Solvita Āboltiņa: Būt sievietei – brīnišķīgākais, kas ar tevi var notikt

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: Oskars Cirsis/TVNET

Šarms, inteliģence, drosme un mazliet „citā rieksta” tēla – tas ir pirmais, kas ienāk prātā, klātienē satiekot politiķi Solvitu Āboltiņu. Tomēr sarunas gaitā jūti, ka aiz šā dzelzs priekškara slēpjas viena no vissievišķīgākajām būtnēm, kas atļaujas kļūt arī emocionāla un mīloša.

Nesenie notikumi uz politiskās skatuves, kad tikāt ievēlēta partijas „Jaunais laiks” priekšsēdētājas amatā, šķiet, vēsta vienu: vārdi „Solvita Āboltiņa” un „politika” nav dalāmi jēdzieni...

Jā, laikam tā patiesi ir, kaut gan politikā darbojos jau kopš 2001. gada, kad Enars Repše aicināja pievienoties. Tas bija mirklis, kad man bija nesen piedzimuši dvīņi – Artūrs un Anna, tāpēc, iespējams, vairums manu tā brīža soli pievienoties partijai nesaprata. Kāpēc to darīju? Ziniet, esmu cilvēks, kas interesējas par to, kas notiek apkārtējā sabiedrībā, kas risinās Saeimā vai tepat uz ielas. Turklāt mana visdziļākā pārliecība ir tāda, ka kritizēt jau nav māksla, māksla ir ko mēģināt mainīt. Tev ir jāmēģina, lai saprastu, vai tu to vispār vari, un, ja vari, tad kā. Es izlēmu mēģināt, un kopš tā brīža politika man ir līdzāspastāvoša ik brīdi, protams, šodien jau citādā pakāpē un kapacitātē.

Foto: Oskars Cirsis/TVNET

Minējāt, ka tagad uz jūsu pleciem gulstas milzu atbildība. Vai tas ne mirkli nebaidīja?

Protams, tā ir milzu atbildība, tomēr uzskatu, ka sieviete ir īstā, kam šāda atbildība jānes. Manuprāt, sievietes retāk zaudē atbildības izjūtu, jo ne velti daba viņām uzticējusi ir ģimeni, bērnus... Runājot par partiju, kura vēl pirms vairākiem gadiem sevi pieteica skaļi un spēcīgi, bet pēc pēdējiem reitingiem īsti nenodrošina sev vietu parlamentā, - ir liela slodze. Mēs esam, kur mēs esam, daudzu notikumu un citu cilvēku ietekmes pēc, bet tas jau nav gals. Protams, visvieglāk šādā situācijā ir bēgt, kur labāk, taču atbildīgs cilvēks to nekad nedarīs. Un man ir gan atbildības izjūta, gan pienākuma apziņa, tāpēc šeit arī atrodos. Apzinoties, ka šajā brīdī tas nav nedz viegli, nedz patīkami, mēģināšu pierādīt, ka šai organizācijai ir jābūt uz Latvijas politiskās skatuves.

Foto: Oskars Cirsis/TVNET

Sieviete politikā. Vai mūsdienās vīrieši to spēj pieņemt?

Varu teikt, ka esam vēl pietiekami konservatīva sabiedrība. Ja nav citu argumentu, tad parasti izskan teikums: „Bet viņa taču ir sieviete!” Tas nenozīmē, ka esmu par to, ka sievietei noteikti ir jādarbojas politikā, ka jānosaka kvotas kaut kādai līdztiesībai. Dieviņš pats ir izlēmis katram mums savu ceļu ejamu. Ja jūti, ka to gribi un vari, – tev tas jādara! Un ne jau vien tāpēc, ka esi sieviete vai vīrietis. Bet par sevi runājot, šo gadu laikā, domāju, esmu savu vietu šeit iekarojusi.

Tagadējais amats prasa daudz spēka un laika, vai ģimene to saprot?

Kad cilvēkam ir daudz pienākumu, viņš iesākumā kādu no tiem atliek, bet ar laiku iemācās dzīvē tos sakārtot tā, lai neviens neciestu. Jā, mani bērni ir vēl mazi – viņiem šogad jāsāk skolas gaitas, kas ir nozīmīgs periods mazo dzīvē. Tas ir laiks, kad mammu fiziski vajag blakus, un viņiem ir vienalga, vai esi skolotāja, pārdevēja vai politiķe. Atzīšu, šā iemesla dēļ man kā mātei nebija viegli pieņemt tagadējo amatu. Nebūt ar vieglu sirdi to pieņēmu, taču, apsverot, vai spēšu apvienot, piekritu. Esmu iemācījusies sabalansēt laiku darbam un laiku savai mīļajai ģimenei.

FOTO: Oskars Cirsis/TVNET

To klausoties, šķiet, ka mīlat izaicinājumus. Vai tajos rodat spēku un drosmi turpmākajai dzīvei?

Nenoliegšu, izaicinājumus es mīlu. To apstiprina arī mana dalība šovā „Dejo ar zvaigzni”. Kad piekritu, pat iedomāties nevarēju, cik spēka tas prasīs. Tomēr mans nepiepildītais bērnības sapnis dejot bija spēcīgāks par visu – bailēm un kautrību. Šovs nāca tieši laikā, kaut uzmanība no sabiedrības, kas nāca tam līdzi, bija jau pavisam cits izaicinājums. Un tomēr varu teikt, ka tas bija viens no jaukākajiem piedzīvojumiem manā mūžā. Es sāku uz lietām skatīties citādāk. Politika ir rutīna, kur bieži esi liela negatīvisma epicentrā, bet šova laikā es sapratu, ka visa dzīve negrozās šeit Saeimā, Jēkaba ielā. Dubults prieks bija pēcāk dzirdēt no šova skatītājiem labus vārdus un to, ka stereotips par drūmajiem politiķiem viņu prātos ir lauzts. Katrā ziņā nevajag baidīties no nezināmā, ja process tevi vilina. Tas pats man ir arī ar politiku. Protams, viegli ir sēdēt internetā un visu kritizēt. Dažkārt brīnos, kur tik daudz šajos cilvēkos mīt negatīvisms? Paskatieties vienreiz uz kaut ko pozitīvi, bet ja tas liekas gaužam slikti – nāc izmēģini!

Tuvojas astotais marts, kā uztverat šos svētkus?

Diemžēl domāju, ka parlaments par brīvdienas statusu šai dienai nenobalsos, jo daudz cilvēku šajā dienā saskata ko politisku. Es esmu no tiem cilvēkiem, kas atbalsta šos svētkus, tāpēc arī pagājušajā gadā balsoju, lai 8.marts iegūtu vietu svētku kalendārā. Nedomāju, ka šie svētki ir saistīti vien ar dzeršanu un pusvītušām tulpēm, kā daži mani kolēģi no tribīnēm sauc. Protams, ja gribi redzēt naidīgu roku, tu to vienmēr kur atradīsi. Man astotais marts ir brīnišķīgi svētki, kad atceras sievietes. Arī tās, kuras nav mātes.

Ko jūs vēlētos novēlēt TVnet lasītājām šajos svētkos?

Atcerēsimies, ka visi mēs esam dažādi un neļausim savi ievilkt apkārtējās sabiedrības negatīvismā. Mēģināsim priecāties, arī par sīkumiem – sauli, puspavērtiem pumpuriem, putnu pirmajām dziesmām... Uzsmaidīsim garāmgājējiem, un redzēsiet, ka bieži viņi jums atsmaidīs. Sievietes, vienmēr atcerieties, ka būt par sievieti ir brīnišķīgākais, kas var notikt ar jums, un vajag ar to lepoties! Vienmēr vajag sievietes vārdu nest ar mazu pārākumu un prieku. Paliksim sievietes un spēsim lietot savus sievišķīgos ieročus cēlu mērķu vārdā. Par to jau mēs arī saņemam ziedus, ka esam! Esiet laimīgas!

FOTO: Oskars Cirsis/TVNET

Uz augšu