Nesen manā e-pasta kastītē iebira kāda interesanta vēstule. Gribu padalīties ar ievadu: «Mēs, Kristīne Antonova un Andra Pērkone, esam divas LU SZF žurnālistikas studentes, kas nolēma šogad paņemt brīvu gadu no studijām un doties apkārt Eiropai tikpat kā bez naudas.» Sazinājos ar meitenēm un nolēmu arī jums, TVNET lasītāji, piedāvāt iespēju iepazīties ar viņām tuvāk.
Lūdzu, iepazīstiniet TVNET lasītājus ar sevi!
Kristīne: Nāku no Latvijas austrumu mazpilsētas Balviem. Pēdējo gadu dzīvoju Rīgā, studēju komunikāciju zinātnes. Iepriekš esmu ceļojusi diezgan maz - vienu reizi nedēļas laikā izbraucu cauri Eiropai līdz Strasbūrai, esmu bijusi arī Beļģijā un Lietuvā. Iespējams, tieši tāpēc, ka iepriekš esmu tikai mazliet izbaudījusi ceļošanas prieku, visu laiku vēlējos ceļot vairāk.
Man ir 19 gadu, un laikam var teikt, ka šobrīd mans hobijs ir jaunu izaicinājumu meklēšana. Iepriekš esmu rakstījusi dažādiem laikrakstiem un darbojusies projektā Young Media Sharks.
Andra: Ceļošana man jau ir asinīs - savas 20 gadu ilgās dzīves laikā esmu regulāri mainījusi dzīvesvietu no Liepājas uz Rīgu un atpakaļ, taču, kad runa ir par tālākām robežām nekā dzimtā Latvija, varu teikt, ka esmu redzējusi arī Lietuvu un Igauniju. Un tad vēl sensenos laikos ar klasi braucām ekskursijā uz Vāciju, taču toreiz ceļš likās interesantāks par galamērķi. Tātad laikam droši var apgalvot, ka
ceļošanas pieredzes man nav gandrīz nekādas.
Kur nu vēl ar autostopiem un uz ilgāku laika posmu nekā dažas dienas. Droši vien arī tādēļ bija tik liela vēlme doties šajā ceļojumā - gribējās redzēt, vai citur zāle zaļāka un debesis zilākas.
Man arī patīk rakstīt. Abas kopā augstskolā pusgadu darbojāmies studentu televīzijā, kur apguvām filmēšanu, montēšanu, producēšanu, pēc tam darbojāmies kopā ar LU Preses centru, kur veidojām promo video par Erasmus studentiem, iesaistījāmies dažādos projektos saistībā ar filmēšanu - gatavojām video sižetus JRT, mūzikas videoklipus, mūzikas festivālu atskatus u.c.
Jūs esat devušās visai neparastā ceļojumā. Jūs nolēmāt šogad paņemt brīvu gadu no studijām un doties apkārt Eiropai tikpat kā bez naudas. Kāpēc un kā radās šāda ideja?
Jau ilgu laiku mūsos mitinājās vēlme būt nepārtrauktā kustībā, piedzīvot un mācīties aizvien ko jaunu. Tā nu mums, kas nav radušas vadīt savas dienas mierīgi, gribējās vēl vairāk paplašināt savu iespēju loku un pārbaudīt, uz ko īsti esam spējīgas. Apzinājāmies, ka gads nav īss laika posms un daudz izdevību var tikt palaistas garām arī Latvijā, tomēr vēlme apskatīt pasauli un «tā urdošā, uz priekšu dzenošā sajūta» bija lielāka par bailēm. Varētu teikt, ka mums ir Sprīdīša sindroms.
Kāds ir jūsu ceļojuma virsmērķis?
Īstenībā, kāds ir šā ceļojuma virsmērķis vai vienkārši mērķis, sapratīsim tikai ceļojuma gaitā vai pēc tā, jo
īsto iemeslu, kāpēc nolēmām doties prom, pašas vēl nezinām.
Varbūt lai apskatītu pasauli, varbūt lai iemācītos dzīvot un strādāt kopā ar dažādiem cilvēkiem, varbūt lai, aizbēgot no ikdienas, iepazītu sevi.
Vai jums ir konkrēts plāns, ko ceļojumā gribat redzēt, piedzīvot, vai arī vairāk ļausieties notikumu plūdumam?
Mums ir aptuvens plāns par virzieniem, kur brauksim, bet tas nav akmenī cirsts un skurstenī rakstīts, tāpēc varētu teikt, ka vairāk ļaujamies notikumu plūsmai. Šī sajūta, kad tev nav noteiktu plāna punktu vai uzdevumu, kuri jāizpilda, arī rada piedzīvojumus.
Jūsu ceļojums sākās 11.septembrī. Kas ir bijis interesantākais, kas šā mēneša laikā piedzīvots? Lūdzu, ieskicējiet dažas epizodes!
..Ir pagājis aptuveni mēnesis, kopš esam prom no mājām, un bieži vien spilgtākos notikumus mums sagādā tieši izvēlētais ceļošanas veids - autostopēšana. Teju visi, kuri mūs ir laipni uzņēmuši savā automašīnā, ir spilgtas personības ar interesantiem stāstiem, par kuriem varētu taisīt atsevišķu stāstu sēriju.
Viennozīmīgi interesanti bija trīs kirgīzu vīrieši, ar kuriem braucām līdz Varšavai. Elpu aizraujošus brīžus piedzīvojām, kad kāpām kalnos Zakopanē, ekskursijā līdz Aušvices koncentrācijas nometnes muzejam un Krakovai.
Vai šā mēneša laikā esat piedzīvojušas bailes? Ja jā, tad kāpēc?
Bailes mūs uz īsu brīdi pārņēma, kad kirgīzu vīrieši sprieda par to, vai mašīna uzsprāgs, vai kad Kristīne kāpa kalnos, jo viņai ir bail no augstuma, vai kad ar lielajām somām jātipina pa šauro šosejas malu, kur brauc smagās mašīnas, bet
beigu galā šīs baisās situācijas ir visjautrākie piedzīvojumi.
Kā esat izdzīvojušas bez naudas? Vai tas ir bijis iespējams? Cik daudz naudas jūs paņēmāt no mājām?
Kopā mūsu budžets gadam bija aptuveni 700 eiro, tā ka pilnīgi pavisam bez naudas mēs nebraucām, lai gan cenšamies to netērēt. Vienmēr, kad kādā valstī paliekam ilgāku laiku posmu, izmantojam Workaway sniegtās iespējas - strādājam kādā hostelī par ēdienu un gultasvietu. Darbs ir tikai dažas stundas dienā, turklāt nav grūts, tā ka atliek daudz laika, lai darītu visu, ko vēlamies.
Līdz šim naudu esam tērējušas tad, kad sagribas šokolādi, jāiegādājas biļete uz muzeju vai beidzas šampūns.
Vai ceļojuma laikā sastaptie ļaudis ir atsaucīgi vai tomēr vairāk skatās uz jums nosodoši?
Ceļojumā satiktie cilvēki ir pārsteidzoši atsaucīgi, laipni un draudzīgi.
Tieši šī ticība, kā arī labie vārdi motivē mūs doties tālāk un palīdz, kad ir grūti. Viena daļa no ceļā satiktajiem dara aptuveni to pašu, ko mēs, bet otra ļoti vēlētos darīt to, ko mēs, bet pietrūkst laika, apņēmības, drosmes - kā nu kuram.
Bieži vien arī šie cilvēki vēlas draudzēties ar mums sociālajos tīklos, lai redzētu, kā mums sokas ceļā.
Vai šajā laikā jau esat gribējušas visam ceļojumam atmest ar roku un doties atpakaļ uz mājām?
Tāds brīdis, kad mums gribētos visam atmest ar roku un doties atpakaļ uz mājām, mums nav bijis. Viss, kas līdz šim ir noticis, ir bijusi lieliska pieredze un aizraujoši piedzīvojumi, tāpēc nav bijusi vēlme padoties un ceļu neturpināt.
Iespējams, palīdz tas, ka problēmas mēs redzam tikai kā nelielus pārbaudījumus,
uzskatām, ka nav bezizejas situāciju un nekad neko neuztveram pārāk nopietni.
Kas jūs motivē doties tālāk?
Mūs motivē doties aizvien tālāk neziņa, kas būs aiz katra nākamā pagrieziena, un vēlme to uzzināt. Ak, jā, un vēl - tagad ir tik daudz cilvēku - gan draugi no Latvijas, gan cilvēki, kurus satiekam ceļā, - kuri gaida aizraujošus video un stāstus no mums, tad nu mums nekas cits neatliek.
Ko gribat pateikt mājās palikušajiem draugiem, radiem un paziņām? Ko Latvijas iedzīvotājiem?
Tātad, ko vēlamies pateikt mājās palikušajiem - milzīgu PALDIES par atbalstu, labajām domām un vārdiem! Mēs katru dienu saņemam vēstules ar laba vēlējumiem, draugi stāsta, ka seko līdzi mūsu piedzīvojumiem kā iknedēļas seriālam. Zinām, ka daudziem jauniešiem, un ne tikai, ir šāda vēlme - apceļot pasauli, netērējot kosmiskas naudas summas, un mesties piedzīvojumos, taču vienmēr kaut kas no tā attur.
Mēs gribam parādīt, ka tas ir iespējams un ko tādu var darīt jebkurš.
Nepieciešams tikai sapnis un apņēmība to īstenot.
Portāla TVNET vārdā vēlu meitenēm veiksmīgu ceļojumu!
