Kuriozais skrējiens uz lekcijām (25)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: www.flickr.com

Viens no muļķīgākajiem kurioziem ar mani atgadījās pirms gadiem četriem. Tikko biju sākusi mācības universitātē, kā arī sākusi pa vakariem piestrādāt un, tā kā savas dzīvesvietas galvaspilsētā man tajā laikā vēl nebija, ik dienu nācās mērot 50 km turp uz atpakaļ, lai nokļūtu no skolas uz mājām un otrādi.

Lai paspētu uz pirmo lekciju, man nācās celties jau sešos. Tas arī notika tajā nelaimīgajā ziemas rītā, iepriekšējā dienā biju paspējusi ne tikai pamācīties un pastrādāt, bet arī tā labi atpūsties kopā ar draugiem, līdz ar to laikam lieki teikt, ka pamosties pulksten sešos pēc šādas aktīvi pavadītas dienas bija vairāk nekā problemātiski. Bet nu nekādas lielās izvēles nebija, lekcijas kavēt nedrīkstēja. Piecēlos no siltās gultas, uzvilku vakar novilktās un nomestās džinsas, sameklēju jaunas zeķes, jaku, t – krekliņu un skriešus uz vilcienu. Nonākusi jau gandrīz pie pašas stacijas, jūtu, ka kaut kam uzkāpju, paskatos zem kājām un ieraugu zeķi. Nodomāju – nu gan tie cilvēki galīgi jocīgi palikuši, kāpēc tad zeķes tagad vajag mētāt apkārt! Apskatos vēlreiz uz nomesto zeķi un nodomāju – redz, cik interesanti – tāda pati zeķe, kādu es vēl aizvakar nopirku. Pēkšņi kā ar āmuru pa pieri man atausa gaisma – tā taču IR mana zeķe! Stāvu un domāju, ko tagad darīt, cilvēku apkārt daudz, padomās vēl, ka galīgi ķerta, pa zemi zeķes lasa, bet, no otras puses padomājot, – laba zeķe, tikai nesen nopirku dārgā veikalā... Nu neko darīt, pārvarēju kaunu, pacēlu zeķi un ieliku somā.

Vēlāk, jau sēžot vilcienā, pārdomāju, cik muļķīgi ir vakaros vilkt nost bikses kopā ar zeķēm un pilnīgā nopietnībā nolēmu tā vairs nekad nedarīt. Nez kāpēc padomāt par to, kur tad palikusi otra zeķe, man tā arī neienāca prātā...

Pa ceļam līdz Rīgai biju paspējusi gan kārtīgi atmosties, gan lekciju konspektus pārlasīt, gan arī lūpas uzkrāsot. Nepatīkamais gadījums ar zeķi jau bija pavisam izkritis no prāta. Izkāpu no vilciena un paceltu galvu pārliecinošā gaitā devos uz universitāti, kā nekā vajag taču atstāt labu iespaidu uz simpātiskajiem skolas biedriem, kas pulcējās pie universitātes durvīm. Pasperot vēl pāris soļus tuvāk skolas durvīm, atkal sajutu, ka kaut kam uzkāpju, strauji galvā atausa rīta notikumi, nodomāju – kaut tikai lūdzu, Dievs mīļais, tagad nebūtu atradusies otra zeķe! Bažīgi paskatos zemē, nē zeķes tur tik tiešām nav, bet tur ir līdz pusei no bikšu staras izlīdušas zeķubikses, kuras es acīmredzot iepriekšējā vakarā biju novilkusi kopā ar džinsiem. Lieki laikam piebilst, ka nu jau situācija bija krietni nepatīkamāka kā no rīta stacijā, jo cilvēku apkārt bija krietni vairāk nekā manas mazpilsētas dzelzceļa stacijā un, jāatzīst, vismaz daļa no tiem ļoti ieinteresēti nolūkojās manos mēģinājumos no biksēm izvilkt zeķbikses. Sapratusi, ka diez cik slepeni man šo ''''misiju'''' tomēr neizdosies paveikt, izmantoju citu taktiku – sastūķēju ietiepīgo zeķbikses staru atpakaļ biksēs un lēnā, uzmanīgā gaitā, nosarkusi kā biete, devos uz universitātes labierīcībām, kur man ne vien izdevās dabūt ārā zeķbikses, bet arī atrast otru zeķi...

Nu kam negadās? :))) Padalieties arī savos kuriozos :)

Meitene, kas rūpīgi tagad pārbauda džinsus

Komentāri (25)CopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu