1944. gada decembris. Ādolfa Hitlera armija cieš neveiksmes visās frontēs. Vairs nav ilgi jāgaida, līdz Sarkanā armija, briti un amerikāņu spēki darīs galu Trešā reiha pēdējām paliekām. Arī Vācijas sabiedrotie japāņi citu pēc citas cieš sakāves Āzijas frontēs.
Fīrera lielākā zemūdene ir piekrauta ar Vācijas jaunākajiem superieročiem, kam jāpalīdz japāņiem kaujās ar ASV armiju. Tajā pašā laikā slēpnī pie Norvēģijas krastiem britu zemūdene gaida vāciešus un sagatavo kaujai savas torpēdas. Būs pasaulē pirmā zemūdeņu divkauja.
Ziemeļvācijas pilsētas Ķīles ostas teritorijā 1944. gada 4. decembrī iebrauc kravas automašīnu kolonna. Vislielākajā slepenībā karavīri vācu zemūdenē “U-864” iekrauj vairākus simtus koka kastu. Šajās kastēs atrodas nacistiskās Vācijas jaunāko brīnumieroču prototipu konstrukciju rasējumi un detaļas. Tur ir, piemēram, pasaulē pirmā sērijveida reaktīvā iznīcinātāja “Messerschnitt Me 262”, kā arī kompānijas “Siemens” izgatavoto radara iekārtu un akustisko torpēdu rasējumi. Vēl karavīri zemūdenē iekrauj aptuveni 65 tonnas dzīvsudraba. Tas paredzēts japāņu bumbu detonatoru ražošanai. Viss pasākums ir nodēvēts par operāciju “Cēzars”. Zemūdenes komandieris Ralfs Reimers Volframs saņem nepārprotamu pavēli: par katru cenu kravu nogādāt japāņiem.
Karš turpinās jau piecus garus gadus, un agrāk tik veiksmīgais vācu karaspēks visās frontēs atkāpjas. Izmisīgi cīnās arī Vācijas sabiedrotā Japāna. Abām valstīm tagad var palīdzēt tikai brīnums. Sabiedrotie pilnībā valda jūrās, kopš 1943. gada gandrīz nevienam vācu kuģim nav izdevies tikt līdz Japānai. Taču Hitlers negrasās padoties. Viņš ir pārliecināts, ka Japāna var atgūt pārsvaru gaisā virs Klusā okeāna un tādā gadījumā ASV būs spiestas atsaukt ievērojamus spēkus no karalauka Eiropā. Tad Vācija gūtu atelpu, kas tik ļoti vajadzīga nogurušajai vācu armijai. Lai šo plānu īstenotu, Japānai jāsaņem tehniskā palīdzība no Vācijas.
Uzdevums komandierim bez pieredzes
“U-864” atstāj Ķīles ostu 1944. gada 5. decembra rītā. Zemūdenē ir 73 cilvēki – apkalpe, kā arī vācu un japāņu inženieri, kam jāpalīdz ieroču ražošanā Japānā. Komandieris Volframs dodas uz ziemeļiem. Priekšā ir 24 000 kilometru garš un bīstams brauciens līdz Penangai Malaizijā, kur vērtīgā krava jānodod japāņiem.
Volframam ir 32 gadi, taču viņa pieredze zemūdenes komandiera amatā ir pavisam niecīga, turklāt viņš nav piedalījies kaujās. Visi pieredzējušie vācu zemūdeņu komandieri jau sen ir krituši nežēlīgās jūras kaujās, un agrāk tik bīstamie “zemūdens vilki” nu paši kļuvuši par medījumu. Volframs zina, ka Ziemeļjūrā valda Lielbritānijas kuģi un lidmašīnas. Taču viņam nav citas izejas, kā vien mēģināt nepamanītam izlavīties cauri ienaidnieka līnijām.
Vācu komandieris nenojauš, ka britu armijnieki jau zina par viņam doto uzdevumu. Kopš kara sākuma vācieši savu radiosakaru šifrēšanai lieto šifrēšanas mašīnu “Enigma”. Taču britiem jau 1941. gadā izdevies iegūt “Enigmu”, un kopš tā laika viņi pārtver vācu slepenos ziņojumus. Tāpēc briti zina, ka Volframs ir devies ceļā, turklāt viņiem nav noslēpums pat japāņu inženieru uzvārdi, kuri arī devušies ceļā zemūdenē. Briti ir gatavi par katru cenu sagraut Hitlera cerības uz operācijas “Cēzars” sekmīgu iznākumu.
“U-864” spiesta iegriezties ostā
Jebkurā brīdī var parādīties britu lidmašīnas, tāpēc “U-864” augām dienām brauc zem ūdens. Pēc vairāku dienu ilga brauciena “U-864” sasniedz Norvēģijas krastus. Tā kā vācieši ir okupējuši šo valsti, Volframs var atvieglots uzelpot. Pagaidām viņu ceļā pavadījusi veiksme, un ienaidnieks nemaz nav redzēts.
Taču 29. decembrī notiek nelaime. Volframs nepareizi novērtē jūras dziļumu, un zemūdenes ķīlis skar jūras dibenu. Zemūdene ir spiesta doties uz doku Bergenē, lai noskaidrotu, vai nav gūti nopietni bojājumi. Volframs par to pa radio paziņo Vācijas armijas virspavēlniecībai. Pēc dažām dienām “U-864” ierodas zemūdeņu bunkurā “Bruno” Bergenē, kur tehniķi sāk rūpīgu pārbaudi.
Arī briti ir pārtvēruši Volframa ziņojumu, un pēc pāris stundām ir klāt bumbvedēji. Apmēram 30 bumbvedēji “Lancaster” mērķtiecīgi uzlido bunkuram, kur “U-864” stāv dokā. Bunkuram ir sešus metrus biezs dzelzsbetona jumts, taču britiem ir speciālas, gandrīz sešas tonnas smagas bumbas bunkuru graušanai. Trīs no šīm bumbām bunkuram nodara lielus postījumus. Kā par brīnumu “U-864” paliek gandrīz neskarta, tomēr zemūdenei vajadzīgs lielāks remonts. Tikmēr briti gatavo nākamo operāciju.
Jaunam britam jānogremdē vācieši
Džeimss Londerss ir Lielbritānijas armijas zemūdenes “Venturer” komandieris. Londersam ir tikai 24 gadi, bet viņu uzskata par vienu no vislabākajiem britu zemūdeņu komandieriem. Ar 740 tonnu smago “Venturer” viņš kopā ar apkalpes locekļiem Ziemeļjūrā un Atlantijas okeāna ziemeļu daļā nogremdējis 13 ienaidnieka kuģus. Turklāt Londerss ir viens no nedaudziem zemūdeņu komandieriem, kuram izdevies torpedēt citu zemūdeni. Viņš bija pamanījis ienaidnieka zemūdeni, kas iznirusi, lai meklētu kādu no daudzajiem ASV kravas kuģiem, kuri veda palīdzības kravas grūtībās nonākušajai Lielbritānijai. Toreiz Londerss izšāva torpēdu, pirms vācu zemūdene paguva aizbēgt. Taču drīz viņam būs iespēja pārspēt šo sasniegumu un tādējādi izpelnīties vēl lielāku godu.
Britu admiralitāte pavēl Londersam ar “Venturer” doties uz Norvēģiju, precīzāk, uz Fedjes salu Bergenes tuvumā. Te Londersam jāsagaida “U-864” un jāgādā, lai tā nesasniegtu savu mērķi.
Pēc trim dienām Londersa komandētā zemūdene jau atrodas pie Norvēģijas krastiem un nepacietīgi gaida, kad parādīsies “U-864”. 5. februārī no britu admiralitātes pienāk rīkojums – ieņemt pozīciju Hellisejas bākas Fedjes dienvidu krasta tuvumā. Tobrīd “U-864” gandrīz mēnesi ir pavadījusi dokā un ir gatava turpināt tālo ceļu.
6. februārī “U-864” no Bergenes dodas dziļos fjordos un tālāk garām “Venturer”, bet briti vācu zemūdeni nepamana. Londerss saprot, ka vācieši ir aizlavījušies garām, turklāt “U-864” var būt jebkur – milzīgā vairāku tūkstošu kvadrātkilometru teritorijā.
Londerss apsver iespēju meklēt vācu zemūdeni ar hidrolokatoru. Hidrolokators raida ūdenī skaņas vilni. Kad skaņa sastop kādu priekšmetu, piemēram, zemūdeni, tā atgriežas kā atbalss. Uztvērējs konstatē, cik ātri un no kurienes atbalss atgriezusies. Taču arī vācieši var izdzirdēt britu skaņu signālu, un tad vācu komandierim būs skaidrs, ka viņu izseko. Alternatīva ir abu hidrofonu ieslēgšana, lai ar tiem mēģinātu saklausīt “U-864” dzenskrūves un dzinēja skaņas. Hidrofoni ir daudz neprecīzāki par hidrolokatoru, taču Londerss nevēlas riskēt un atklāt savu atrašanās vietu. Viņš nolemj izmantot hidrofonus. “Venturer” komandieris joprojām nav īsti drošs, vai vācu zemūdene tiešām aizlavījusies garām un izgājusi Atlantijas okeānā. Londersam nav citas izejas, kā vien palikt uz vietas un mēģināt saklausīt savu “medījumu”.
“U-864” atkal piemeklē nelaime
Tikmēr Volframs ar “U-864” ticis labu gabalu tuvāk Atlantijas okeānam, bet zemūdeni piemeklē jauna nelaime. 8. februārī pulksten 5.20 sabojājas viens no dzinējiem. Skaidrs, ka atklātā jūrā to salabot nav iespējams. Volframs dod rīkojumu uzņemt kursu uz Bergeni un nosūta ziņojumu pavēlniecībai, kas dažas stundas vēlāk atbild, ka pēc divām dienām Hellisejas bākas tuvumā pie Fedjes dienvidu krasta zemūdeni sagaidīs eskorta kuģis. Volframs dodas atpakaļ.
Zemūdenē “Venturer” hidrofonu operators pulksten 9.23 pēkšņi ūdenī izdzird skaļu skaņu un par to nekavējoties ziņo dežurējošajam virsniekam Džonam Vatsonam. Izklausās, it kā zvejnieku kuteris darbinātu dzinēju, bet tuvumā neviena kutera nav.
“U-864” komandieris Volframs uztraucas par troksni, ko rada zemūdene, jo viņš zina, ka jebkurš troksnis ūdenī var būt liktenīgs. Taču dzinēja bojājuma dēļ nav citas izejas, kā vien turpināt ceļu. Viņš paceļ periskopu, lai meklētu ienaidniekus un eskorta kuģi. Ar to vācu komandieris sevi atklāj britiem, jo arī tie nejauši tieši tobrīd paceļ savu periskopu. Londerss viļņos ierauga vācu zemūdenes tievo periskopu.
“Mums pār muguru pārskrēja aukstas tirpas – viņi varēja mūs nogremdēt tieši tāpat kā mēs viņus. Svarīga bija tikai viena lieta – kurš pirmais kļūdīsies,” vēlāk “BBC” reportierim skaidroja torpēdists Harijs Plammers un Džons Vatsons. Medības bija sākušās. Briti izseko vāciešus
Visai “Venturer” apkalpei pavēl ievērot klusumu. Londerss un Vatsons ciešāk piespiež pie ausīm hidrofona austiņas, aiztur elpu un saspringti tver katru skaņu ārpus zemūdenes.
“Cerējām, ka viņi iznirs, un tad mēs viņus varētu iznīcināt,” atcerējās Džons Vatsons.
Komandieris Londerss klusi seko “U-864”, ieturot paralēlu kursu. Viņš zina, ka vācu zemūdenei ir seši torpēdu aparāti, bet “Venturer” tikai četri. Turklāt divi no “U-864” torpēdu aparātiem atrodas pakaļgalā un ir vērsti uz aizmuguri. Tāpēc Londerss neriskē atrasties aiz vācu zemūdenes brīdī, kad tās komandieris pēkšņi sapratīs, ka tiek vajāts.
Apmēram pēc pusstundu ilgas sekošanas vācu zemūdenei briti saprot, ka “U-864” pārvietojas pa sarežģītu līkloču kursu. Acīmredzot vācu komandierim ir aizdomas, ka viņam varētu uzglūnēt ienaidnieka zemūdene. Briti arī redz, ka periodiski tiek pacelts vācu zemūdenes periskops, lai izlūkotu, vai tuvumā nav ienaidnieka kuģu.
“Katru reizi, kad mēs redzējām viņu periskopu, bija risks, ka viņi ieraudzīs mūsējo,” stāstīja Džons Vatsons.
“Venturer” jau divas stundas seko “U-864”, un komandieris Londerss beidzot saprot, ka vācieši pat nedomā iznirt. Līdz šim vēl neviens nav mēģinājis torpedēt ienirušu zemūdeni, taču ilgāk nogaidīt vairs nevar. Vācu zemūdene jebkurā brīdī var britus atklāt, un tad mednieks ātri kļūs par medījumu.
Britu komandieris drudžaini veic aprēķinus. Pamatojoties uz vācu zemūdenes dzenskrūvju skaņu un regulāro periskopa pacelšanu, viņam izdodas aprēķināt vāciešu kustības modeli. Viņš nolemj riskēt un šaut no visiem četriem torpēdu aparātiem uz vietu, kur, pēc aprēķiniem, vajadzētu būt vācu zemūdenei, kad šo vietu sasniegs torpēdas.
Londerss dodas uzbrukumā
9. februārī pulksten 12.12 “Venturer” ieņem uzbrukuma pozīciju, pēc dažām sekundēm atskan komandiera Londersa pavēle: “Izšaut pirmo numuru!” Pirmā torpēda aiztraucas ūdenī ar četrdesmit mezglu ātrumu, tās dzenskrūve gaudo kā sirēna. “U-864” ir 2000 metru attālumā no “Venturer”, un torpēdai jāsasniedz mērķis aptuveni pēc pusotras minūtes. Tieši pēc 17,5 sekundēm Londerss izšauj nākamo torpēdu.
“U-864” komandieris Volframs saprot, ka piepildās viņa vissliktākās nojautas, jo hidrofona operators ziņo: ūdenī dzirdams torpēdu dzenskrūvju troksnis. Viņam ir tikai viena iespēja. Komandieris pavēl “U-864” doties tieši pretī torpēdām, lai zemūdene tām būtu pēc iespējas mazāks mērķis. Viņš cer, ka torpēdas aiztrauksies garām zemūdenei un 73 cilvēkiem, kas tajā atrodas. Hidrofonu operators klausās, kā nāvi nesošās torpēdas ātri tuvojas, bet tikmēr izmēros lielā zemūdene bezgalīgi lēni veic pagriezienu. Zemūdenē visi zina, ka pēc dažām sekundēm izšķirsies viņu liktenis.
Tad vācu hidrofonu operators ziņo, ka izšauta trešā torpēda. Tūliņ pēc tam pirmā torpēda ir klāt. Tā netrāpa. Vienlaikus Londerss izšauj pēdējo no četrām torpēdām un tūliņ pēc tam liek savai zemūdenei ienirt līdz pašam dibenam, lai tur klusi nogaidītu. Ja “U-864” pāries pretuzbrukumā, britu zemūdene nepagūs no jauna pielādēt savus torpēdu aparātus, tādēļ tai jāslēpjas. Ja neviena no torpēdām netrāpīs, tad pati “Venturer” pēkšņi kļūs par medījumu. Sasprindzinājums ir milzīgs.
Pulksten 9.13 “U-864” dzird, kā tiek izšauta ceturtā torpēda. Izmisīgi mēģinot glābt savu apkalpi, komandieris Volframs pavēl ienirt dziļāk. Tā viņš izšķir “U-864” likteni. Londerss ir paredzējis tieši tādu manevru un attiecīgi notēmējis ceturto, pēdējo torpēdu. Britu torpēda trāpa “U-864” vidusdaļā.
Sprādziens ir tik spēcīgs, ka pāršķeļ zemūdeni uz pusēm un abas daļas izmet virs ūdens. Divpadsmit gadu vecais Kristofers Karlsons tobrīd stāv Fedjes salas krastā un kļūst par vienīgo asiņainās zemūdens kaujas liecinieku: “Atskanēja sprādziens, un debesīs uzšāvās ūdens stabs. Un pēc tam zemūdene mierīgi un klusi nogrima.”
Pulksten 9.14 Londerss ieraksta kuģa žurnālā: “Skaļš, spalgs sprādziens, kam seko plīstoša metāla skaņas.”
Hitlera pēdējie noslēpumi līdz ar 73 vāciešiem un japāņiem nogrimst dzelmē. Neviens nepaliek dzīvs.
“Iedomājieties sērkociņu kastīti, ko saspiež plaukstās – tas pats notiek ar grimstošu kuģi. Tas salūst gabalos,” stāstīja Harijs Plammers, kurš arī dienēja uz “Venturer”.
Dzirdot torpēdas sprādzienu, Plammers un viņa biedri saprot, ka ir uzvarējuši vienā no unikālām Otrā pasaules kara divkaujām. Ne agrāk, ne arī pēc tam nevienai zemūdenei nav izdevies torpedēt citu ienirušu zemūdeni.
“Bet tajā mirklī es arī apzinājos, ka otrās zemūdenes jūrnieki iet bojā. Un mēs nodomājām – nabaga puiši…”
Hitlers mēģina vēlreiz
Ziņa par “U-864” bojāeju tikai vairoja Hitlera apņēmību. Viņš cerēja, ka Japāna, izmantojot vācu brīnumieročus, liks amerikāņu spēkiem Eiropā atkāpties. Viņš vienkārši atteicās atzīt faktu, ka gan Trešais reihs, gan Uzlecošās saules impērija jau ir zaudējušas karu. Tāpēc fīrers mēģināja vēlreiz.
1945. gada martā uz Japānu devās zemūdene “U-234”. Tā veda desmitiem tonnu vismodernāko vācu ieroču. Divus mēnešus pēc “U-234” izbraukšanas Vācija kapitulēja, un zemūdene saņēma pavēli iebraukt tuvākajā pretinieka ostā un tur padoties. Vācu komandieris devās uz Portsmutu ASV, lai gan Japānas valdība jau bija samaksājusi par zemūdenes kravu, kas tādējādi bija Japānas īpašums. Zemūdenē bija divi japāņu virsnieki, un viņi nevēlējās pēc kapitulācijas nonākt ienaidnieku varā. Abi virsnieki izdarīja pašnāvību.
Zemūdenē “U-234” bija vairāk nekā 500 kg urāna oksīda, kas nepieciešams atombumbu izgatavošanai. Pēc trīsarpus mēnešiem, kad amerikāņu lidmašīnas, pirmoreiz pasaulē izmantojot masu iznīcināšanas ieročus, uzmeta atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki, kapitulēja arī Japāna.
Raksts tapis sadarbībā ar žurnālu Ilustrētā Pasaules Vēsture