brīdim izskan runas par to, ka cīņa ar daudzgalvaino dopinga pūķi ir bezcerīga. It īpaši, ja dopingu lieto, piemēram, 100 sportistu, bet pieķerti tiek tikai 16, tad par kaut kādu godīgumu nevar būt ne runas. Tāpēc ir bijuši minējumi, ka dopingam varētu dot zaļo gaismu. Ko par to domā Jānis Bojārs? "Tas ir kaut kas līdzīgs smēķēšanai. Es tev teikšu — davai pīpē. Tu mani pasūtīsi piecas mājas tālāk un nekad dzīvē to nedarīsi. Cits padomās un uzpīpēs, bet vēl kāds to būs sācis darīt, noskatoties no citiem. Kaut kādas aizliegšanas vai atļaušanas būtiski situāciju nemainīs. Viss ir atkarīgs no katra paša. Es gan domāju, ka tās slūžas atvērt nevajadzētu. Citādāk būs tādi paši plūdi kā kādreiz. Godīga tā spēle nebūs nekad, taču, lai arī kā būtu, dopinga pārbaude to visu lietu tomēr kaut kādos rāmjos noturēs. Es sportu salīdzinu ar cirku. Tagad jau viss ir mainījies, un diez vai vairumam cilvēku, kas iet uz mačiem, interesē, cik kurš ir "tīrs" vai "netīrs". Viņi par biļeti samaksā 50—100 eiro un grib redzēt izrādi. Vai tu iesi uz cirku, ja nebūs nervus kutinošu triku? Vai tu iesi uz sacensībām, kur sprintu skries 11 sekundēs, tālumā lēks 7, bet šķēpu metīs 70 metrus? Vēl kāda lieta. Ja sportists var nopelnīt miljonu, tad vienmēr pastāvēs iespēja, ka viņš riskēs, un tur neko neizdarīs nekādi aizliegumi. Televīzija, reklāmas, skatītāji, sportisti — tas viss veido milzīgu sporta industriju, kurā vienmēr būs gan godīgi, gan negodīgi spēlētāji. Kas tad ir dopings? Tās ir zāles, kas domātas dažādu slimību, piemēram, distrofijas, ārstēšanai. Sportists jau pēc būtības arī ir slimnieks, kurš sevi pakļauj lielām slodzēm, un ar paša rezervēm, kā arī kartupeļu pankūkām vai citroniem nevar tās ne izturēt, ne arī atjaunoties. Ir nepieciešama medicīna. Labi, lai tie būtu atļautie preparāti. Bet te ir cits jautājums — kur tad ir tā robeža starp atļauto un aizliegto. Kāds izdomā jaunu atjaunošanās līdzekli, sportisti to sāk lietot, bet pēc kāda laika dopinga apkarotāji to ieliek aizliegto sarakstā. Skaidrs, ka dopings nav nekas labs, un kurš nu vēl cits labāk par mani varētu teikt, pie kā tas var novest. Taču tas apburtais loks no tā jau nemazinās, un, jo vairāk naudas, jo lielāks tas kļūst.".

**

uzziņai

Jānis Bojārs (12.09.56)

Latvijas rekordists lodes grūšanā

(21,74 m) kopš 1984. gada

1982. gada Eiropas vicečempions

Divkārtējs Eiropas čempions telpās

(83. un 84. g.)

5. vieta pasaules čempionātā (83.)

3. vieta pasaules čempionātā telpās (85.)

Daudzkārtējs PSRS, kā arī starptautisko sacensību uzvarētājs un laureāts

Uz augšu