Meksikāņu režisora Alejandro Gonzalesa Injaritu filma tā arī saucas – Bābele. Pazīstams ar saviem iepriekšējiem darbiem Mīla, kuce un 21 grams, kas guvuši gan balvas, gan skatītāju atzinību, Inaritu lika daudz gaidīt no savas jaunās filmas, kas strauji izvirzījusies par vienu no 59. Kannu festivāla konkursa pretendentēm uz Zelta palmas zaru.

Bābeles autori saved kopā sešas ģimenes no četrām valstīm trīs kontinentos. Gandrīz neviens no viņiem nepazīst citus, taču viņu likteņi savijušies nozīmīgās cēloņsakarībās. Ja Marokā kāds vīrs nopērk šauteni, lai viņa bērni varētu pasargāt ganāmpulku no šakāļiem, tad tai (pēc Čehova) kaut kad jāizšauj. Lode trāpa amerikāņu tūristei (Keita Blanšeta), kuras bērnus pa ceļojuma laiku Kalifornijā uzrauga meksikāņu aukle. Viņa savukārt paņem bērnus līdzi uz dēla kāzām Meksikā, no kurām atgriežoties visi tiek aizturēti uz robežas. Ievainotās sievietes vīrs (Breds Pits) nevar nogādāt viņu slimnīcā, tūristu autobuss abus pamet, bet Tokijā pa to laiku kāda kurlmēma meitene pēc mātes pašnāvības meklē savu identitāti... Meistarība, ar kādu režisors savij visus pavedienus vienotā filmas audumā stilistiski un pēc jēgas, ir apbrīnas vērta. Arī vēstījums – par akūtu komunikāciju trūkumu mūsdienu pasaulē, kurā cilvēku rīcību arvien biežāk diktē aizspriedumi, pieņēmumi, stereotipi. Ja uzbrukums, tad noteikti terorisms, ja pārkāpta robeža – tad ar ļaunu nodomu, un tā bez gala. Dīvainā kārtā pasaulē viss notiek pēc bumeranga principa – Marokas ciemā nav slimnīcas, jo ASV vēstniecība to likusi slēgt, nav helikoptera, ar ko meklēt pazudušos bērnus, jo tas glābj viņu māti utt. Pārsteidz arī autentiskums, ar kādu uzņemtas filmas epizodes, un aktieri – vienalga, vai tie būtu amatieri vai spožas Holivudas zvaigznes.

Šīs rindas top brīdī, kad beidzies Rašida Bušareba filmas Necienīgie (Indigenes, starptautiskais nosaukums Uzvaras dienas) preses seanss. Tajā, tāpat kā Bruno Dimona konkursa filmā Flandrija, redzam karu. Indigenes darbība notiek Otrā pasaules kara laikā. Francijas pusē pret fašismu cīnās citu, it kā mazāk cienīgu tautību un reliģiju pārstāvji. Viņu iekļaušanās franču armijas rindās caur nicināšanu, pazemojumiem un īstu, uzticīgu draudzību atklāta uz sīvu kauju fona. Savukārt Dimona Flandrijas puiši dodas cīņā apliecināt sevi. Vienalga, vai režisors domājis Otro pasaules, Līča, Afganistānas vai Irākas karu – izdzīvo, kurš izšauj pirmais. Problemātiska šķiet režisora piedāvātā humānisma un mīlestības interpretācija (Dimona filma Humānisms apbalvota Kannās agrāk) ne tikai filmas varoņu skopās, bez vārdiem, sazināšanās, bet arī dzīvnieciskās kontaktēšanās dēļ, tomēr gan Indigenes, gan Flandrija varētu cerēt arī uz kādu no festivāla balvām.

Lielākais trešdienas notikums bija Sofijas Kopolas filma Marija Antuanete. Pirmajā brīdī pārsteidz ziņa, ka režisore ko tādu uzņēmusi, bet pēc filmas noskatīšanās un preses konferences viss nostājas savās vietās. Izrādās, jau pēc savas pirmās filmas Jaunavu pašnāvība (1999., rādīta Arsenālā) Kopola sākusi gatavoties Marijas Antuantes uzņemšanai. Tās pamatā ir Antonijas Freizeres rakstītā biogrāfija, bet režisores galvenā tēma – kā jutusies Austrijas meitene, iemesta svešā zemē un vidē. (Meiteni, kuru Austrijas interesēs Marija Terēzija izdod pie vīra 14 gadu vecumā, vēlāko Francijas karalieni spēlē Jaunavu pašnāvības aktrise Kirstena Dansta.)

Kaut Sofija Kopola mīl uzsvērt, ka viņai Marija Antuanete vispirms ir totālas dekadences simbols, filma atgādina par triloģiju nepasludināto filmu (pirmās – Jaunavu pašnāvība, Pazudis tulkojumā) trešo daļu. Pazudusi Versaļā – tā apmēram. Krāšņie kostīmi (Kubrika Berijs Lindons māksliniece Milena Kanonero) skaisti, XVIII gadsimta stilā, bet nav autentiski, mūzikā pieļautas mūsdienīgas pasāžas – līdz jaunajam Phoenix albumam, kā režisore saka – viņai mīļo 60. un 70. gadu Eiropas filmu garā.

Meitenīga un spontāni reaģējošā Danstas Marija Antuanete ir vēl viena Sofijas Kopolas varone, kas stāsta par to, kādas grūtības mēdz būt jaunai sievietei – ar tēvu, ar māti, ar apkārtējo pasauli, meklējot ceļu uz savu identitāti. Neskatoties uz galma žņaugiem, kruzuļiem, kūciņām un šampanieti. Pat neskatoties uz Franču revolūciju, kurā viņa tiks ierauta...

Vakar pēc pusnakts pār Kruazetes krastmalu uzvijās krāšņa uguņošana – varbūt Marijai Antuanetei par godu. Vēl tādā tempā jāiztur divarpus dienas, tad – zināsim par tiem, kas būs tikuši pie Palmas zariem.