Viņš "Ritma Institūtā" pasniegs lekcijas tīņiem, kuri vēlas kļūt par radio dīdžejiem. Šoreiz pavisam nopietni par to un, protams, nu nekādi bez runām par mūziku. Intervijas laikā rodas iespaids, ka Toms ir milzīgs mūzikas spečuks, kurš zina, kas šajā jomā notiks arī rīt un parīt...

Toms Grēviņš Iesauka: Grē (tā sauc draugi) Vecums: 24 Horoskops: Ūdensvīrs Strādā: dīdžejs Radio SWH Hobiji: kino, ceļošana Mīļākais izteiciens: Bon Jovi (lietoju lamu vārdu vietā, strādājot radio)

- Kā paiet tava diena?

Pusdienu guļu, tad eju satikt dažādus cilvēkus. Savukārt pulksten 16.00 jau esmu radio, kur pavadu otro dienas daļu.

- Kā nolēmi jauniešiem mācīt dīdžeja profesiju?

Patīk visādi jauni projekti. Turklāt forši, ja blakus ir lietas, ar kurām ņemties. Ritma Institūta puiši piedāvāja, un man nešķiet, ka piedāvāja neīstajam cilvēkam. (Pasmaida.) Darbs šķita interesants, arī pedagoga pieredze man ir, tāpēc piekritu.

- Vai jau ir bijušas nodarbības?

Bija pirmā ievadlekcija. Viss bija ļoti labi, kaut arī iepriekšējā vakarā biju ballējies. Biju diezgan saguris. (Smejas.) Prieks, ka ir jaunieši, kuri izvēlējušies šo kursu un kurus tas interesē. Ļoti ceru, ka šīs nodarbības būs saturīga laika pavadīšana un dos arī zināšanas. Skolā man pašam nekad nepatika, ka kaut kas bija jāiekaļ no galvas, tāpēc arī jauniešiem uzreiz pateicu, ka mājas darbu nebūs. Svarīgi, lai tas, ko viņiem šajos kursos sniegšu, paliek atmiņā un nevis pierakstu kladēs.

- Kā domā jauniešus ieinteresēt?

Viņi nav jāieinteresē! Ja viņi ir atnākuši, tātad viņus jau tagad tas interesē. Labs piemērs – meitenei ļoti patīk zirgi. Visas istabas sienas nolīmētas ar zirgu plakātiem. Bet tad vecāki aizved viņu uz treniņiem – un meitene brīdī, kad nonāk zirga mugurā, saprot, ka tā nav viņas īstā nodarbošanās. Bet cita atkal jau tik daudz zina par zirgiem, ka, nokļūstot to tuvumā, beidzot jūtas savā ādā. Ļoti līdzīgi ir arī ar šo apmācības kursu.

- Tomēr – kādām īpašībām ir jāpiemīt labam dīdžejam?

Tas ir ļoti grūts jautājums! Cik cilvēku, tik viedokļu. Dīdžejam noteikti jābūt atvērtam pret dažādiem viedokļiem. Svarīgi saprast, ka cilvēkiem šausmīgi patīk dažādas lietas. Nevar iet strādāt – ar ticību, ka tas, ko es domāju, ir tā vienīgā un pareizā doma. Jebkuram cilvēkam un jebkurai īpašībai ir sava vieta, tāpēc ir jābūt gatavam diskusijai ar klausītāju.

- Kā veidojas tavs viedoklis? Tu ar to neskopojies?

Jā, bet... Patīk, kā ir teicis viens no visu laiku leģendārākajiem radio dīdžejiem Džons Pīls: Ir jāspēlē dziesmas, kuras tev pašam patīk, un dziesmas, kuras – tev šķiet – cilvēkiem varētu patikt. Nav jēgas paust viedokli, kuru, kā tev priekšā saka tava intuīcija, – cilvēki nevēlas dzirdēt. Bet tas nenozīmē, ka viedoklis jāpakļauj sabiedrības ietekmei. 30 000 cilvēku katru gadu skatās Eirovīziju, bet tas nenozīmē, ka jāsaka – Eirovīzija ir super. Vienkārši ir jāzina, kurā mirklī, to pasakot, tas nostrādās par labu tev. Vai arī, ja tas kaut kādu cilvēku vidū nostrādās par sliktu tev, atradīsies cilvēki, kuriem tas tik un tā patiks. Tā ir tāda dīvaina spēlē!

- Kas jāprot, strādājot radio?

Lielākā māksla ir uzburt to atmosfēru, ka šeit viss baigi notiek. Bet īstenībā nenotiek nekas! Reiz televīzija piedāvāja radio salikt kameras radiostudijā un pafilmēt, kā strādā Ufo un Fredis. Radio bija kategoriski pret, jo tur taču nenotiek nekāda darbība.

- Esi izmēģinājis pastrādāt dažādos medijos (presē, televīzijā, radio). Kur patīk visvairāk?

Radio nevar iziet ēterā stundu vai divas vēlāk. Tas ir universālākais medijs un vienīgais, kas dzīvo reālā laikā. Ja arī ir kaut kas ierakstīts, samontēts, galvenā telpa ir 60 minūtes un nevis 6000 rakstu zīmes, kuras var uzrakstīt jebkurā laikā. Tas arī man patīk radio! Šobrīd pasaulē internets un radio darbojas roku rokā. Turklāt radio attīstība ir zināma jau tuvākos 30 gadus, bet tajā pašā laikā televīzijai un presei jāsāk domāt – kas būs, kas notiks. Nedaudz pietrūkst presei raksturīgā – ciešā kontakta ar cilvēkiem. Bet, no otras puses, šaubos vai varētu uzrunāt tik daudz cilvēku, kā tas ir iespējams tagad. Un, protams, ja jūtu, ka man ir ko teikt, tad gribu, lai to sadzird pēc iespējas lielāks skaits cilvēku.

- Vai ir gadījies kāds kuriozs gadījums?

Šis ir grūts jautājums! Varbūt atgriezīsimies pie tā pēc kāda mirkļa? (Ilgi domā.) Smieklīgas lietas notiek katru dienu, bet ir grūti no triju gadu laikā piedzīvotā izvilkt vienu. Kuriozs priekš manis varētu šķist kaut kas tāds, kas citiem šķiet stulbi. Piemēram, nezin kāda iemesla dēļ viena grupa tiek nosaukta par citu...

- Nejaušības dēļ grupa Gain Fast tiek nosaukta par PRego...

Arī! (Smejas.) To PUFF uzlīmīti pielīmējām pie sienas!

- No kurienes tev ir tāda savdabīga dzīves uztvere?

Droši vien audzināšanas dēļ. Pamatu vienmēr ieliek ģimene. Svarīgi ir pateikt, ka jāskatās arī uz to pusi, no kurienes tas vējš pūš. Tagad esmu mūzikas meteorologs – skatos, no kuras puses tas vējš pūtīs parīt. Tas manu dzīvi padara interesantu, tā ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Tomēr gribētos ticēt, ka liels iespaids ir arī no tā, ka ļoti daudz lasu. Bērnībā tā vietā, lai nodarbotos ar sportu, daudz lasīju un klausījos klasiskās mūzikas plates. Tagad tas ļauj pieņemt visdažādāko mūziku. Tagad –pēdējos mēnešos – aizraujos ar soulmūziku un džezu.

- Kāda ir mīļākā grāmata?

To pateikt ir tikpat grūti, kā atbildēt uz jautājumu – kas ir tavs mīļākais albums? Par mīļāko filmu sauc tādu, kuru var skatīties vairākas reizes un katru reizi atklāt ko jaunu. Ar albumiem arī ir vienkārši: spēlē, spēlē – un vienu mirkli tas ir līdz kaklam, un vietā nāk cits. Bet vēl nav bijusi tāda grāmata, kuru pārlasītu vēl un vēl. Varbūt tāda vēl tikai būs?! Cenšos lasīt literatūru, kas ārzemēs skaitās forša. Pēdējā spilgti atmiņā palikusī grāmata, ko izlasīju, bija domāta sievietēm – Audrey Niffenegger "Laika ceļotāja sieva", kurā romantiskā literatūra savienota ar zinātnisko fantastiku.

- Tev visapkārt un visu laiku ir mūzika. Vai kādreiz negribas mieru?

Apmēram divreiz gadā saprotu, ka tā populārā mūzika ir milzīgs troksnis. Tomēr interesants troksnis. (Smejas.) Brīdī, kad gribas atpūsties, klausos klasisko mūziku. Tas varbūt izklausīsies nedaudz slimi, bet nevaru iemigt, ja klusiņām neskan mūzika.

- Kas ir tavs mūzikas guru?

Deivids Bovijs. Viņš māca, ka, lai arī cik tev būtu gadu, nepārtraukti ir jāmainās. Tikko parādās Bovijs, tā populārās mūzikas vēsturē uzreiz sākas jauns periods. Bovijs uz visu pasauli spēj skatīties bērna acīm. To gribu no viņa iemācīties!

- Kā vērtē Latvijas jauno grupu mūziku?

Par šo tematu pirms divām dienām runājām ar draugiem. Mūsu mūziķi nav interesanti! Negribētu teikt, ka tā ir viņu vaina, drīzāk pašas sabiedrības kopējā iezīme. Ļoti daudziem mūziķiem trūkst zināšanu par to, kas mūzikā ir noticis tieši pēdējos 40 gados. Viņiem ir kaut kādas aptuvenas aprises – Elviss, Bītli un uzreiz Nirvana. (Smejas.) Anglijā un Amerikā šī muzikālā pieredze veidojas dabiski. Ja Latvijā skaities mūzikas melomāns, tad Amerikā tu būsi normāls jaunietis. Tur ikvienu interesē mūzika. Bet pie mums tā interesē tikai tos, kuri šajā jomā strādā. Un tas nav pareizi!

- Vai tas, ka pazīsti šos jaunos Latvijas mūziķus personiski, netraucē izteikt kritiku?

Man apnika to darīt! Tā iemesla dēļ publicējos vairs tikai žurnālā "Mūzikas Saule". Un, ja godīgi, mani tas neinteresē. Skaudri to teikt, bet interesanta man šķiet mūzika, kas Latvijā populāra būs tikai parīt. Mani interesē pirmajam nospēlēt tavu nākamo mīļāko grupu. Man nešķiet interesanta, piemēram, "Prāta Vētra", jo tur jau sen viss ir skaidrs. Tur vairs nevar būt nekādu pārsteigumu. Tāpēc manā radioraidījumā "Pagrabs" ikviens var atsūtīt savu ierakstītu dziesmu. Un ik pa mirklim tieši tajos darbiņos parādās kas jauns. Bet, ja nākas izteikties kā ekspertam, tad tam pieeju ar pamatīgu ironijas devu, lai neviens neapvainotos.

- Mīļākā vieta?

Ļoti patīk Londona. Kad uz turieni aizbraucu, vienmēr saku: Prieks būt atpakaļ mājās. Tas viss, kas man patīk mūzikā, kultūrā, tur ir rokas stiepiena attālumā. Apzinos, ka būt tādā pozīcijā, kādā esmu šeit, – tur tas nav nekāds lielais panākums. Ja salīdzina darba kvalitātes, kas piemīt manam darbam un tam darbam tur, Londonā, tad skaidrs – vinnētu viņi. Kaut gan katrā lietā ir savi apstākļi. Šeit jūtos labi, jo man ir milzīga auditorija, uz kuru varu paļauties. Un varbūt man apniktu, ja Londonā vajadzētu nodzīvot mēnesi. Tieši tāpēc pāris reizes gadā uz turieni aizbraucu ciemos. Savukārt angļu presi, radio, televīziju varu atnest arī uz šejieni. (Smejas.)

- Kādas ir tavas vājības?

Bija divas vājības – kafija un smēķēšana, tagad vairs nav neviena. Pietrūkst tā, ka ar kafiju un cigaretēm varēju to spiedienu dabūt augšā. Esmu diezgan miegains.

- Kāda bija motivācija?

Pagājušo vasaru strādāju raidījumā BB Brokastis no rītiem, tad vēl izdomāju, ka varētu strādāt arī pa vakariem. Dzēru kafiju visu laiku – un trešajā dienā sāka klapēt motors. Kādā komentārā pavisam neapzināti pieminēju gan kafiju, gan to, ka jūtos drausmīgi. Man atrakstīja kāda sieviete – tā varot būt mana problēma, ka kafijas dēļ jūtos slikti. Tajā dienā kafiju vairāk nedzēru un nākamajā rītā jutos ļoti labi. Pēc nedēļas jutos vēl labāk. Tā arī atmetu, bet ar smēķēšanu bija smagāk. Nebija sajūtas, ka smēķēšana nodara ļaunumu. Turklāt pagaidām cigaretes arī finansiāli nav nekāds šķērslis. Vairākus gadus baidījos no zobārsta. Tā bija lielākā kļūda! Tagad jau zobārsts ir mans labākais draugs. Atklājās, ka smēķēšana ietekmē manas smaganas. Smēķējot tiek pārtraukta asinsrite smaganās, un tas nozīmē, ka pēc 20 gadiem savus zobus varētu ņemt laukā un likt plaukstā. Cigarešu vietā tagad ir saldumi – daudz saldējuma!

- Kādu sevi iedomājies pēc gadiem 20?

Nesen man bija iespēja paklausīties no malas, ko par mums – radio cilvēkiem – domā cilvēki. Un tad viens vīrietis par mani teica tā: Jauns džeks, no kura dienās noteikti kaut kas varētu sanākt. Un pēc gadiem 20 gribētu būt tieši tāds pats cilvēks, no kura vēl kaut kas varētu sanākt.