Igaunijas dzinējsunim ir kāda ašumu dodoša četrotne. Kājas. Par šo nasko igauņu mednieku var teikt gandrīz to pašu, ko par «Mājā» nesen aprakstīto pembrokkorgiju — zināmā mērā pie šīs šķirnes rašanās vainojami likumi.
Naskais igaunis
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pagājušā gadsimta 30. gados bija spēkā likums, kas liedza igauņu medniekiem turēt medību suņus, kas augumā lielāki par 45 centimetriem. Lielāka auguma suņus vienkārši iznīcināja. Tāpēc pie darba ķērās selekcionāri. Par pamatu ņemot somu dzinējsuņus un krustojot tos ar bīgliem un angļu lapsu suņiem, izdevās izaudzēt mazus un spraunus suņus. Balstiņas šiem radījumiem nebija no tām patīkamākajām. Lai šo nelāgumu labotu, jaunizveidotie mednieki tika krustoti ar Šveices dzinējsuņiem. Pirmie šveiciešu leģionāri Igaunijā ieradās 1934. gadā. Tad arī sākās maza auguma vietējo suņu krustošana gan ar šveiciešiem, gan ar bīgliem.
Kaleva dēli
Lai gan pēc okupācijas likumu atcēla, šķirnes izveides darbs turpinājās. Visnopietnāk ar īpatnējās dzinējsuņu šķirnes radīšanu nodarbojās kluba «Kalev» kinologi pēc Otrā pasaules kara. Līdz 1957. gadam šā kluba entuziasti bija izaudzējuši 2500 suņu, kuru asinīs ritēja vietējo dzinēju, šveiciešu un bīglu, kā arī somu suņu asinis. Par īsteniem Igaunijas dzinējsuņiem atzina daudz mazāku suņu skaitu. FCI šķirni neatzīst joprojām. Dīvaini, ja zināms, ka starptautiski atzītas arī daudz jaunākas šķirnes.
Nu viņi ir lielāki
Pirmais Igaunijas dzinējsuņu standarts apstiprināts 1954. gadā (saskaņā ar citiem datiem — tajā gadā šķirne atzīta par patstāvīgu, bet standarts apstiprināts piecus gadus vēlāk). Pēc tam divas reizes tas mainīts. Piemēram, gadus 50 pēc diskriminējošā likuma atcelšanas par šķirnes standartam atbilstošiem atzīti arī lielāki dzīvnieki — līdz pat 52 centimetriem skaustā.
Gala rezultāts izdevies itin pievilcīgs. Igauņu dzinējsuns tiek raksturots kā skaists, spēcīgs neliela auguma dzīvnieks. Šis četrkājainais igaunis ir dzīvs kā ūdenszāle, turklāt apveltīts ar sirsnību un sabiedriskumu — jo vairāk ļaužu, jo sunim interesantāk! Taču par īstenu savējo atzīst tikai savu saimnieku, turpretī pret svešiniekiem izturas rezervēti. Taču medībās viņš ir īsts naskulis un bezbailis. Varbūt ne gluži veiklākais suns pasaulē, taču...
Kopt šo igauni esot vieglāk par vieglu. Esot vien reizumis jāpaņem rokā suka, ar ko atmirušos kažoka matus izķemmēt.
Knifiņi, suņuku noskatot
Iegādājoties šīs šķirnes suni, painteresējieties, cik veci ir viņa vecāki. Speciālisti uzskata, ka optimālākais mātes vecums ir 3–6 gadi, bet tētuks drīkstot būt arī pāris gadu vecāks. Kucēnu vēlams iegādāties, kad viņš ir vismaz mēnesi vecs, taču ne vecāks par diviem mēnešiem — citādi šim mīļumiņam būšot problēmas pierast pie apstākļu maiņas un jaunajiem saimniekiem. Par kucēna veselību liecina gan viņa zobu attīstības pakāpe (visai zobu rindai jābūt aizpildītai), gan kažoks (tam jāspīd kā ietaukotam). Jāpievērš uzmanība arī kājām. Tās nekādā gadījumā nedrīkst būt šķības vai greizas — igauņu dzinējsuns nav nekāds taksis vai korgijs! Un vēl kāds knifiņš. Pavērojiet kucēnus, kad viņi dodas pie mātes, lai paēstu. Pirmais pie pupa tiks spēcīgākais un veselīgākais suņuks.
***
Igaunijas dzinējsuns
(Estonian Hound)
• Izcelsmes valsts: Igaunija
• Augstums skaustā: suņiem 45–52 cm, kucēm 42–49 cm
• Svars: standartā nav noteikts
• Apmatojums: īss, gluds, ciets, ar šķidru pavilnu
• Krāsa: melni dārksārta, brūni dārka, melni dārka; plankumu lielums nav ierobežots
***
Saimnieces lepnums
Džerijs aizvadījis pirmo medību sezonu
Jana Kopitina igauņu dzinējsuni iegādājās tepat Latvijā, Ludmilas Jansones audzētavā. Toreiz kucēnam bija tikai pieci mēneši, bet šā gada jūnijā Džerijs kļūs divus gadus vecs.
«Es sen vēlējos, lai man būtu savs suns. Diemžēl vecāki šādu izvēli neatbalstīja, un tikai tad, kad iegādājos atsevišķu dzīvokli, varēju īstenot šo nodomu. Kad dodos apciemot savus vecākus, Džeriju vienmēr ņemu līdzi. Arī viņiem ir iepaticies mans suns, kurš ir vienlīdz draudzīgs pret sev tuviem cilvēkiem. Šīs šķirnes suni izvēlējos tālab, ka man ir draugs, kurš iet medībās. Džerijam ir visas iespējas pierādīt apgūtās iemaņas. Pirms mežacūku medībām vedu viņu uz mācībām, lai suns tām būtu labāk sagatavots.
Kad pirmoreiz Džerijs ieraudzīja mežacūku, viņš vis nenobijās no šā dzīvnieka, bet izbrīnā apstājās, lūkojās uz to, it kā vaicādams: «Kas tas tāds?» Suns allaž priecājas, kad viņu ņem līdzi uz medībām, parasti tajās paiet divas dienas, toties, atgriežoties mājās, Džerijs ir tikpat priecīgs — lēkā man apkārt, neviltoti izrādīdams savu pieķeršanos. No pagājušā rudens viņš cītīgi piedalījās medībās, aizvadot pilnu sezonu. Vienīgi tad, kad bija vairāk nekā 20 grādu sals, uz medībām nebrauca. Mīnus 15 grādi — tas ir normāls aukstums, jo suns taču nemitīgi kustas, skrien, viņam nav par saltu. Jāteic, ka igauņu dzinēji ar neuzticību raugās uz svešiniekiem, diezgan skaļi rej.
Tikai pamazām, jūtot cilvēku labvēlību, viņi tuvojas, cītīgi apošņādami, vēlāk jau sāk laizīt roku, ja atzīs par sev tīkamu personu. Džerijs ir draudzīgs un mīlīgs, viņš ideāli satiek ar visām suņu meitenēm, bet ne ar saviem ciltsbrāļiem. Pašlaik Džerijs sasniedzis pārejas vecumu, manuprāt, viņš saskarsmē ar citiem suņiem vēlas parādīt, ka ir liels puika. Paklausīgi nāk pie pavadas, priecājas par mūsu ikdienas pastaigām. Cenšos ar viņu vairāk staigāt pa mežu, kur iespējams brīvi izskraidīties, padzenāt kādu dzīvnieku. Ne tik ļoti viņam patīk pilsētas burzma. Es ar Džeriju jūtos droša, viņš mani sargā. Kad neesmu mājās, viņš pārsvarā guļ, ir uzvedīgs, negrauž un nebojā dzīvokļa mēbeles vai citus priekšmetus. Saradis ar visiem kaimiņiem.
Es sarakstos ar vienu saimnieci, kurai ir šīs šķirnes meitene. Izrādās, ka tā ir skaļāka, mēdz ik pa laikam kaut ko sagrauzt. Igauņu dzinēji ir apķērīgi, piemēram, komandu «Dod ķepu!» Džerijs apguva 15 minūšu laikā.