Cienījama vecuma sieviete, kura pārkāpusi devītā gadu desmita slieksni, izgāja uz balkona un atvadījās no dzīves. Cik nopietni apstākļi noveda pie tā, uzreiz nemaz netika ziņots. Šādos gadījumos parasti neiztiek bez izmeklēšanas. Un pat ja tas būtu noticis ne no sliktas dzīves, vienalga pirmā reakcija pēc šādas ziņas saņemšanas ir visnotaļ izplatīta, pat standarta – pensionāru pilnīgas ignorēšanas rezultāts. Tāds nu ir psiholoģiskais stereotips.
Ja runa ir par pensijām, tad grūti pasacīt kaut ko principiāli jaunu, bet atkārtoties negribētos. Taču nelaime tā, ka cilvēki katru dienu runā un runā par izdzīvošanas grūtībām. Pie mums regulāri vēršas ar dažādiem jautājumiem, kas skar komunālo pakalpojumu maksājumus. Nekādas īpatnības atsevišķās mājās un maksājumu rekordlielās summas vairs nešokē. Gadās arī tā: parunā ar cilvēku par iemesliem un sekām, izskaidro viņam kādu paradoksu, bet pretī tev kā trumpis – sak, man pensija ir simts latu, bet visi maksājumi – 108 lati, kā lai dzīvo? Ir zināms, ka pašvaldība sniedz arvien jūtamāku atbalstu maznodrošinātiem – bet kas gan kopīgs pensijai ar minētajiem un citiem apstākļiem. Bet, to visu izklāstot lasītājam pa telefonu, oponentu vienalga neizdodas pārliecināt. Piemēram, jāskaidro siltuma zudumu galvenie iemesli vai istabas temperatūras regulēšanas priekšrocības – tas ir normāli. Bet kā lai reaģē uz nevietā izteiktām piezīmēm par pensijām? Ne jau Liepājā tās aprēķina! Katru dienu no Rīgas translē debates par pensijām, bet nekas nemainās. Tad nu jācenšas pārliecināt, ka šis jautājums ir pavisam no citas sfēras.
Deviņdesmitajos gados pensija nedrīkstēja būt mazāka par diviem iztikas minimumiem. Kopš tiem laikiem aiztecējis daudz ūdens, un, ja šodien vadītos pēc vecajiem noteikumiem, tad neviens nesaņemtu mazāk par trīssimts latiem! Tādēļ tiem, kas apgalvo, ka mēs atrodamies pie sasitas siles, tik tiešām ir taisnība. Un rezultātā mēs saskaramies ne tikai ar parastu neapmierinātību. Ir sliktāk, ja šajā dusmu izvirdumā nokļūst arī daudzas citas lietas. Pietiek palasīt mūsu lasītāju replikas. Tajās brīžiem jūtama nepatika pret uzņēmējdarbību, pret to, ka dažs saņem pensiju un joprojām strādā. Ja kaut kas kļūst dārgāks, uzreiz izskan viedoklis, ka mūs apzināti aplaupa jau tā bagātie ļaudis. Šāds viedoklis atsauc atmiņā sociālistiskās revolūcijas lozungus – visu bagātību atņemt un sadalīt! Sašutums jaušams, kā mēdz teikt, arī starp rindām. Lasītāji – pensionāri pārmet žurnālistiem to, ka viņi pārāk saudzīgi kritizē pašvaldības politiku, sak, nauda tiek tērēta nelietderīgi. Šādu viedokļu rašanos diemžēl veicina dzīves realitāte.
Pēdējās tikšanās ar namu pārvalžu vadītājiem arī raisīja tikai pesimismu. "Vecliepājas" izpilddirektors Vilnis Dobelis dalījās domās par komunālo pakalpojumu apmaksas līmeņa kārtējo pazemināšanos. Atkal rodas problēma – kā savlaicīgi norēķināties par apkuri ar "Liepājas enerģiju". Un kas notiks, ja tuvākajā laikā atkal padārdzināsies gāze? Jo ir skaidrs, ka jaunie labojumi "Pensiju likumā" situāciju neglābs.