Ludolfs Liberts, Rīgas torņi un Manhatanas panorāma

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Ja skaitlis 111 izskatās intriģējoši, tad lai arī tas paliek kā atgādne, ka tik daudz gadu ir pagājis kopš 1895. gada 3. aprīļa, kad Tirzas muižas brūža pagraba pārziņa ģimenē pasaulē nāca viens no latviešu izcilākajiem gleznotājiem Ludolfs Liberts.

Viņa darbu cenas vienmēr ir bijušas augstas, un kaut kādā mērā arī šis apstāklis ir raisījis neviendabīgo attieksmi mākslas vērtējumā. Vieni ir apgalvojuši, ka Liberta gleznas ir saloniskas, teatrāli ārišķīgas vai pat banālas, ka to ir par daudz un visas vienādas. Citi turpretī ir sajūsminājušies par meistara žilbinošo krāsu liesmojumu, eksotiskajām kompozīcijām un prasmi latviešu provinciālās glezniecības valodā ienest franču lielā mēroga māksliniekiem raksturīgo patosu, vērienu un modernās lielpilsētas mirdzumu. Lai nu kā, Ludolfa Liberta gleznās mūsdienās mēdz ieguldīt naudu ar lielākām garantijām, nekā paļaujoties uz mūsu banku pieticīgajiem procentiem, zinot, ka viņa darbu starptautiskā prestiža garantētā kvalitāte būs visdrošākais depozīta segums.

Dieva dots un izkopts talants

Nepretendējot uz iespēju rakstā pateikt visu, mēģināšu ar augstu atbildību par sacīto pavērtēt Ludolfa Liberta fenomenu. Kas ir tas, kas mākslas cienītāju acīs padara šo gleznotāju tik monumentālu kā, piemēram, Brīvības pieminekļa un Rīgas brāļu kapu autoru, tēlnieku Kārli Zāli? Vai tas būtu tikai tas, ka Libertam paveicās dzīvot un strādāt celsmes laikā, kad radās un starptautiskajā arēnā jaunā Latvija attīstījās par visai redzamu Tautu Savienības dalībvalsti, kad jaunā zeme pārsteidza veco Eiropu ar darbīgiem un talantīgiem cilvēkiem, kas droši vēra vaļā ministriju, piļu, muzeju un salonu durvis un, bikli pa tām ienākuši, izsoļoja kā uzvarētāji? Vai gan toreiz — pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados — mākslā tik ļoti būtu trūcis konkurences, ka 1937. gadā starptautiskajā izstādē Parīzē tāpat vien piešķirtu Grand Prix Eiropas iekarotājiem Ansim Cīrulim, Jēkabam Bīnem un Ludolfam Libertam? Taču laikam jau ne. Jāpieņem, ka starptautiskās žūrijas acīs Latvijas mākslinieku pieteikums bija gana pārliecinošs, ja reiz tā, nezaudējot pašcieņu, balsoja par visaugstāko novērtējumu, tādā kārtā plaši atverot durvis uz pasauli pirms tam nepazīstamiem māksliniekiem. Atzinības bira kā no pārpilnības raga — zelta medaļa starptautiskajā teātra dekorāciju izstādē Barselonā 1931. gadā, Grand Prix un zelta medaļa Parīzes izstādē Māksla un tehnika 1937. gadā, slava un panākumi personālizstādēs Austrijā, Vācijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Francijā un Kanādā. Vai gan tas neliecina par izcilu talantu, milzu darbaspējām, radošo ideju bagātību un menedžera prasmi, virknējot savā mākslinieka biogrāfijā tikai veiksmes? Ludolfa Liberta panākumiem būs bijušas vairākas atslēgas, kuras māksliniekam vien zināmā kārtībā karājās uz āķiem viņa studijā. Pirmā — Dieva un vecāku dots un nerimtīgā, pašsadedzinošā darbā izkopts talants, savs individuāls redzējums un neatkārtojams rokraksts. Otrā — tagad sacītu — tirgus ekonomikas apstākļiem piemērota konjunktūras izjūta, radot tādu preci, pēc kuras ir vislielākais pieprasījums. Un tad, kad Liberts jau bija radījis savu cienītāju publiku, kļuvis par elku tās acīs, viņš pats režisēja gan pieprasījumu, gan apmierināja piedāvājumu. Trešā — veiksminieka tēla radīšanai līdzi nāca drosme uzņemties atbildīgus amatus un spēja tos sekmīgi pildīt: profesūru figurālās glezniecības darbnīcā Mākslas akadēmijā, dekoratora darbu Nacionālajā operā, Valsts papīru spiestuves un naudas kaltuves direktora amatu un vēl daudzus redzamus sabiedriskus pienākumus.

Ceturtā — mākslinieciskā un stilistiskā atslēga. Ludolfs Liberts kā skatuves ietērpa un kostīmu mākslinieks, režisors ir inscenējis ap 70 operu, baleta un operešu izrāžu Latvijas Nacionālajā operā un Liepājas operā, Nacionālajā teātrī, kā arī vairākos operas namos Dānijā, Zviedrijā, Lietuvā un Somijā.

Tieši ornamentāli drosmīgā, izšķērdīgi krāsainā un kiča pilnā skatuves glezniecība kā medijs cēla Liberta popularitāti un palīdzēja veidot mākslinieka mītu. Ar Krievijā iegūto mākslinieka izglītību Latvijā Ludolfs Liberts turpināja Mir iskusstva mākslinieku Aleksandra Benuā, Ļeva Baksta, Konstantina Korovina un franču modernistiem raksturīgo aizraušanos ar pagājušo laiku vēsturisko stilu glezniecības tradīcijām. Baroka, rokoko un klasicisma motīvu izmantojums krievu modernistu un Liberta daiļradē guva brīžiem ironisku, brīžiem jūsmīgu un majestātisku emocionālu nokrāsu. No jauna radītā teiksmainā realitāte — antīko tempļu un skulptūru klātbūtne, kristāliem līdzīgās senlatviešu piļu velves, Versaļas pagalma vai dārza ainas, turku sultāna harēma aizkari vai Alhambras pils strūklakas, vecu muižu idilliskās noskaņas tuvināja visu notiekošo simbolu rotaļai. Liberta scenogrāfijas un skatuves glezniecības valodas spēks bija tās patosā, mažora tonalitātēs paustā dzīvespriekā, pat ikdienišķām detaļām un sadzīves situācijām piešķirot ideāla un absolūtas pilnības garu. Savukārt kostīmu zīmējumos un personāžu raksturojošajās detaļās Liberts atklāja savu individuālo libreta vai lomas lasījumu un ar forsētu ekspresiju veidoja personāžu skatuvisko pievilcību. Orientāla izšķērdība tērpos, teatrāli pārspīlēti ķermeņa apjomi, kariķētas raksturlomu un grima klišejas vai — gluži otrādi — Arkādijas ganu idillēs un Art Deco mākslā tik bieži ekspluatētā erotika bija tie elementi, kas Ludolfa Liberta skatuves varoņus tuvināja krievu emigranta Ļeva Baksta dekadentiskajam operas un baleta tēlu redzējumam. Ne velti daudzi 20. gadsimta sākuma mākslinieki bija teātra un kino draugi un aizrāvās ar paralēlās pasaules ilūziju radīšanu. Tieši šīs iluzorās, simboliskās pasaules vīzijas kā opiju no māksliniekiem gaidīja gan sapņot un aizmirsties alkstošā sabiedrība, gan to pašu no viņiem paģērošie diktatori.

Piektā atslēga — saloniskā stājglezniecība. Starp Ludolfa Liberta skatuves un stājglezniecību vērojama cieša saistība. Viņa darinātie skatuves dekorāciju meti ir virtuozas košu krāsu kontrastu un Kamila Pisaro, Albēra Markē impresionistiskas ņirboņas piesātinātas gleznas. Savukārt Liberta stājgleznās ļoti bieži uzspēlēts kompozīcijas dekoratīvisms un kolāžas veida kompozīcija tik ļoti atgādina skatuvisko domāšanu, ka šķiet — tikai sakarot citu citai virsū vairākas dekorācijas, iespējams panākt tādu senlatviešu pils zāli, Rātslaukuma un Melngalvju nama skatu, Vecrīgas panorāmu, Santa Maria del Fiore baznīcas kupola, debesu, ūdens un namu jumtu zaigu. Ar virtuozu gaismas un krāsas pārvaldījumu panākot gleznās komplimentāru un vienmēr optimistisku noskaņu, Liberta māksla pauda jaunās valsts pilsonisko aprindu ideālus. Starpkaru Latvijas labākās famīlijas savā starpā sacentās, kura iegūs pēc svaigas lineļļas smaržojošu Tūkstoš un vienas nakts pasaku manierē apgleznotu kartonu ar karaļa Sindbada pili, saulrieta atspīdumu Svētā Marka baznīcas un Dodžu pils marmora sienās vai svaigus ceļojumu iespaidus uzkrājušā mākslinieka temperamentīgo krāsu uguņošanu audeklos ar naktsdzīves romantiku pielietos Parīzes vai Vīnes bulvāros. Iepazinis Eiropas skaistākās pilsētas to vizuālajās klišejās, Ludolfs Liberts ar mākslas līdzekļiem pārcēla šos stereotipus uz Latviju, adaptēja tos Rīgas kā modernas lielpilsētas urbānajai ainavai gan elektriskajā, gan saulrieta gaismā, dziedāja himnu impresionistiskam sniega mirdzumam uz Daugavas ledus un cēla pilsoņa apziņu, vairojot lepnumu par savu mazo Parīzi.

Sapņu gleznotājs, iztēles kārdinātājs

Kāda bija mākslinieka veiksmes formula? Ludolfa Liberta gleznas nebija lētas. Tās maksāja no 400 līdz 1000 un vairāk latu, un šādas summas mākslai varēja izdot vienīgi turīgas ģimenes. Ar saviem darbiem viņš radīja elkus tai pārtikušās sabiedrības daļai, kura atpūtās Nicā, ar gondolām vizinājās pa Venēcijas kanāliem, brauca uz Parīzes operu vai apmeklēja Londonas muzejus. Liberts gleznoja sapņus, uzbūra sajūsmas pilnas atmiņu ainas un kārdināja iztēli ar vēl nebijušām baudām. Viņš, kam dzīvē viss bija nācis izmisīgā darbā, piepūlē, meklējot un veiksmīgi atrodot sev skolotājus, motīvus, tonalitāti un stilu, pats sasniedzis slavas zenītu un materiāli nodrošināta laimes lutekļa oreolu, rotaļājās ar saviem klientiem, vilināja tos ilūziju pasaulē, komplimentēja sabiedrības krējumam ar teatralizētiem parādes portretiem, līdz naivumam noveda tautisko romantismu, gleznojot sadomātus senlatvju valdniekus, un drosmīgi metās politiskās konjunktūras zvejā, pārspīlēta patosa un alegorisma pilnā gleznā cildinot 1934. gada 15. maija nozīmi. Savā mākslā Liberts riskēja, azartiski spēlēja va banque un parasti arī vinnēja. Neveiksmēm un paguruma brīžiem viņš lieliski tika pāri ar rutīnu un profesionālismu, uzgleznojot kārtējo Melngalvju namu, pa kādai lauku sētai, pelēcīgi sudrabotu ziemas ainavu vai bramanīgu zvejnieku. Karš pārtrauca mazās Latvijas valstiskās neatkarības idilli. Viena otrai sekojošās okupācijas sagrāva nācijas dzīvā spēka fondu, daļu noslepkavojot tepat uz vietas, bet lielāko zaudējumu radot ar deportācijām un baiļu sindroma izraisīto emigrāciju. Ludolfs Liberts ar ģimeni atstāja Latviju 1944. gadā. Bēgļu straume viņu aiznesa uz Vīni, pēc tam uz Eslingeni Vācijā. 1950. gadā Libertu ģimene kopā ar citiem pārceļotājiem nonāca Ņujorkā.

Mākslinieks arī svešumā centās pierādīt, ka ir spēcīgs, varošs un ka nekas no viņa jauneklīgā spara nav zudis nedz krāsās, nedz vēstījuma spilgtumā. Astoņos gados 11 personālizstādes ir daudz pat dzimtenē, bet trimdā — tas ir kas neparasts! Daļu izstāžu sarīkoja jaunā emigrācijas viļņa aktīvākie pārstāvji paši sevis un visas latviešu kopienas uzmundrināšanai, svešumā ļaujoties nostalģijai un dzimtenes ilgu noskaņām. Bet arī te smagu slimību mocītais mākslinieks spēja sagādāt ne mazumu pārsteigumu, kā jaunu Eiropu skatot Ņujorkas Centrālparku ar augstajiem banku un biroju namiem, kā Elizejas laukus apjūsmojot Piektās avēnijas apstādījumus, Taimskvēra ugunīs saskatot līdzību ar Berlīni, Vīni un Rīgu. Sevišķi ražens Libertam bija mans gads — tūkstoš deviņi simti piecdesmit piektais, kad viņš strādā pie gleznu cikliem Manai dzimtenei un Mans Ņujorkas sapnis. Mākslinieka gleznieciskā valoda, tās krāsu ekspresija paliek nemainīga — skanīgi zilos, zaļos un dramatiski sarkanos, hromatiskos dzeltenos un tumši brūnos umbras toņos viņš rada reālistisku Manhatanas panorāmu, himnu pasaules pilsētai, kas sniedza patvērumu lielai latviešu tautas daļai. Bet gleznas augšējā stūrī kā fatamorgāna sudrabotā miglā vīd Rīgas torņu silueti un Daugavas ūdeņos slīdošu jahtu baltās buras. Trimdinieka sentiments kā Čikāgas piecīšu dziesmās it visur — pat pasaules varenības un labklājības zemē — ik uz soļa lika māksliniekam redzēt dzimtenes vīzijas.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem viesojoties Salas latviešu luterāņu baznīcā Longailendā un ieraugot nelielā noliktavā glīti sakrautas Ludolfa Liberta gleznas, ko mākslinieka atraitne operdziedātāja Amanda Liberte–Rebanes kundze bija novēlējusi draudzei, liku lietā visas savas pārliecināšanas spējas, lai pierunātu mācītāju un draudzes pārstāvjus šo kultūras mantojuma daļu novēlēt brīvajai Latvijai. Kad pirms vairākiem gadiem no Valsts Mākslas muzeja saņēmu ziņu, ka sūtījums — vairāki desmiti gleznu — ir saņemts, biju patiesi laimīgs. Lielais trimdinieks atkal bija mājās. Trimda bija beigusies.

    Uz augšu