Nebija gluži tā, ka vienurīt pamodos un konstatēju – esmu apvēlusies. Bet nepilna gada laikā plus astoņi kilogrami?! Te kaut kas ir jādara! Man bija svarīgi izvēlēties metodi, kas ir efektīva un nenāktu caur ciešanām. Es tādu atradu.
Kā es ļāvos burvju nūjiņai - lāzerterapijai! (31)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Atskaites punkts
Man ir 45 gadi, augums – 173 centimetri, un pirms pieciem gadiem svēru 73–74 kilogramus. Tātad slaida sieviete, nav kur piesieties. Man gan vienmēr bijis pilnīgi vienalga, ko rāda svari. Savu formu allaž esmu noteikusi pēc drēbēm, un nekad līdz šim nav bijis tā: “Šausmas! Atkal sarāvušās.”
Tomēr pēdējā gada laikā process pārslēdzās pretējā virzienā. Šopavasar mēģināju uzvilkt iemīļoto 30 gadus veco ādas mētelīti. Ja tam būtu rāvējslēdzēja aizdare, varbūt kaut kā aizmocītu ciet, bet pogas pogcaurumiem pat netuvojās. Atdevu meitai, bet apziņa, ka vairs neesmu slaida, nav patīkama. Teikšu godīgi – tas, ka nelienu mētelītī, man bija šoks. Uzkāpu uz svariem un piedzīvoju otru šoku – 81,5 kilogrami!
Pārskatīju ne tik senas fotogrāfijas un visilgāk vēroju vienu – tapušu pirms diviem gadiem Sarkanajā jūrā. Tātad vēl nesen pat peldkostīmā esmu izskatījusies nepieklājīgi labi savos 43 gados. Tagad vajadzētu krietni piestrādāt ar fotošopu, lai sieviete uz jahtas izskatītos kā šodien. Toties tagad man ir atskaites punkts – šis foto. Un vēl man ir apņemšanās – ja ne atgriezties vecajās formās, tad vismaz apstādināt procesu.
1. solis – dzīvesveida izvērtēšana
Kritiski pajautāju sev: kas noticis? O.K., man vairs nav divdesmit, nav arī trīsdesmit un pat ne četrdesmit gadu. Ir pienācis kritiskais pusmūžs, kad nāksies ņemt vērā to, to un vēl to – dabu neapstādināsi. Labi, šo patiesību es pieņemu, bet vēlos saprast, kas veicinājis tik pēkšņu paātrinājumu.
Atbilde tālu nav jāmeklē. Pirms gada zaudēju darbu, un tas, kā izrādās, bija liels jaunā sākums – manā dzīvē un dzīvesveidā mainījās pilnīgi viss. Vispirms Rīga man kļuva ne vien par dārgu, bet absolūti neiespējama, tāpēc rudenī pārvācos uz mazpilsētu, kur pazīstu trīsarpus cilvēkus. Nav pie kā aiziet ciemos un kopā izsmieties līdz vēdersāpēm (smiekli lieliski stiprina presīti). Agrāk ik dienu kājām gāju 20 minūtes uz darbu un atpakaļ. Tagad, tiklīdz izkāpju no gultas, jau esmu darbā, jo datorgalds atrodas tieši pie gultas. Tik vien pakustos, kā uzkopjot māju, pārejot pāri ielai uz veikalu vai aizbraucot makšķerēt. Toties ēdu regulārāk, jo strādājot galvenā ēdienreize bija vakariņas. Turklāt ziema bija barga, un šis dzīvoklis ir šausmīgi auksts. Caurām dienām sēdēju pie datora, silti satuntuļojusies. Ko gan var gaidīt? Ķermenis uzkrāj taukus, jo saprot, ka jāsilda salīgā saimniece, bet vielmaiņa slinko, jo redz, ka enerģiju sadedzināt netaisos. Iespējams, savu komandu devusi arī zemapziņa: ir slikti laiki, jākrāj rezerves. Rezultātā viss apēstais iet labumā. Vārdu sakot, savu vielmaiņu esmu palaidusi pensijā.
Īstenībā – skaisti! Jo vainīgais ir rokā. Tātad būs “jāspiež” uz vielmaiņu. Negribu piekrist sieviešu mūžīgajai atrunai – “tur nu vairs neko”. Tas, kurš nevēlas kaut ko darīt, vienmēr atradīs iemeslus, lai nedarītu. Tas, kurš vēlas, meklēs iespējas.
2. solis – apņemšanās
Neesmu naivule, kas tic, ka, norijot brīnumtabletīti, ko būšu noskatījusi TV reklāmā, no rīta pamodīšos slaida kā savos 40 gados. Neticu arī brīnumtējiņām, brīnumkrēmiem un supertrenažieriem. Neesmu tik bagāta, lai atbalstītu šo biznesu. Skaidrs ir vēl kas – es nedarīšu neko, kas nāk ar piespiešanos, mocībām. Nekādas diētas! Tas ir dārgi, un zaudētie kilogrami atnāk atpakaļ ar uzviju. Tāpat zinu, ka pēkšņa mešanās sporta zālē tikai uzaudzē muskuļu masu. Neklausīšu arī padomiem sākt skriet, jo man riebjas skriet, turklāt neesmu pārliecināta, vai iekšējie orgāni to saprastu pareizi. Atliek adatu terapija, kas stimulētu par vielmaiņu atbildīgos punktus, bet ar adatām man ir slikta pieredze. Reiz, ārstējot sāpošu celi pie izcila “adatu daktera”, kļuva slikti ar sirdi jau pēc pirmās adatas. Tātad arī šī metode atkrīt. Vārdu sakot, man nav lielas izvēles, kā atgūt formu.
Skaidrs ir viens – man ar sevi būs jāstrādā. Nekādā gadījumā neizvēlēšos apzīmējumu – jācīnās ar lieko svaru. Jo, tiklīdz ar kādu vai pret kaut ko sāc cīnīties, faktiski jau esi zaudējis. Es ar savu ķermeni gribu sarunāt. Man nenāk ne prātā sarunāt nomest 8 kiloramus, bet 4–5 – to taču mēs varam, vai ne? Un galu galā – katram vecumam ir savas auguma īpatnības. Neviens taču mazu bērnu nesauks par izplūdušu tāpēc, ka viņam nav izteikta vidukļa. Tad varbūt arī sievietēm vecmāmiņu gados nav jākrīt izmisumā, ka nav vairs 95–70–100. Esmu ar mieru aizmirst šos ciparus, vēlos vienīgi savākt savācamās vietas un patikt pašai sev. Gribu, lai tad, kad aizeju gulēt un ieritinos uz sāniem, mans puncis paliek vietā, nevis ērti iekārtojas līdzās. Lai uz roku augšdelmiem nav “spārnu”, lai, uzvelkot zeķes ar gumiju, virs gumijas neveidojas kūkumiņš. Tik vien!
3. solis – iesildīšanās
Kamēr “stundu stāvu domādama”, kā lai to dabū gatavu, sāku šādus tādus sevis kustināšanas pasākumus. Vispirms atgriezos pie kontrastdušas no rītiem, ko darīju divus gadus, bet pametu tāpēc, ka manā iepriekšējā dzīvesvietā nebija pietiekams spiediens, lai lietotu dušu, bet šeit ūdens jāsilda ar malku. Tagad man ir iemesls biežāk nokāpt pagrabā pēc malkas (kustības) un, ja vajag, to arī saskaldīt. Un man tik ļoti patīk sajūtas pēc kontrastdušas, ka ne izteikt! Ja nav sanācis uzsildīt ūdeni, eju aukstā dušā.
Turklāt ik dienu vismaz 50 reižu (3 x 15 vai 2 x 25 – kā sanāk) atspiežos pret sienu, jo kaut kur lasīju, ka sievietēm nav piemērota atspiešanās pret grīdu. Tā es ceru savākt roku formas un kritisko padušu zonu. Atspiešanās nāk par labu arī krūšu formai, par ko gan sūdzēties nevaru. Mazliet tiek arī stilbiem un dupsim. Tad iegādājos vingrošanas riņķi, kas izrādās man par mazu un vieglu, tāpēc derīgs vienīgi apļošanai ap roku – arī labi.
Jau pēc divām nedēļām no celulīta ne miņas – nav! Nekur! Ne uz stilbiem, ne vēdera. Neglīto kunkuļu nav arī padusēs. Urrā! Nosveros. Izrādās, ka tagad man ir apaļi 80 kilogrami – pusotrs ir nodušots un novingrots. Un man tas nav maksājis ne santīma!
Pa šo laiku nejauši ieklīstu kaut kādā “linkā”, kas sola vēl nebijušus tievēšanas rezultātus. Svara kalkulatorā ierakstu savu vecumu, svaru, augumu, atbildu uz dažiem dīvainiem jautājumiem (kartupeļus mizojat pie izlietnes vai pie miskastes? Ko drīzāk izvēlētos – aveņu torti vai biezpiena plātsmaizi?), un beigās izrādās, ka mans ideālais svars būtu mīnus 11 kilogrami, tagad tikai jāseko instrukcijām, un es pie tā tikšu. Paldies! 69 kilogramus neesmu svērusi pat vidusskolā. Tad labāk lai ir 80. Uzmanīgu darīja fakts, ka šajā testā nebija neviena jautājuma par to, vai esmu dzemdējusi. Vai tiešām šis faktors ir nulles vērtībā, ja runa ir par sievietes augumu? Bet man ir trīs bērni! Tātad grūtniece esmu bijusi divus gadus un trīs mēnešus, ar krūti barojusi apmēram tikpat ilgi. Es jūtos nenovērtēta, ja šo faktu ignorē kantorītis, kas uzskata, ka sievietei 45 gados ar augumu 173 centimetri jāsver 69 kilogramus. Aizmirstam šo lapu – taureņa mūžu viņu biznesam!
4. solis – lāzers
Tieši tad padzirdu par pilnīgi jaunu metodi Latvijā: smēķēšanas atmešana, depresijas ārstēšana un vielmaiņas regulēšana ar lāzera palīdzību.
Piezvanu. Uzzinu, ka tas ir pilnīgi nesāpīgi, neprasa nekādas diētas, nekādus drakoniskus noteikumus. Vien ar tādu kā pildspalviņu četros seansos pastimulēs man attiecīgus punktus ausīs, uz sejas un liks vielmaiņai atkal strādāt.
Pirmā doma: ja mana vielmaiņa pēc tam saiet pilnīgā sviestā? Ja uzrodas bulīmija vai anoreksija? Normālas bailes. Uzzinu, ka būšu pirmā paciente Latvijā svara samazināšanā, tātad zināmā mērā ļaušos eksperimentam. Kādu nedēļu šaubos, līdz esmu ar mieru mēģināt.
8. martā atnāku uz pirmo procedūru. Fizioterapeite ir jauka. Uzmanīgi izvaicā mani par dzīvesveidu, ēšanas paradumiem, par maniem “patīk – nepatīk”, jā, arī par auguma izmaiņām pēc dzemdībām, toties aizmirst pajautāt, kā es mizoju kartupeļus - pie izlietnes vai miskastē. Izstāsta, kā es varētu justies un kā man būtu jādzīvo pēc procedūras, proti, man gribēšoties mazāk ēst, tas ir, ar prātu it kā gribēsies atvērt ledusskapi, bet roka īsti nestiepsies. Būs vairāk jākustas, jo pamodinātajai vielmaiņai jāsaprot, ka atkal jāstrādā.
Un tad mēs ķeramies pie lietas. Man jānotīra no sejas kosmētika, jānoņem auskari un ķēdīte, jāsavāc mati, lai seja un kakls būtu brīvi. Tad ieguļos ērtā zvilnī, klusu skan relaksējoša mūzika, deg aromātiska svece, man uzliek īpašas saulesbrilles, un caur tām es vēroju putnu dzīvi virs salona jumtiem. Pilnīgs miers.
Pusotru stundu fizioterapeite ar “burvju nūjiņu” aizskar viņai vien zināmus punktus. Visvairāk to acīmredzot ir ausīs. Es aizmiegu.
5. solis – pārmaiņas
Vēlu vakarā, atbraukusi mājās, redzu, ka mamma atnesusi cienastu – vafeļu torti, kas man tik ļoti garšo, ka varu notiesāt trešo daļu vienā paņēmienā. Apēdu gabaliņu, un – tavu brīnumu – otru negribas! Arī nākamajā dienā ir līdzīgi. Paēdu pusdienas, un papildporciju negribas – man pietiek. Tas pats notiek visās turpmākajās dienās – ēst gribas mazāk, bet badu neciešu, jo esmu paēdusi. Reiz pamēģināju apēst tādu porciju kā agrāk un jutos pārēdusies, bet tā nudien nav laba sajūta. Kas vēl zīmīgi – vairs negribas našķus. Negribas ēst arī vakaros un naktīs (gulēt eju agri – ap vieniem diviem naktī). Apetīte tiešām mazinājusies – nav melots. Roka nestiepjas virināt ledusskapi – kas ir, tas ir.
Tagad man jāsaprot, ka šis brīdis jāizmanto. Ja reiz vielmaiņa ir pamodināta, man ar viņu jākomunicē. Jārāda, ka es pa druskai pavingroju. Ēdu mazāk, dzeru vairāk, apēstais pāri nepaliek – būs ko darīt, draudzenīt! Galu galā – nav jēgas pamodināt vielmaiņu, bet pašai gulēt dīvānā ar čipsu paku rokā un izrādīt: “Nē, nē, nekas nav mainījies, guli vien tālāk!”
Uz svariem pagaidām nekāpju. Varbūt tāpēc, ka negribu ieraudzīt ļoti niecīgus rezultātus. Pēc divām nedēļām uzvelku savas melnās bikses, un tavu brīnumu – nav vairs uzspīlētas kā zeķbikses! Pat rāvējslēdzēju varu aizvilkt, neieraujot vēderu. Tātad manis palicis mazāk. Uzkāpju uz svariem. 77,5 kg! Neticami! Bet pie spoguļa acīm redzami. Vakarā pamanu, ka, ieritinoties gultā uz sāniem, vēders paliek savā vietā. Ideāli!
Progress
Pēc trim nedēļām seko otra procedūra. Uzzinu, ka vairs neesmu vienīgā vielmaiņas modinātāja, – nākot pat vīrietis. Vēl pēc divām nedēļām, kad ierodos uz trešo procedūru, satieku Aigaru, kurš atnācis pateikt paldies, jo ar vienu vienīgu procedūru ticis vaļā no smēķēšanas. Liekas neticami, ka līdz tam viņš izsmēķēja divas paciņas dienā.
Ilze stāsta, ka Vācijā, kur viņa apguva šo metodi, ļoti populāra tā ir tieši smēķēšanas atmetējiem, svara samazinātāju tur praktiski nav, Latvijā – otrādi. Pie mums savukārt atšķirīga ir divu mentalitāšu interese par svara samazināšanu: latvieši jautājot, vai tas tiešām ir nesāpīgi, krievus interesē vienīgi simtprocentīga garantija. Tad Ilze atbildot ar pretjautājumu: vai jūs sev varat dot simtprocentu garantiju, ka tad, kad jūsu vielmaiņa būs pamodināta un aktivizēta, jūs liksiet tai strādāt? Vai spēsiet mainīt savu dzīvesveidu, lai atkal uz starta nostādītā vielmaiņa nenonīktu bezdarbībā?
Es savukārt izstāstu Ilzei, ka divu mēnešu laikā kopš pirmās procedūras man nav bijusi neviena migrēnas lēkme; pat reizēs, kad zinu, ka nu gan būs, nav! Ilze saka, ka tas esot iespējams, jo akupunktūra palīdzot visādām vainām, kad organisms aizmirsis savus pienākumus. Tāpēc vien bija vērts! Tie, kam ir migrēnas, sapratīs.
Nu re! Klāt vasara, un esmu gatava uzvilkt peldkostīmu. Mans svars turas ap 77 kg, tātad kopš mētelīša (ne)uzvilkšanas dienas esmu tikusi vaļā no 4,5 kg, un esmu ar to mierā. Esmu apņēmusies savu vielmaiņu neizraidīt bezdarbniekos, bet Ilzei apsolīju, ka ziņošu, kā man veicas turpmāk. Galu galā – biju viņas pirmais izlaidums.
Informācija: www.lazerterapija.lv
Sirsnīgi padomi
Nenoskaņo sevi cīņai ar lieko svaru, jo tad pretestība būs lielāka – tu taču izaicini uz cīņu arī otru pusi.
Neviens līdzeklis nedarbosies bez tavas palīdzības. Arī kāzas taču nav garantija mīlestības saglabāšanai. Lāzers dod uzdevumu, bet jāpilda tas būs tev pašai.
Kontrastduša ar masējošo strūklu ir kolosālākais līdzeklis pret celulītu, skaistai ādai un imunitātes stiprināšanai. Pie tās sevi var pieradināt pat vissalīgākie. Pirmajā reizē sāc ar parasto strūklu (lietutiņu) un remdenu ūdeni – lai nav silti, bet nesalst. Tā vairākas dienas, līdz jutīsi, ka vari atļauties arvien vēsāku ūdeni. Vienmēr sāc ar pēdām un tad lēnām cel dušas klausuli uz augšu. Vistrakāk ir uzliet vēsu ūdeni uz skausta. Pirmajās reizēs tev būs jākliedz, bet droši to dari, nevajag šo reakciju apslāpēt. Ja sākumā netiec līdz skaustam, par varītēm to nedari.
Pēc 7–10 dienām ar remdenu ūdeni varēsi aplieties vēsā mierā, trallinot kādu dziesmiņu, nevis kliedzot. Tas ir brīdis, kad vari pāriet uz kontrastdušu, bet pagaidām ar parasto strūklu. Vienmēr sāc ar remdenu ūdeni – aplejies no pēdām līdz skaustam. Tad strauji pagriez karstu (tikai neapplaucējies), un atkal – no kājām uz augšu. Tad strauji pavisam aukstu, ne vairs remdenu. Tā kādas 5–7 reizes pamīšus maini karsto un auksto. Vienmēr beidz ar auksto. Pēc 3–4 dienām varēsi to darīt jau ar masējošo strūklu – tā ir katrā dušas klausulē, kas maksā 2–3 latus. Es daru tā: remdeno ūdeni uzleju ar lietutiņu, bet kontrastdušu ar smilšu strūklu (tā es to saucu). Būs tāda sajūta, it kā maigi durstītu ar miljons adatiņām, it kā vētra uzpūstu smiltis. Tieši tas nepatīk celulītam. Ja pēc tam norīvēsies ar rupju dvieli (sākot no pēdām un beidzot ar rokām), efektu pamanīsi uzreiz – celulīts padosies (kas cits viņam atliek?), un āda kļūs kā vismaigākais zīds. Bet kolosālajā pašsajūtā, kas ir pēc dušas, tu burtiski iemīlēsies.
Lieki piebilst, ka kontrastduša uzlabo asinsriti, stabilizē asinsspiedienu un, kas zina, varbūt pat izdzenā migrēnu. Bet tādas lietas kā saaukstēšanās slimības un vīrusus vari aizmirst – nenāks ne tuvu! Un vēl... Vasarā tev nebūs problēmu nopeldēties nevienā upē vai jūrā. Vīrieši bridīs ūdenī sarāvušies, bet tu – kā nāra!
Sveries ikreiz vienā un tajā pašā laikā – no rīta pēc dušas un pirms brokastīm.
Atrodi savā ķermenī lietas, kas ir sajūsmas vērtas. Varbūt tev ir brīnišķīga āda, skaistas potītes vai krūtis – neaizmirsti novērtēt!
Neturi ļaunu prātu uz cilvēkiem un apstākļiem, nevairo dusmas. Smaidi! Priecājies par dzīvi, par katru jaunu dienu ar mīļajiem, par dabas skaistumu. Gaiša sirds un prasme priecāties pilnīgi noteikti ir sievietes pievilcības garants pat tad, ja nevar aizpogāt iemīļoto mētelīti.