Pavisam patiess gadījums. Tautas deju skates ģenerālmēģinājumā 7–8 gadus vecām meitenēm tiek izdalīti tautas tērpi. Garderobē histērija. Skuķēni raud. Svārki esot par šauriem. Kā noskaidrojas, jaunās dejotājas tautas tērpa brunčus mēģina aizpogāt uz gurniem. Uz vadītājas jautājumu, kur ir viduklis, tā īsti atbildēt nezina neviena.
Skolotāja Inga Pērkone, komentējot gadījumu, stāsta, ka tā ir pavisam parasta lieta. Šis ir tāds gadsimts, kad vecākiem ar bērniem runāt nav laika. Visu informāciju viņi iegūst no vienaudžiem, TV un interneta. Tur, protams, ir saistošākas lietas par latviešu tautas tērpiem, Jaunsudrabiņu, Pepiju Garzeķi vai Karlsonu. Klasē uzreiz varot manīt milzu atšķirību starp tiem bērniem, kuru vecāki vēl nav sasnieguši 30 gadu vecumu, un tiem, kas ģimenē ir jaunākie, līdz ar to mammām un tētiem jau tuvojas 40. Tas, protams, neesot absolūts apgalvojums, bet skolotājas novērojumi liecina, ka gados vecāku bērni zina vairāk.
«Mums bija tematiskais klases vakars, kur bērniem bija jāpastāsta par savu mīļāko latviešu bērnu literatūras varoni. Protams, to var sagatavot ar vecāku palīdzību. Bija man Disneja multfilmu varoņi, pat Zirnekļcilvēks.»
Vēl ļoti labi varot redzēt, kurās ģimenēs cieņā ir grāmatu lasīšana, kurās tikai TV un dators. Jautājums – vai skolotāja pienākums ir to visu iemācīt?
«Es ar savu trešo klasi cenšos braukt ekskursijās, uz muzejiem un vietām, kas bērniem piedāvā ne tikai izklaides, bet arī sniedz izzinošu informāciju. Jā, ir audzināšanas stundas, bet tur diemžēl jārunā par citām lietām – drošību, narkotikām un alkoholu. Vai mums trešajā klasē par to stāstīja? Nē. Bet man deviņgadnieki jau zina, ar ko atšķiras marihuāna no heroīna,» saka skolotāja Inga Pērkone.
Psiholoģe Dace Krūmiņa norāda, ka nezināt vēl nav grēks. Skumji, ja bērns aug tādos apstākļos un veidojas par cilvēku, kuram tā arī nebūs intereses uzzināt kaut ko jaunu. Ja bērnā jau 2–3 gadu vecumā apspiedīs «kāpēcīti», tad turpmāk viņš baidīsies uzdot pat jautājumus, jo mamma vai tētis atkal būs dusmīgi, ka jāvelta laiks atbildēm. Speciāliste aicina, ja vien tas ir iespējams un apstākļi ir labvēlīgi, ļaut bērnam pabūt ar vecvecākiem. Ideāli, ja viņi dzīvo laukos, kur var redzēt, kā aug tomāts, kāposts, kā izskatās govs un zirgs.
«Nav jābrīnās, ka bērns nezina – tāpēc jau tas ir bērns. Skumji, ka šobrīd jau veidojas jauno vecāku paaudze, kas arī diemžēl zina un grib zināt ļoti minimāli,» uzsver psiholoģe.
Protams, nav jākrīt panikā, ja bērns nezina, kas ir Čeburaška vai Margarita Vilcāne. Cik daudzus no tiem varoņiem, kas šobrīd ir elki bērniem, zina vecāki? Dace Krūmiņa stāsta, ka mazuļu attīstībā ir tāds posms, kad viņi sāk interesēties par vecāku jaunības aizrašanos, sapņiem. Atcerieties, nekādā gadījumā nedrīkst šo zinātkāri noslāpēt. Interesi par vēsturi var radīt vecu fotoalbumu skatīšanās un ekskursijas uz vietām, kas saistītas ar kādu notikumu. Atkal jālieto novazātā frāze – viss atkarīgs no ģimenes, kurā aug bērns.
Piemēri
Laukos ir saglabājies melnbaltais TV. Vienreiz man puika pavaicāja, kā mēs dzīvojām, kad viss bija tikai balts un melns? Viņš domāja, ka nevis televizors rāda melnbaltu bildi, bet pasaule esot bijusi melnbalta. Tad ome vāca nost visas vāzītes un citus ķiņķēziņus un slēdza TV iekšā, lai bērns pārliecinās, ka rāda to pašu ko krāsainais, tikai krāsas trīs – balta, melna un pelēka.
Baletskolā pirms latviešu dejas eksāmena meitenes šokēja pasniedzēju: viena tautisko saktu bija uzspraudusi uz krūts, otra – jostu sasējusi pušķī uz dibena.
Mans meitēns jautāja: «Kad tu, mamma, biji maziņa, vai dinozauri bija?»
Manam gudrītim vakar skolā jāraksta teikumi, kur daudzpunktu vietā jāieliek īpašības vārds. Piemēram – vāverei ir.... aste. Tad nu komentārs izskanēja: «Bet vai tad vāverei vispār ir aste?»
Mani bērni, kad pirmoreiz bijām ZOO Lauku sētā, priecīgi kliedza uz melnbalto teliņu: – Zebra! Zebra!
Man savulaik, skaidrojot māsasmeitai, ka kādreiz veikalos bija mežonīgas rindas, ka nebija 17 veidu desas, bet labi ja vispār viena un nekad nevarēja zināt, vai to, ko mājās vajadzētu, veikalā maz būs «izmetuši», nācās saskarties ar tādu skatienu – var jau «liet», bet nu ne jau šitā!
No manas saskares ar vidusskolēniem – daudzi nezina, kas ir Vinnijs Pūks un Pepija Garzeķe. Daži joprojām ir pārliecībā, ka Bēthovens ir suns. Savukārt 3. kursa biznesa vadības studenti brīnījās, kamdēļ ir vajadzīgs biznesa plāns.
Skaidroju savējiem par deportācijām uz Sibīriju – un, jāteic, daudz netrūkst, lai viņi man vaicātu kā kādreiz ārzemnieki: «Kāpēc tad viņi (izvedamie) neizsauca savu advokātu?»