P, 28.11.2022.
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Sievu maina pret ieroču brāli

Sievu maina pret ieroču brāli
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 29
Foto: No personīgā arhīva

Daļa karavīru starptautiskajās misijās tūkstošiem kilometru tālu no mājām dodas, lai aizmirstu smagās ikdienas problēmas, tostarp sarežģījumus ģimenē. Bosnijā, Kuveitā un Irākā bijušais kādreizējais karavīrs Guntars Jansons intervijā portālam TVNET stāsta par karavīru dzīvi misijās un atgriežoties mājās. Viņš arī skaidro darba finansiālo pusi un mītus saistībā ar to.

Atzīstot, ka liela daļa karavīru misijās dodas, lai nopelnītu, Guntars skaidro, ka saņemtā nauda nav tik liela, ja rēķina, cik daudz laika darbā tiek pavadīts. Turklāt darbam misijās ir daudz negatīvo blakusapstākļu.

Izdalot saņemto mēneša algu ar darbā pavadītajām stundām, sanāk divi lati par stundu. Tāda pati darba stundas likme ir apsargiem Latvijā. "Ja bankas apsargs nosēdētu visu mēnesi, neizejot no darba bankas apsardzē, viņa atalgojums būtu vismaz uz pusi ja ne vairāk, lielāks."

Pēdējās misijās Afganistānā karavīri uz rokas saņem 1400-1500 latus mēnesī.

“Liekas smuks cipars,” Guntars sākumā saka, taču turpina skaidrot, ka karavīru darbs misijās ir daudz bīstamāks un atbildīgāks nekā apsargu darbs Latvijā. Turklāt jāņem vērā, ka karavīrs ilgāku laiku neredz mājas, sievu, bērnus un citus tuviniekus.

Bīstami visu laiku

“Viņš ir nepārtraukti apdraudēts. Pat nometnē patlaban nav droši. Nepārtraukti ir mīnmetēju uzbrukumi, apšaudes. Principā cilvēks nevar būt 100% pārliecināts, ka viņš atgriezīsies mājās. Viņš nevar būt 50% pārliecināts.”

Guntars
Guntars Foto: TVNET

“Viņš visu laiku pilda pienākumus. Viņš neatiet no kases. Viņam nav laika aizbraukt mājās, izgulēties, atslābināties, paskatīties televizoru un iedzert viskija glāzi, lai nomierinātos. Tā nav.”

Karavīrs, atbraucot mājās, neko īpašu nav nopelnījis: “Viena daļa naudas ir aizgājusi tajos pašos kredītos. Ģimene tomēr ir ēdusi un dzīvojusi. Eiforija, atbraucot mājās pēc pusgada, ir liela. Mēnesis ir brīvs, un gribas pastiprināti atpūsties. Tad sākas naudas šķērdēšana."

Pēc brīvdienām karavīri konstatē, ka labākais pirkums šai laikā ir lietota automašīna.

"Turklāt diezgan lietota. Pēc trim mēnešiem tās pašas sāk pazust. Kurš sasitis, kurš pārdevis, jo jāturpina dzīvot, jāturpina maksāt kredīti, jāturpina barot ģimene. Reti kurš ir paspējis ko jēdzīgāku izdarīt.”

Trūkst saziņas ar mājām

Jautāts, kas misijās ir smagākais, Guntars sacīja: “Pie apdraudējuma sajūtas pierod, jo tam tu esi gatavots un mācīts. Tad, kad tas sākas, tu vienkārši reaģē. Kad tas beidzas un tu atslābsti, tad tev sāk drebēt rokas un kājas. Kad adrenalīns iziet ārā.”

“Fiziskais ir smagi, teikšu atklāti. Pie drausmīgā karstuma mēs, ziemeļu tautas, neesam pieraduši. Tur karstums ir mežonīgs. Plus ikdienā nēsājamais ekipējums un ķiveres, kas sprandu spiež. Fiziskais ir smagi.”  Ikdienā nēsājamais ekipējums karavīram var sasniegt no desmit līdz 20 kilogramiem.

Arī morālā sajūta misijās ir smaga, bijušais karavīrs stāsta un atzīst, ka tagad šai ziņā ir vieglāk, jo ir labākas iespējas kontaktēties ar mājiniekiem. Karavīriem pieejams internets un telefoni. Taču kādreiz Bosnijā esošie ar Latviju varēja sazināties tikai ar vēstulēm.

“Mēs pat tur smējāmies, ka vēstules droši vien ar kamieļiem ved, jo citreiz visa pusgada laikā divas vēstules aiziet līdz Latvijai. Principā var teikt, ka vispār nav kontakta ar mājām.”

Tāpat karavīriem šajos laikos pastiprināti smagi ir saistībā ar negatīvo attieksmi no savas tautas.

Ieroču brālības slimība

Vienlaikus Guntars atzina, ka misijās karavīri piedzīvo arī dažādas pozitīvas sajūtas. To dēļ karavīri, kas iepriekš bijuši kādā starptautiskā misijā, dodas tajās arī turpmāk.

“Viens ir tas, ka tu saslimsti ar tā saucamo ieroču brālību. Tās ir tās izjūtas, ko cilvēks iegūst, vienībai kopā pārvarot kaut kādas grūtības, piemēram, kopā ar draugu iziet cauri kādiem smagumiem, paveic ko tādu, kas citiem praktiski nav iespējams."

Tā ir tāda drausmīga draudzības, tuvības sajūta, kas ir neatņemama sastāvdaļa misijās.

"Tā šausmīgi motivē un pacilā.”

“Atbraucot mājās, karavīri izklīst pa ģimenēm un šīs sajūtas sāk trūkt.” Rodoties ģimenes problēmām, kas bieži piemeklē no misijām atbraukušos karavīrus, viņi atkal meklē ieroču brāļus, viņu palīdzību. “Ar ieroču brāli viņš vienmēr – gan postenī, gan ierakumā - varējis izrunāties un uzticēties kā sev. Bieži vien, atbraucot uz Latviju, viņam sāk trūkt šā cilvēka, kam uzticēties.”

“Tā ieroču brālības sajūta ir tāda, kuru nevar ne ar ko aizstāt. Tās trūkst, drausmīgi trūkst.”

Mūk no problēmām

Turklāt daudz karavīru uz misijām brauc, lai atslābinātos no Latvijā esošajām ģimenes un finansiālajām problēmām: “Šausmīgie nepārtrauktie maksājumi, domas, kā dzīvot tālāk, nesapratne par nākotni. Bet, aizbraucot uz turieni, pusgadu to vairs nejūt. Šai laikā tu atslēdzies no visa, kas bijis mājās.”

Taču, atgriežoties mājās, bieži vien ir dubults smagums, saprotot, ka nekas nav mainījies.

Kad trešajā dienā sieva pasaka, lai iznes miskasti, karavīrs ir šokā.

“Varonis tu esi pirmajā vakarā, kad atbrauc un uzklāj galdu. Pēc divām dienām tu esi tas pats, kas biji. To ir grūti saprast, un pie tā ir jāpierod lēnām.” Šādās situācijās bieži sākas ģimenes strīdi. Lai no tiem izbēgtu, karavīri mēdz doties jaunā starptautiskā misijā.

Skarbā karavīru apmācība Ādažu poligonā. Apmācību posms ar ieročiem, tāpēc tāds skarbums
Skarbā karavīru apmācība Ādažu poligonā. Apmācību posms ar ieročiem, tāpēc tāds skarbums Foto: no personīgā arhīva

Atbraucot no misijām, lielai daļai karavīru ir ļoti smagas psiholoģiskās problēmas un viņi nespēj atiet no misijās piedzīvotā.

"Karavīrs tā apmācīts lai nesūdzētos un nečikstētu. Karavīru sagatavo arī morāli, salaužot un tad izveidojot nepieciešamās morāles iemaņas, kuras nepieciešamas dienestam. Bet neviens karavīram nemāca, kā nenest darbu uz mājām, kā tikt galā ar stresu, izanalizēt tā iemeslu un pārvarēt. Kaujas stresu karavīrs panes ļoti labi, bet kad iet runa par sociālo drošību, te sākas jautājumi bez atbildēm."

“Komandējošam sastāvam rodas tā saucamais Dieva sindroms. Pēc tam, atgriežoties ģimenē, ir drausmīgi grūti adaptēties."

Grūti saprast, ka bērns nav karavīrs un neizpilda uzreiz un bez ierunām pavēles.

"Drausmīgi daudzās ģimenēs tādēļ rodas problēmas.”

“Ir grūti adaptēties atpakaļ civilajā dzīvē, lai ieietu atpakaļ sabiedrībā un saprastu tās uzskatus un mēģinātu ar to kontaktēties. Armija tam nav gatava.”

“Psiholoģijas dienests armijā it kā ir, bet es to īsti neesmu redzējis. Tikai rekrutējot karavīrus, atnāk kaut kādas meitenes un it kā izvērtē jauniesaucamos. Es domāju, ka jāizvērtē ir ne tikai jauniesaucamie. Ir jāizvērtē un jāpalīdz tiem, kas ir saskārušies ar smagām lietām. Pēc tādām misijām, kādas bija Irāka un tagad ir Afganistāna, ir drausmīgi smagi. Tās misijas ir mežonīgas.”

“Tie mistiskie kūrorti, kur desmit dienas aizsūta uz kaut kādām dubļu vannām, ir smieklīgi. Kūrortos nav individuālas pieejas cilvēkiem. Sadzen visus baseinā, pašļaksta ar šļūteni un pasaka, ka tā ir ūdens masāža. Tas taču neder.”

Guntars stāstīja vēl vairākas interesantas lietas tieši par notiekošo misijās. Par to jau pavisam drīz varēsiet turpināt lasīt portālā TVNET.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu