Izspūrusī matu un frizūru vēsture (15)

Ļaudis reiz ticēja, ka dzīvības spēks koncentrējas matos, tie simbolizēja cilvēka garīgo spēku un auglību. Gari mati kā mistiska spēka un skaistuma simbols sastopams gan reliģijā, gan vēsturē un mitoloģijā. Ar gariem un zeltainiem matiem lepojās grieķu dievs Apollons un skaistā Afrodīte.

Nenogriez prātu!

Būtībā visām tautām ir ar matiem saistīti ticējumi. Tos tradicionāli uzskatīja par dzīvības spēka koncentrēšanās vietu, tāpēc maziem bērniem matus pirmo reizi grieza tikai 3–5 gadu vecumā. Slāviem tā bija īpaša ceremonija. Kņazu ģimenēs pirmajā matu griešanas reizē zēnu arī pirmo reizi sēdināja zirga mugurā. Bērniem matus parasti nekad nenogrieza pilnībā, vienmēr atstāja kaut vai mazu šķipsniņu.

Maģijā un tautu ticējumos nogrieztus matus, tāpat kā nagus, sviedrus, siekalas, attiecina uz cilvēka astrālo ķermeni. Tāpēc ļaudis ļoti piesardzīgi izturējās pret nogrieztiem vai izkritušiem matiem. Slāvi mēdza nogrieztos matus rūpīgi noglabāt un mirušajam likt līdzi zārkā. Viduslaikos raganām un burvjiem pirms spīdzināšanas nogrieza matus, lai to kaitīgā enerģija nesaindētu apkārtni. Līdz pat mūsdienām saglabājies ticējums, ka matus nedrīkst vienkārši izsviest, bet vajag sadedzināt vai citādi iznīcināt. Izkritušos matus agrākos laikos noraka zemē, noglabāja spraugās, ieraka krustcelēs, lika zem akmens vai dedzināja, citādi ragana vai ļauns cilvēks varēja noburt vai uzlikt lāstu. Tāpat uzskatīja: ja matus atstāj uz grīdas, izmēž ārā un samīda, sāpēs galva un piemeklēs citas slimības. Vajadzēja uzmanīties, arī mazgājot matus, bet griežot bija jāievēro vecuma un dzimuma īpatnības, kā arī laiks – nedēļas dienas un mēness fāzes. Pastāv ticējums, ka matus nedrīkst griezt grūtnieces, jo sievietei kā dzimtas turpinātājai jānodrošina dzīvības spēku rezerves bērniem. Latviešu ticējums aizliedz gaidību laikā griezt matus, jo “tad bērnam prātu nogriež”. Tāpat latviešu folklorā iesaka dzemdētājai atpīt matus, lai dzemdības būtu vieglas.

Daudzi aizliegumi attiecas uz matu ķemmēšanu. Māņticīgās serbietes ķemmējās tikai pirmdienās, otrdienās un ceturtdienās, bet ukrainietes – otrdienās, ceturtdienās un sestdienās. Bija stingri aizliegts ķemmēties piektdienās. To ievēroja daudzi slāvi, galvenokārt krievi. Serbi šajā dienā matus neķemmēja, “lai vilki nenokauj lopus”.

Arī latviešu ticējums vēsta, ka “piektdienā pēc saules noiešanas nedrīkst sukāt matus, jo tad tie izkrīt”.

Savukārt dažos svētkos matu ķemmēšana bija obligāta. Bet, lai izvairītos no pāragras matu nosirmošanas, vērts likt aiz auss šādu pašmāju ticējumu: “Kas, dabiskas vajadzības izdarot, apkārt skatās, tas dabū sirmus matus.”

Upuris un bizness

Matu skūšanas tradīcija ir sena kā pasaule, tikai dažādos laikos tai piedēvēta citāda nozīme un jēga. Daudzās reliģijās mati simbolizē cilvēkam naidīgus spēkus. Ne tikai no galvas matiem, bet arī no ķermeņa pārējā apmatojuma rūpīgi atbrīvojās ēģiptiešu priesteri, uzskatot, ka tā viņi atsvabinās no primitīvo spēku ietekmes. Senās Ēģiptes vienkāršie ļaudis matus skuva tāpēc, ka lielajā karstumā tā bija higiēniskāk.

Budistu un hinduistu mūkiem līdz pat šai dienai matu skūšana simbolizē pilnīgu pakļaušanos Budas mācībai un atteikšanos no pasaulīgās dzīves. Brīvprātīgu matu ziedošanu reliģiskās dzīves vārdā pielīdzina simboliskai kastrācijai, kas iemieso instinktu sublimēšanu, atsacīšanos no pasaulīgajiem priekiem. Tāpat mūķenes pirms stāšanās klosterī upurēja savas biezās bizes, tā noliekot uz altāra Dieva priekšā savu iepriekšējo dzīvi un dārgāko sievietes rotu. Dažās kultūrās matus upurēja sēru ceremoniju laikā. Netikumīgas un izlaidīgas sievietes viduslaikos sodīja, nogriežot viņām matus. Agrāk karagūstekņus un vergus pazemoja un paverdzināja, noskujot viņiem matus tāpat kā mūsdienu cietumniekiem. Savukārt armijā matu skūšana nozīmē pakļaušanos militārajai disciplīnai.

Mūsdienās Indijā joprojām ir saglabājusies tradīcija upurēt matus dievam Višnu. Tikai tagad mati nav vien dāvana Višnu, bet arī pieprasīta prece skaistuma industrijā. Šajā biznesā iesaistījušies pat hinduisti. Piemēram, Tirupati pilsētas templī strādā 300 frizieru, kas pilnībā noskuj matus sievietēm, kuras atnākušas uz templi pateikties dievam Višnu par uzklausītu lūgšanu vai izveseļošanos. Turpat templī notiek arī matu pirmapstrāde, lai tos varētu eksportēt tālāk, piemēram, uz Ameriku, kur, pārdoti par lielu naudu, tie turpina dzīvi uz kādas Holivudas slavenības galvas. Tā indietes ziedotie mati, iespējams, vienīgā vērtība, kas viņai piederējusi, modes un slavas pasaulē kļūst par ekskluzīvu skaistuma un statusa simbolu. Savukārt vēl kādam šis bizness ir labas peļņas avots. Kurš gūst vairāk, varbūt zina vien dievs Višnu...

Dredu un bizīšu filosofija

Matus ilgu laiku nemazgājot un neķemmējot, tie saveļas mežonīgās krēpēs. Tieši šādi, iespējams, varēja izskatīties pirmā frizūra cilvēces vēsturē. Tas ir gluži ticami, jo viena no senākajām frizūrām – dredi – ir ļoti līdzīga. Šai savdabīgajai frizūrai ir sena vēsture, kas iesniedzas gan Āfrikas, gan citu tautu senajās kultūras tradīcijās.

Āfrikā dredi bija gudru, viedu cilvēku frizūra. Mežonīgie mati vēstīja par iekšējo brīvību un neatkarību pretstatā sabiedrības uzspiestajiem priekšstatiem. Tie simbolizēja lauvas mežonīgās krēpes. Šī frizūra netika speciāli kultivēta, bet radās kā dabiska pielāgošanās.

Vēlāk dredi kļuva par melnādaino cilvēku reliģiskās kustības rastafari savdabīgu protestu pret balto cilvēku pieglaustajiem un sasukātajiem matiem un viņu materiālistisko attieksmi pret pasauli.

Eksotiskajā Indijā joprojām mīt īpaši cilvēki, kurus dēvē par sadhu – mūkiem vientuļniekiem. Lai meditētu un sasniegtu augstāko apskaidrību, viņi dodas augstu kalnos vai norobežojas no pasaules neapdzīvotās, tuksnešainās vietās. Šie cilvēki gandrīz nekad negriež matus. Mūža nogalē viņu savēlušies mati var būt izauguši vairākus metrus gari.

Vēl viena sena frizūra ir ēģiptiešu bizītes. To vēsture meklējama piecu tūkstošu gadu tālā pagātnē piramīdu zemē Ēģiptē. Bizītes ne tikai bija savdabīga ēģiptiešu kultūras vizītkarte, bet arī pasargāja no nežēlīgās saules. Šajā ēģiptiešu stilā, tāpat kā dredos, meklējama arī dziļāka jēga. Bizītes uzskatīja par veiksmes talismanu, kas atbaidīja ļaunos garus. Īpaši sapītas pīnītes nēsāja ēģiptiešu burvji un šamaņi.

Senie ēģiptieši ļoti nopietni izturējās pret to, kas viņiem uz galvas, tāpēc frizūras veidošanu viņi neuzticēja kuram katram. Frizieri Senajā Ēģiptē bija īpaši cilvēki. Ēģiptieši ļoti godāja šos cilvēkus, kas gluži kā ekstrasensi spēja caur matiem iedarboties uz cilvēka enerģētiku.

Pinot bizītes, senais frizieris pusbalsī skaitīja laba vēlējumus, ticot, ka vārdu pozitīvā enerģija paliks kopā ar cilvēku un bizītes aizsargās viņu pret ļaunumu.

Te melni, te gaiši

Matu rota ir Dieva dota, taču ne visi ar to ir vienlīdz dāsni apdāvināti. Tāpēc cilvēki radīja veidu, kā šo pārestību vērst par labu, un izdomāja parūkas. Tās dzima Senajā Ēģiptē aptuveni 2600 gadu p. m. ē. Šajā zemē parūkas nēsāja visi brīvie iedzīvotāji. Pēc to formas, izmēra un materiāla varēja noteikt īpašnieka sabiedrisko stāvokli. Parūkas izgatavoja gan no dabiskajiem matiem un dzīvnieku vilnas, gan zīda diegiem un augu šķiedrām. Viskuplākās un krāšņākās parūkas, protams, bija faraonam un viņa ģimenei. Visiem sabiedrības slāņiem kopīga bija trapecveida parūku forma. Reizēm ēģiptieši lika parūkas citu virs citas. Starp tām veidojās gaisa slānīši, kas palīdzēja izvairīties no saules dūriena.

Vēlāk parūku mode no Ēģiptes izplatījās Tuvo Austrumu un Vidusjūras zemēs. No Persijas parūkas nonāca Senajā Grieķijā, kur lielais parūku pieprasījums pamudināja valstsvīrus izveidot speciālas parūku izgatavošanas darbnīcas mazajā Lesbas salā. Smalki un rūpīgi darinātās seno friziermākslas meistaru parūkas ātri iekaroja vietējo tirgu un bija pieprasīta prece arī citviet pasaulē. Tās bija ļoti dārgas, tāpēc kļuva par bagātnieku privilēģiju. Turīgajiem cilvēkiem vajadzēja iegādāties vairākas parūkas dažādiem gadījumiem.

Pret parūkām noraidoši izturējās bargajos viduslaikos. Baznīcas tēvs Aleksandrijas Klements, piemēram, savu nepatiku pamatoja ar to, ka, viņaprāt, tas, kurš nēsā parūku, nevar kļūt par mācītāju, jo Dieva svētība nevarot iziet cauri mākslīgajiem matiem. Šādas attieksmes dēļ 692. gadā Konstantinopolē daudzi kristieši par parūku nēsāšanu tika izslēgti no baznīcas.

Bet īstu parūku bumu, kas ilga vairāk nekā gadsimtu, Eiropā aizsāka Francijas karalis Luijs XIV. Viņa laikā bija zināmas aptuveni četrdesmit piecu veidu parūkas. Sevi cienošs cilvēks nevarēja iedomāties savu dzīvi vismaz bez trim parūkām: dienas gaitas sāka ar melnu, ap pusdienlaiku to nomainīja pret kastaņbrūnu, bet dienas nogali aizvadīja jau ar gaišiem matiem. Ja gaišo parūku piepeši aptrūka, izlīdzējās ar pūderi vai miltiem, ar ko apbārstīja gaišākās krāsas parūku. Arī vienkāršā tauta solidarizējās ar karali. Dārgas parūkas ļaudis nevarēja atļauties, tāpēc lika lietā to, kas bija pieejams saimniecībā: aitu vilnu, suņu spalvu un zirgu sarus, ūdenszāles, kaņepju un kukurūzas šķiedras. Izmantoja arī uz nāvi notiesāto noziedznieku matus, tāpēc kuplo matu īpašnieki pirms nāves pasteidzās novēlēt savas sprogas tuviniekiem.

Krievijā parūku modi ieviesa cars Pēteris I. Skaistā dzimuma pārstāves bija sajūsmā, kalpotāji to uztvēra kā pienākumu, savukārt garīdzniecība no tām kategoriski atteicās. Bet caru tas nebūt neuztrauca. Viņš bez jelkādiem kompleksiem vadīja valsti, uzlicis galvā īsu matu parūku piecu rubļu vērtībā, ko pat tolaik uzskatīja par ārkārtīgi lētu. Taču Krievijas vadonim netraucēja arī tas, ka no parūkas līda laukā dabiskie garie mati. Persiešu karagājiena laikā Pēteris matus gan nogrieza, bet, lai tie neietu zudumā, lika izgatavot jaunu parūku – tā mati atgriezās savā vietā.

Aktuālā blondīne

Katrai matu krāsai piemīt savs simbolisms, daba, noslēpums un stāsts. Īpašu uzmanību visos laikos piesaistījuši gaiši mati. Tie asociējās ar tīrību, gaišumu, nevainību un pirmatnīgumu. Par pirmo blondīni tiek uzskatīta grieķu dieviete Afrodīte, kuru Zevs apdāvināja ar zeltainām matu cirtām. Vēlēdamās viņai līdzināties, matus, kā nu mācēja, balināja gandrīz visas Senās Grieķijas sievietes. Visvienkāršākais veids bija apbērt matus ar miltiem vai samaltām rīsu pārslām. Savukārt romietes, lai matus padarītu gaišākus, tos mazgāja ziepju šķīdumā ar kazas pienu un dižskābarža koka pelniem un stundām karsējās saulē. Maigāki balināšanas līdzekļi bija olīveļļa un baltvīns. Romieši uzskatīja, ka melni mati sejai piešķir pārlieku lielu skarbumu, tāpēc popularitāti iemantoja no vergu gaišajiem matiem izgatavotas parūkas.

Viduslaikos gaišus matus uzskatīja par augstākās gaismas atribūtu. 14. gadsimtā Francijā tika izdota pavēle, kas aizliedza nēsāt gaišu matu parūkas kuram katram, un tās kļuva par karaļa un viņa ģimenes privilēģiju. Sievietes ar gaišiem matiem īpaši modē bija renesanses laika Eiropā.

19. gadsimtā matu balināšanai sāka izmantot ūdeņraža pārskābi. Pirmais šo līdzekli izmēģināja franču karaliskais frizieris Gugo, lai izbalinātu Napoleona III sievas Eiženijas matus.

Tumši mati ir saistīti ar zemes tumšo enerģiju un tiek uzskatīti par laicīgās varas simbolu. Tiem piedēvētas piezemētākas un praktiskākas īpašības nekā gaišiem matiem. Piemēram, uzskatīja, ka tumšmataini cilvēki ir pieklājīgi un saimnieciski. Melni mati bija modē Ēģiptē, Indijā, Krētas salā. Lai iegūtu skaistu melnu toni, izmantoja dabiskus krāsu maisījumus no hennas un basmas, bet tumši brūnu nokrāsu dabūja no grieķu rieksta čaulas. Jāpiebilst, ka Persijas henna tiek uzskatīta par vienu no senākajiem kosmētiskajiem līdzekļiem, ko veiksmīgi lieto arī mūsdienās.

Divējādu reakciju apkārtējos vienmēr izraisījuši rudi mati. No vienas puses, tā uzskatīta par pozitīvu krāsu, kas asociējas ar jautrību, ekstravaganci un svētkiem. Piemēram, Lieldienu salā sievietes līdz pat mūsdienām svētku dienās mēdz krāsot matus spilgti rudus. Senajā Grieķijā rudās parūkās uzstājās komisko lomu tēlotāji, bet Senajā Romā rudi mati bija dižciltīgas izcelsmes pazīme. Par priesterieni noteikti tika izvēlēta sieviete ar rudiem matiem un zaļām acīm.

Skotijā un Īrijā rudmataini vīrieši joprojām tiek godāti kā vīrišķīgo ķeltu tiešie pēcteči, jo drosmīgo ķeltu karavīru vidū bija daudz ugunīgo matu īpašnieku. Savukārt čigāni kastaņbrūnos, medainos un rūsganos matu toņus vērtē kā veiksmes un laimes zīmi.

No otras puses, rudā tika uzskatīta par dēmonisku, bīstamu krāsu, kas nes postu un nelaimes. Senie ēģiptieši rudo matu īpašniekus upurēja saules dievam Amonam Ra, ticot, ka rudajos matos iemiesojies labības zeltainais gars un tādējādi viņi izpelnās dieva labvēlību. Visļaunāk rudmatainajiem klājās sūrajos viduslaikos, kad rudas sievietes sauca par raganām un dedzināja uz sārta, bet rudie vīrieši noteikti bija burvji, vilkači vai vampīri. Grūti rudajiem klājās arīdzan Krievijā Pētera I laikā. Cars aizliedza rudmatainajiem ieņemt valsts amatus, un viņu liecības tiesā netika ņemtas vērā.

Leģenda par Koko

Ar laiku cilvēku attieksme pret matiem ir mainījusies, lai gan pārsteidzošā kārtā daudzi ticējumi par tiem ir dzīvi arī mūsdienās. Tomēr, šķiet, lielas revolūcijas matu jomā vairs nav iespējamas, jo kas gan mūs varētu pārsteigt tā, kā to reiz gluži nejauši izdarīja slavenā Koko Šanele? Viņa ieviesa pārmaiņas attieksmē ne vien pret sievietes ķermeni un apģērbu, bet arī pret to, kam jābūt uz īstas dāmas galvas.

Reiz, pošoties uz operas pirmizrādi, Koko Šanele laikam pārlieku steidzās. Lai arī kāds būtu iemesls, viņa, veidojot matus, tos sadedzināja. Turklāt nevis vienu, bet vairākas šķipsnas! Grūti aprakstīt Koko tābrīža izjūtas, bet, kā zināms, šī sīkā francūziete bija stipra sieviete. Viņa sauca palīgā savu frizieri. Ieraudzījis Šaneles matus, viņš apvaldīja pirmo reakciju, kurai sekoja bezkompromisa secinājums: “Jāgriež!” Koko norija tikpat sāpīgu kamolu un pievērsās notikušajam ar sev raksturīgo jaunrades avantūrismu, domājot, kā no defekta panākt efektu. Pirmizrādes sākumu viņa, protams, nokavēja, taču Koko ierašanās, domājams, bija daudz iespaidīgāka par notikumiem uz skatuves, jo visu skatieni bija pievērsti vienīgi viņai. Pirmo reakciju, kurā atspoguļojās šoks un izbrīns, nomainīja interese un sajūsma. Diezin vai vēl kāda sieviete 20. gadsimta sākumā spētu tik eleganti pasniegt īsu frizūru, turklāt tā, lai pārliecinātu augstākās sabiedrības sievietes sekot viņas piemēram un nogriezt savas garās lokas. 1908. gadā Parīzes modes skatē parādījās bariņš modeļu ar īsi apgrieztiem matiem, tādējādi it kā oficiāli apstiprinot jauno stilu, kas radās neveiklas rīcības dēļ un kļuva par neatkarības simbolu.