Kā ir šaut uz cilvēkiem? Kā var pierast pie nepārtraukta dzīvības apdraudējuma? Par šiem un citiem jautājumiem portāls TVNET sarunājas ar bijušo karavīru Guntaru Jansonu. Viņš, bijis vairākos kaujas laukos, intervijā stāsta par šausmīgiem karā piedzīvotiem notikumiem. Viņš arī atklāti runā par latviešu karavīru ikdienu - kā viņi cilā vecus tanku riteņus un kā pusgadu iztiek bez meitenēm...
Guntars pats nevienā starptautiskā misijā nav bijis ievainots. Pirmajās misijās viņš strādājis kā mediķis, taču arī tad nesaskārās ar kaujas laikā sašautiem karavīriem.
“Mūsu rotā nav bijuši ievainotie no šaujamieročiem vai sprāgstvielām. Taču ir bijis daudz sadzīvisku ievainojumu.
Piemēram, bruņumašīnas rampā iever un nolauž pirkstu.
Traumas ir tādas pašas kā jebkur citur. Asinis un daudz problēmu.”
“Paldies Dievam, man palaimējies nebūt vienībās, kurās iet bojā kāds karavīrs," viņš saka, taču norāda, ka misijās saskāries ar bojāgājušiem civiliedzīvotājiem.
“Ļoti bieži drausmīgi daudz kritušo misijās ir civiliedzīvotāji. Piemēram, Bosnijā vēl šodien ir vairāk mīnu, nekā visā pasaulē spēj saražot. Civilie paši ir saražojuši un sataisījuši tik daudz mīnu, ka nespēj vairs zināt, kur un kā. Liela daļa bēgļu samīnē savas mājas. Dodoties bēgļu gaitās, saliek mīnas, bet tā arī vairs neatgriežas. Ar laiku citi civiliedzīvotāji paliek neuzmanīgi. Dienu pa dienai viņi tam vairs nedomā līdzi, un agri vai vēlu kāds bērns vai cits cilvēks uzkāpj un...”
“Esmu redzējis pļāvēju, kurš pļāva zāli pretī mūsu nometnei. Viņš bija aizrāvies vai arī aizmirsis un iepļāvās par dziļu mīnu laukā.
Tas ir viens sprādziens, un tā cilvēka vairs nav. Labi, ja viņa nav, bet ir jau arī gadījumi, kad norauj kājas, rokas.
Tu redzi, ka viņš ir 300 metru tālāk, bet palīdzēt jau nevari! Pieiet klāt jau viņam nevar! Var tikai stāvēt un noskatīties! Tas ir mīnu lauks! Iesi klāt – būs divi guļošie. Ies vēl kāds klāt, būs trīs. Vēl kāds – vēl viens mirušais.”
20 centimetri var būt bīstami!
Guntars arī stāsta par kādu šausmīgu gadījumu Bosnijā ar poļu karavīriem. “Grupa bija braukusi patruļā un pār ceļu bija pārkritis koks vai kas cits. Katrā gadījumā, braucošie izkāpa ārā un liela ranga priekšnieks pavēlēja šoferim koku pavilkt nost. Šoferis paņēma koku un, velkot nost no asfalta, nokāpa zālē. Burtiski 20 centimetrus. Bija eksplozija, kas smagi savainoja šoferi – viņam norāva kājas.”
“Atbrauca izmeklēšanas grupa un kopā ar to atbrauca arī žurnālisti, kuri nebija apmācīti. Atbraukušie žurnālisti sāka aprakstīt notikušo, fotografēt. Viens fotogrāfs teica otram, lai paiet bišķiņ malā, jo neredzot nofotografēt. Otrs teica: “Okei,” un pakāpās aptuveni divus metrus zālē. Žurnālista vairs nebija. Tādi absurdi gadās.
Taujāts par apdraudējumu savai dzīvībai, Guntars teica: “Misijās apdraudējums ir visu laiku." Viņš jau pirmajās dienās saskāries ar uz latviešu raidītiem šāvieniem. “Tas jau ir tikai atkarīgs no laimes un šāvēja profesionalitātes. Ar katru gadu viņi kļūst arvien profesionālāki, it sevišķi karadarbības zonās. Kalnos dzīvojošie ar katru gadu kļūst arvien labāk apmācīti.”
Pats Guntars nav ne uz vienu cilvēku šāvis. “Tēmējis esmu, bet šāvis gan ne.”
Jautāts, kā ir šaut uz cilvēku, Guntars nevilcinoties atbild: “Tas ir tikpat vienkārši kā šaut mērķī."
"Tajā brīdī tu nevērtē, vai tas ir cilvēks vai vēl kaut kas. Tu šauj uz apdraudējumu.” Misiju kara vešanas noteikumos atrunāts, kad karavīrs drīkst sākt uguns kauju.
“Tevi tam gatavo. (..) Armijā tam trenē. Tu mācies lietot ieroci, tu mācies to lietot līdz tādam līmenim, ka tu to lieto automātiski. Tu to lieto nedomājot. Tā ir rīcība, kas jātrenē ar smagām mācībām. Tad, kad parādās apdraudējums vai pret tevi pavērš ieroci, tu situāciju izvērtē mirklī. Tiek pacelts ierocis un raidīti pretšāvieni.”
“Karavīrs jebkurā brīdī ir gatavs lietot ieroci. Protams, viņš izvērtē situāciju.”
Ierocis kā darba instruments
Uz jautājumu, vai karavīrs šautu uz pretinieku arī tad, ja viņš saliktu rokas un lūgtu, lai nešauj, Guntars iesmejas un teic: “Kā jūs to situāciju vispār domājat? Tā nevar būt, ka jāšauj uz cilvēku, kas uz tevi nešauj. Tā jau ir nāvessoda izpildīšana. Tā jau nemēdz būt! Tādus gadījumus praktiski nezinu. Ja pretinieks padodas, tad pārtraucam šaut. Tad uzreiz iestājas gūstā ņemšanas principi. Savācam viņu un nododam tālāk. Tie visi ir atstrādāti principi. Jebkurš jebkurā brīdī var pārtraukt karot un padoties. Bet tā gluži nebūs – sorry, es nešauju, pagriežas un aiziet. Tā gluži nav. Tās lietas ir jāizmeklē.
Patlaban Guntars ieroci nenēsājot. Vienlaikus viņš norādīja, ka karavīriem ierocis ir tāds pats darba instruments kā žurnālistiem pildspalva.
“Pie tā pierod kā pie darba instrumenta. Jo vairāk viņš būs trenējies, jo labāk lietos. Jo jūs vairāk rakstīsiet ar roku, jo rakstīsiet labāk un ātrāk. Jo karavīrs vairāk trenēsies ar ieroci, jo viņš labāk un precīzāk šaus.” Karavīru attieksme pret ieročiem ir citāda nekā civilajiem iedzīvotājiem.
Svaru zāle no veciem tanku riteņiem
Lai arī karavīri starptautiskās misijās darbā ir 24 stundas diennaktī, “tā nu nav, ka viņi neguļ”. Atpūta katrā bāzē esot nedaudz citāda, atkarībā no iespējām. “Bosnijā bija vienkāršākas misijas. Tur jau pirms mums nometnē bija sagatavotas televīzijas telpas. Varēja satelītu paskatīties. Citur var nedaudz pasportot. Sportošana ir ļoti nosacīta, jo tā skaitās arī paskraidīšana pa aplīti nometnē, kas nav lielāka par Rīgas parciņu. Citur ir kāda svaru zālīte, ko paši sameistarojuši no veciem tanku riteņiem. Kādus svarus pacilā.”
Tāpat brīvo laiku karavīri izmanto, lai sazinātos ar mājām. “Tagad ir brīvāka pieeja internetam. Var nedaudz internetā parakāties. Taču tas ir ļoti nosacīti, jo katram istabiņā nav datora. Parasti ir viena telpa, kurā ir divi trīs datori. Tad pieraksties uz pusstundu...”
Alkoholam - nē, cigaretēm - jā
Ja ir kādi kaujas uzdevumi, tad daudz laika karavīri velta, gatavojoties tiem. Tāpat misijās notiek arī apmācības. “Aizbraucot misijās, nav tā, ka tu tikai esi postenī vai arī atpūties. Pa vidu ir arī nodarbības un apmācības. Līmenis ir jātur augstu. Latiņa jātur saspringti. Nevar atslābināties.”
“Lielas iespējas izvērsties atpūtai, teikšu godīgi, nav.” Alkohola lietošana ir pilnīgi aizliegta, taču smēķēt drīkst.
Jautāts par meitenēm, Guntars smaidot teica: “Tādu uz vietas nav. Jūs jautājat, vai varu iziet no nometnes un atrast meiteni? Nē, tā nevar.”
Karavīriem nav iespēju izbraukt no nometnes un patusēt ar vietējām meitenēm.
Vietējie draugi
Vienlaikus karavīri ir nodibinājuši sakarus ar dažiem vietējiem iedzīvotājiem, visbiežāk tiem, kas tulko saziņu ar reģionā dzīvojošajiem ļaudīm. “Lielākoties karavīri mīt nometnēs. Ar civilajiem kontaktā tu esi tikai tad, kad dodies speciālā uzdevumā pie civilajiem.” Sociālo patruļu uzdevums ir tieši kontaktēties ar civiliedzīvotājiem un iegūt no viņiem informāciju, piemēram, par elektrības trūkumu.
Šādos gadījumos karavīri ar civiliedzīvotājiem daudz runā, “taču tās ir profesionālas sarunas. Jautājumi jau iepriekš ir sagatavoti. Tās nav iepazīšanās sarunas.”
Runājot par vietējiem iedzīvotājiem, Guntars atminas tulku Borisu no Bosnijas. Arī atgriežoties Latvijā, viņi abi sākumā sazinājās ar vēstuļu starpniecību. Tagad gan sarakste ir pārtrūkusi, taču latvietis pieļauj, ka kādreiz varētu aizbraukt uz Bosniju un Borisu satikt.
Ne tikai maize un konservi
Runājot par ēdināšanu, Guntars stāsta, ka tā ir standartizēta, taču katrā nometnē nedaudz atšķiras, atkarībā no nometnes vadības valsts un pieejamā finansējuma. “Ēšana vienmēr ir normālā līmenī. Parasti ir sagatavotas siltās pusdienas.” Ar maizi un konserviem karavīriem nākas iztikt tikai atsevišķās situācijās.
Karadarbības sākumā ēšana ir mazliet sliktāka: “Mums 2003.gadā Irākā sākumā bija pasmagi. Gājām iekšā nometnēs, kuras amerikāņi bija tikko, tikko izveidojuši. Viņiem arī nebija ne lielās virtuves, nekas. Ļoti daudz dienu tika pavadītas, ēdot sauso pārtiku. Tas nedaudz nomāc. Bet nav tik traki. Tu tam esi gatavojies jau pirms tam.”
Paši karavīri nometnēs negatavo. Ar to nodarbojas atsevišķi apgādes vienības darbinieki. “Tas būtu absurds, ja karavīram vakarā vajadzētu cept un vārīt. Viņam nav jālabo arī mašīna.”
Rūdījums uz mūžu
Rezumējot stāstīto par kara pieredzi, Guntars saka: “Misijas ir nenormāli smags darbs. Tu nevari būt pārliecināts par kaut ko vai jebko. Tur attiecīgās situācijās ir jāpieņem ļoti smagi lēmumi. Vienmēr trenēties jebkam tu nevari. Tu vari gatavoties dažādām situācijām, ja kas, bet visām tu nekad mūžā nesagatavosies. Ir brīži, kad ir jāpieņem lēmumi, kas ir ne tikai nepopulāri, bet arī ļoti smagi.”
“Piemēram, mūsu bojāgājušais.., bija tāds gadījums pēdējās apšaudēs... Komandierim bija jāpieņem lēmums aizvest vienību atpakaļ un tad mēģināt tos divus džekus... Tie ir lēmumi, kas jāpieņem komandējošam sastāvam. Tie var iespaidot visu atlikušo dzīvi. Tu pats pat vairs nevari izvērtēt, vai tas lēmums bija vai nebija pareizs un kā būtu, ja būtu citādāk. Tas viss kopējais smagums...”
Tas fiziskais jau izārstējas. Tas morālais, kas ir iekšā pēc misijām, tas neārstējas.
“No otras puses, tā ir baigi labā dzīves pieredze. Milzīga dzīves skola, rūdījums,” Guntars teica un pauda prieku par karavīriem, kuri atgriežas mājās no misijām ar pavisam citādu, nobriedušāku acu skatu.
“Jaunie karavīri, kas atnāk uz dienestu, ir smieklīgi. Puiši, diži kā ozoli, bet smieklīgi. Tu redzi, ka vairums nav gatavi pat uz ielas sevi aizstāvēt, kur nu vēl nopietnām darbībām. Kad redzi tos pašus puišus atbraucot no misijas – viņiem ir pavisam cits skatiens. Tur ir tik nosvērta nopietnība. Tā dzirksts ir, jautrība un viss pārējais ir, bet tas skatiens ir pavisam citādāks! Tas cilvēks ir dzīvē izglītojies krietni uz priekšu. Viņš uzreiz pārkāpj pāri saviem vienaudžiem par gadiem desmit. Apziņa, pieredze, situācijas nopietnības izpratne. Viss kopā. Tie cilvēki veidojas ļoti skaisti.”
“Armija ļoti māca pašdisciplinēties, savākties. Tāpat tā māca prasīt no biedra disciplīnu, kārtību.”
“Teikšu godīgi, vieni no tīrīgākajiem cilvēkiem Latvijā ir tieši militāristi. Nezinu nevienu kaujinieku, kurš atļautos no mašīnas izmest cigarešu izsmēķi vai nomest papīriņu zemē."
Viņa draugiem kaujiniekiem, atnākot mājās no diskotēkas, žaketes kabatā bijuši cigarešu gali.
Puiši nav varējuši atrast nevienu miskasti. "Viņi to nesīs līdzi, līdz atradīs, kur izmest. Daļai civilo cilvēku to ir grūti saprast. Tad, kad ieraugi tādu lietu, tas vienkārši tracina.”
Guntars jaunos karavīrus noteikti mudinātu doties starptautiskās misijās. “Uzreiz ir jautājums, kāpēc tu esi nācis armijā? Misija ir augstākā latiņa. Tas ir tāpat kā hokejistiem. Ja tu negribēsi, lai tavi hokejisti spēlē augstākajā līgā, kādēļ tad tu organizē komandu? Ja tikai tādēļ, lai kopā izklaidētos, pasēdētu kantorī un uzpīpētu, tam nav vajadzīga armija. Vienmēr jātiecas uz augstāko. Ļoti žēl, ka mūsu piecarpus tūkstošu lielajā armijā aptuveni četrarpus tūkstoši karavīru lāgā nezina, kā savu ieroci salikt un izjaukt. Tikai tūkstotis, varbūt divi ir profesionāli sagatavoti karavīri.”
Šajā brīdī Guntars sāk stāstīt par galvenajām problēmām Latvijas armijā. To, viņaprāt, ir daudz. Bet par to jau nākamreiz.
