Krīze darbā. Tiec ar to galā! (9)

Pirms kāda laika bija pierasts domāt, ka darbs lielākoties ir pienākums, jo katram kārtīgam padomju pilsonim taču bija kaut kas jādara lielās savienības labā. Un tieši savienības, nevis sevis paša labā. Nu šis laiks ir aiz muguras, tagad varam brīvi izvēlēties, ko vēlamies darīt, un sapņot par savu mērķu realizēšanu, pieņemt izaicinājumus un uzņemties riskus. Vārdu sakot, būt savu lēmumu saimnieki.

Šis ir arī laiks, kad cilvēki arvien biežāk aizdomājas, ko patiešām šajā dzīvē vēlas darīt, lai tā dienas daļa, kas pavadīta darbā, pirmkārt, nestu prieku un gandarījumu un, otrkārt, radītu sajūtu, ka padarītajam ir kāda jēga cilvēka paša acīs, lai no tā tiek kāds labums arī citiem.

Ja uz abiem šiem jautājumiem saņemta pozitīva atbilde, tad par tā saukto profesionālo krīzi nav vērts runāt, jo tāda vienkārši neeksistē, bet, ja esi sevi pieķērusi, ka atbildi noliedzoši, ir vērts aizdomāties, kas tieši rada diskomfortu, kāpēc darbs nenes gaidīto prieku un nerada sajūtu, ka ir tā vērts, lai tam veltītu lielāko dienas daļu.

Kad rodas profesionālās krīzes?

• Nepatīk pašreizējais darbs. To, ka briest profesionālā krīze, var apzināties tikai cilvēks pats brīdī, kad vairs nejūtas komfortabli, darot savu darbu, tas kaut kādu iemeslu dēļ vienkārši vairs nepatīk. Ja tu pati sev to godīgi atzīsti, tad jau esi ceļā uz izmaiņām un droši vien tas ir tikai laika jautājums, kad spersi reālus soļus, lai darbu mainītu. Parasti nepatika pret darba saturu ir pamatsignāls, ka šī nav tava sapņu nodarbošanās.

Risinājums. Lai atrastu labāko risinājumu, jāizanalizē, kas tieši pašreizējā darbā un nodarbošanās veidā vai amatā nepatīk – pienākumi vai organizācija. Otrajā gadījumā var palīdzēt darbavietas maiņa, kamēr pirmajā – jādomā par nodarbošanās maiņu. Sākumā ieteicams godīgi sarakstīt visas lietas, kas nepatīk pašreizējā darbā. Var arī vienlaikus veidot divas kolonnas: vienā rakstot, kas patīk, otrajā – kas nepatīk. Ja tas jau ir darīts, tad maksimāli detalizēti apraksti savu sapņu nodarbošanos, lai saprastu, kas tev pašai profesionālajā karjerā ir svarīgi, ko tu gribētu darīt ar patiesu aizrautību. Bet, atgriežoties pie pašreizējā darba analīzes, pēc tam, kad ir tapis darba analīzes saraksts, ieteicams pārskatīt izveidotos pozitīvo un negatīvo lietu sarakstus, lai saprastu, kas no visa rakstītā attiecas uz pašu veicamo darbu un kas uz citiem faktoriem: organizāciju, kolēģiem, darba samaksas lielumu, tiešā vadītāja attieksmi pret tevi. Jo vairāk negatīvo faktoru attiecas uz darba uzdevumiem, jo skaidrāk tas signalizē, ka darbs, ko dari, tev nav piemērots. Šajā gadījumā izmaiņas ārējos apstākļos, piemēram, algas izmaiņas, jaunu kolēģu vai vadītāja ienākšana darba kolektīvā, diezin vai palīdzēs iemīlēt savu darbu. Te var palīdzēt tikai nodarbošanās maiņa, ko varbūt var īstenot tajā pašā organizācijā, ja esi pilnībā apmierināta ar uzņēmumu, kurā strādā, un noteikti vēlies tajā palikt, vai arī meklēt citas iespējas.

• Citas krīzes. Nereti profesionālo krīzi var ierosināt cita krīze, piemēram, eksistenciālā vai pusmūža, kad cilvēks inventarizē savu dzīvi, vērtības, attiecības, hobijus, tostarp darbu. Šādās reizēs bieži vien cilvēks, lai arī līdz šim bijis apmierināts ar savu profesionālo dzīvi, tomēr jautā sev – vai tiešām esmu īstajā vietā? Vai tas, ko daru pašlaik, ir mans patiesais dzīves aicinājums? Visbiežāk sarežģītās dzīves situācijās sev šādus jautājumus uzdod tie, kuri ikdienā neaizraujas ar savas karjeras revidēšanu.

Kā tas notiek reālajā dzīvē? Lūk, piemērs: sieviete nedaudz pēc 30, kas līdz šim par savām pamatvērtībām uzskatījusi labas izglītības iegūšanu un karjeras veidošanu, vienā brīdī sāk pārdomāt, vai tiešām tikai ilgas darba stundas ir tas, ar ko viņa vēlas piepildīt savu dzīvi? Jā, naudas ir pietiekami, bet vai tajā slēpjas vērtība? Dažkārt pie nodarbošanās maiņas var nonākt brīdī, kad smagi jāizvēlas starp vairākām nozīmīgām dzīves vērtībām: mans pašreizējais darbs un ģimene, piemēram, smagi saslimst kāds tuvs cilvēks, tāpēc ģimenei kopā un pašai sievietei jādomā, kā radušos situāciju atrisināt. Dažkārt šādas smagas izvēles situācijas var veidoties arī starp darbu un hobijiem: piemēram, vēloties progresēt kādā savā hobijā, tu saproti, ka tas ir iespējams tikai tad, ja hobijs kļūst par pamatnodarbošanos.

Risinājums. Lai atrastu labāko risinājumu, uz savu dzīvi jāpaskatās plašākā mērogā, proti, šobrīd varbūt liekas, ka jāmaina darbs, jāpievēršas bērniem vai otrādi – karjera ir tik svarīga, ka tu nezini, kam darbdienās uzticēt bērnu pieskatīšanu. Jāmēģina paraudzīties uz savu dzīvi kopumā – ko es gribu sasniegt profesionālajā jomā un cik man tas ir svarīgi? Kādu redzu sev vēlamo sadalījumu starp dažādām dzīves jomām: ģimeni, darbu, nozīmīgajām attiecībām? Ja šobrīd nav sasniegta vēlamā situācija, kādus soļus varu spert, lai tai tuvotos? Ir jāskatās plašākā perspektīvā un, iespējams, ja visas svarīgās lomas nav iespējams apvienot, no kaut kā jāatsakās, vienlaikus skaidri saprotot, ka atteikšanās ir tikai uz noteiktu manis pašas izvēlētu laiku. Piemēram, es atsakos uz pāris gadiem no aktīvas karjeras, jo tas ir labi maniem bērniem. Vai arī – upurēju laiku, ko varētu veltīt bērniem, un turpinu strādāt, jo redzu, ka tieši šis darbs pēc tam ļaus sasniegt kārotās karjeras virsotnes.

• Sasniegti griesti. Interesanti ir tie krīzes gadījumi, kad cilvēkam ir subjektīva sajūta, ka viņš savā pašreizējā darba vietā ir sasniedzis tā saucamos stikla griestus, kad debesis redzi, bet netiec cauri stiklam, lai tās sasniegtu. Piemēram, profesionālajai izaugsmei tev šķistu aizraujoši strādāt vadītāja amatā, bet šī vieta nav brīva. Vai arī tu varbūt neko negribi kardināli mainīt, bet kļūst garlaicīgi, jo esi sevi izsmēlusi – situācijas atkārtojas, risinājumi ir skaidri, pašattīstības ziņā pietrūkst iespēju augt. Protams, ne visi tiecas uz pastāvīgu pašattīstību, kas saistīta ar pārmaiņām darbā, ir cilvēki, kuriem milzīgu komfortu rada situācijas, kurās viņi zina pareizos risinājumus, jo viss ir apgūts. Šādās reizēs par profesionālo krīzi nav jārunā.

Risinājums. Ja kurpes sāk spiest, jo kļuvušas par mazām, noteikti jāmeklē izeja no situācijas, citādi neapmierinātība gluži vai apēdīs tevi pašu, var rasties pat veselības problēmas, pasliktināties emocionālais stāvoklis. Ja tevi apmierina visi pārējie lielumi – kolektīvs, atmosfēra darbā, atalgojums –, tad varbūt var pamainīt darbu tajā pašā uzņēmumā, piemēram, mainīt amatu. Šīs ir reizes, kad jādodas pie vadītāja un jārunā, jāizstāsta sajūtas un vēlmes. Protams, dažkārt gadās tā, ka patīk darbs, bet pati organizācija ne īpaši, tad stikla griestu sasniegšana ir pamatots iemesls iet prom.

No sabiedrības viedokļa vissarežģītākās situācijas ir tās, kad sieviete izšķiras pamest labi apmaksātu, piemēram, vadītāja darbu, par ko daudzi citi sapņotu. Profesionālās krīzes risināšanā vienmēr ir vajadzīga drosme – gatavība spert soli, dažkārt pat ļoti kardinālu, lai gan apkārtējie var būt izbrīnīti vai pat šausmināsies par šo lēmumu.

Un ir jādomā tā – tu aizej, un tev paveras neskaitāmi daudz jaunu iespēju, kas kļūst sasniedzamas tad, kad maini situāciju, kurā atrodies šobrīd, piemēram, aizej no pašreizējā darba.

• Ārējie apstākļi. Ir krīzes, kuras rada kādi ārēji apstākļi, piemēram, mainās uzņēmuma vadība vai vadīšanas stils. Vai arī: tu strādā un veido kādu jaunu pakalpojumu vai produktu, bet īpašnieki izdomā, ka tas tiks apturēts. Šajā brīdī tiek iznīcināts tava darba rezultāts un gluži loģiski gribas visam pārvilkt svītru un laisties lapās.

Risinājums. Šādā situācijā atkal jāķeras pie analīzes un jāsaprot – vai tev tiešām patīk tavs darbs, vai varēsi pieņemt citus spēles noteikumus un strādāt jauna vadītāja paspārnē. Šādās reizēs galvenais ir situācijas apskatīšana no visām iespējamajām pusēm un racionāla lēmuma pieņemšana, nevis spītēšanās, bēgšana aizvainojuma vai lepnuma dēļ, demonstratīvi atsakoties no tā, ko patiesībā būtu vēlējusies saglabāt. Īstermiņā lepna durvju aizciršana aiz sevis var būt labs risinājums, bet vai vienmēr ilgtermiņā?

Bet pilnīgi iespējams, ka ārējie apstākļi stimulē mainīt situāciju, ar kuru tu pati iepriekš esi bijusi neapmierināta, un šis vienkārši ir pēdējais piliens, kas palīdz pieņemt lēmumu par darba maiņu.

Par ārēju apstākļu ietekmi var runāt arī tajos gadījumos, kad mainās sievietes dzīves situācija, piemēram, mūžībā aiziet vecmāmiņa, kas līdz šim bija uzņēmusies pieskatīt mazos bērnus, bet tagad šā jautājuma risināšana uzgulstas sievietes pleciem. Vai arī – vīram tiek piedāvāts sapņu darbs citā valstī un tev nākas mainīt darbu vai profesiju, jo tā ir maksa par iespēju arī turpmāk būt kopā ar ģimeni.

Dažkārt profesionālā krīze nobriest sievietēm, gatavojoties atgriezties darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, jo ilgais laiks ārpus darba ir devis iespēju paskatīties uz pašreizējo darbu vai profesiju no malas.

• Nepatīk pašreizējā profesija. Tie pārsvarā ir atsevišķi stāsti, kad tiek pieņemts lēmums kardināli mainīt profesiju. Lēmuma pieņemšana ir brīdis, kad, iespējams, vairākus gadus ilgusī krīze tiks risināta. Parasti šie nav vienā dienā pieņemti lēmumi. Tie nerodas no zila gaisa, tie ir apdomāti, tikai šādās reizēs ļoti svarīga ir motivācija, kāpēc es vēlos mainīt profesiju. Ir divas versijas.

Pirmā: lēmums ir nobriedis, un tas ir balstīts uz ļoti skaidru apzināšanos, ko es vēlos darīt un ka pašreizējais darbs ne tuvu neatbilst manai sapņu profesijai. Šis ir skaidri apzināts lēmums, un apsveicami, ka cilvēks tiešām vēlas atrast savu īsto profesionālo vietu. Šajos gadījumos vērts padomāt par to, ka visveiksmīgāk profesijas var mainīt tad, ja pirms tam bijusi iespēja pamēģināt dažādus iespējamos jaunās profesijas aspektus, lai nerodas situācija, kad tu sapņo par vienu, bet realitātē līdz galam neapzinies varbūtējās grūtības. Piemēram, tu ļoti vēlies strādāt par frizieri, bet neesi padomājusi, vai spēsi visu dienu pavadīt, stāvot kājās ar paceltām rokām. Bet tas ir ļoti svarīgi. Ja tev jau ir bijusi līdzīga pieredze, tad apzinies riskus. Cik gan bieži nav dzirdēti stāsti – ja es būtu zinājusi, cik daudz spēka un enerģijas jaunais darbs no manis prasīs, iespējams, nebūtu to sākusi. Kā sagatavoties? Var nemainīt darbu kardināli, bet gatavoties jaunajai lomai. Varbūt ir iespēja jauno darbu pamēģināt kaut vai hobija līmenī? Un noteikti vajag sarunāties ar cilvēkiem, kuri strādā izvēlētajā profesijā, lai apzinātos priekšrocības un ēnas puses.

Otrā: lēmums kardināli mainīt profesiju var būt visparastākā bēgšana, kad cilvēks nespēj tikt galā ar kaut kāda veida situācijām pašreizējā darbā. Tad tā vietā, lai vienreiz tomēr iemācītos risināt šādas problēmas, nevis meklē risinājumus, bet izvēlas no visa atteikties un sākt jaunu, skaistu dzīvi. Piemēram, ja tev ir bail uzņemties atbildību par citu cilvēku darbu un neesi gatava risināt šo problēmu, ej prom no pašreizējā darba un strādā tur, kur citi nav jāvada. Taču jāsaprot, ka šī jebkurā gadījumā var izrādīties bēgšana, kurai, iespējams, sekos vilšanās, jo var sanākt tā, ka tev nepatīk būt neatkarīgai darba veicējai, nepatīk iedziļināties specifiskos jautājumos pašai, bet prieku sagādā darbs komandā. Un, ja vēl nākas saprast, ka daudzi jaunās profesijas aspekti nav tādi, kā cerēts, tad sapnis var izplēnēt ļoti ātri.

KONSULTĒ organizāciju psiholoģe, SIA “O.D.A.” vadītāja Gitāna Dāvidsone