Varbūt ka vienkāršais pilsonis absolūti ne pie kā nav vainīgs. Viņš apmeklēja ierēdņu kabinetus, visur saņēma atteikumu, pēc tam pa pastu saņēma atrakstīšanos, un, lūk, noskaņojums viņam galu galā sabojāts. Ja vien kāds cits varētu viņa vietā staigāt un visu panākt! Piemēram, kāds korespondents vai nama vecākais. Vai arī kāds no sociālās apdrošināšanas kantora.
Maksāt kukuli? Nemaksāšu, un viss!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mūsu lasītājs saņem kārtējo maksas paziņojumu par dzīvokli. Viņš to tūdaļ nes uz redakciju, bet reizēm pat uz televīziju. Sak, paskatieties, ko viņi sarakstījuši! Kurš tad nezina šos papīra smērētājus – jā, mēs varam morāli atbalstīt šādu apmeklētāju, just līdzi, taču mēs nezinām, kā, pieņemsim, noregulēts viņa siltuma skaitītājs. Ja nu tas sabojājies? Jāiet pie tāda, kas pieprot šo lietu, kas var sniegt paskaidrojumus un kaut ko labot. Bet cilvēks maļ tikai savu: jūs arī negribat palīdzēt, tad es vispār nemaksāšu, nedarīšu to, un viss! Un sola rakstīt uz rēķina savu protestu, sak, par to un to nav samaksāts.
Taču datoram nav programmas, kas ļautu nolasīt šādas uz kvītīm rakstītas replikas, tas automātiski salīdzinās aprēķināto un samaksāto summu un starpību tūdaļ ieskaitīs parādos. Lūk, arī viss. Pēc tam parāds pakāpeniski palielināsies, un vajadzēs doties uz tiesu. Un tas viss tikai aiz nevēlēšanās noskaidrot vai vārda apnicis dēļ! Šeit droši vien jāmin vēl viens izplatīts psiholoģiskais faktors – nevēlēšanās iedziļināties vienā vai otrā situācijā, tehniskā, ekonomiskā vai tiesiskā, padomāt. Acīmredzot iespaido vecie labie laiki, kad šādu problēmu pie mums vispār nebija. Tādēļ rodas vēl arī sapīkums, kas atgrūž jebkuru interesi.
Biežie "Apnicis!" vai "Visatļautība!" rodas ne tikai konservatīvo apsvērumu dēļ. Cilvēku sasprindzina, un viņš cenšas kaut kā tikt vaļā no spriedzes. Nesen kāda sieviete no Dzērves ielas pastāstīja, kā viņa sūtījusi vēstuli, kas svērusi vairāk par 20 gramiem. Pasta darbiniekiem savā ziņā bijusi taisnība, taču kā apkalpojošās sfēras pārstāvji viņi sevi nedemonstrēja, aizmirsa, ka viņu priekšā ir dzīvs cilvēks, nevis programmas figūra. Šī sieviete bija spiesta vēstuli sūtīt trīs reizes un ikreiz līmēt jaunas markas. Kā lai šeit cilvēkam būt mierīgam?
Interesanti, ka vieni un tie paši ļaudis tā izturas ne pret visu. Ja kaut kas nav kārtībā ar transportlīdzekli, jānoformē autovadītāja tiesības vai jānokārto tehniskā apskate, tad attieksme pret šīm lietām ir pavisam citāda. Ļoti taču gribas braukt – laiks negaida, bet attiecībā uz dzīvokli var mazliet papurpināt un pastāstīt paziņām, kāda nejēdzība visapkārt. Mēdz gadīties, ka pie reizes gāna gan valdību, gan Saeimu. Gribētu uzsvērt: mēs nebūt nevienu no vadošajiem darbiniekiem neattaisnojam, vienkārši viss jādara tā, kā tas jādara. Raugi, arī ieradums radīsies. Tas ir tikpat kā izslēgt gaismu, liekoties gulēt, vai aizslēgt durvis, izejot no mājas. Mēs taču šādos gadījumos nepurpinām sev zem deguna: atkal tās nolādētās durvis jāslēdz, kaut tevi jupis!