Mīlas augļa sagaidīšana mājas apstākļos (13)

Aizgājušo gadu ieražas atgriežas, un arī Laimdota Āboliņa, kura dzīvo Iecavas novada Dzelzāmurā, izjuta pretrunīgu noskaņojumu, kad viņas meita Ingūna gatavojās trešo atvasīti saņemt mājās. Znota Mārtiņa radinieki, profesionāli mediķi, bijuši satraukti par šādu izvēli. Lai uzzinātu, kā viss notika, ciemojāmies Šternbergu ģimenes mājā, kas paceļas uzkalnā netālu no Baldones.

Kur vien lūkojies, visapkārt ainava, kas nomierina un līdzsvaro. Mazā Jasmīna čuč ratiņos verandā. Vecākā māsa Alise uz pirkstgaliem tipina lūkot, vai mazulīte pamodusies. Apņem mājīga omulība, un neviļus jādomā – kur gan atrast vēl piemērotāku vietu, lai sagaidītu jaunu dzīvību?

Piepilda sapni

Ingūna rāmi stāsta, kāpēc viņa izlēmusi trešo bērniņu sagaidīt mājās: «Par to domāju jau pirms vecāko bērnu dzimšanas. Bet tolaik nebija piemērotu apstākļu, dzīvojām pie maniem vecākiem kuplā pulciņā. Pārceļoties uz dzīvi savā mājā, jau zināju, kad būs trešais bērniņš, dzemdēšu mājās. Jau tad sāku vākt informāciju un atsauksmes par mājdzemdībām. Nejauši satiku ģimeni laukos, kas pastāstīja par savu pozitīvo mājdzemdību pieredzi, noskatījos Māmiņu kluba raidījumu par šo tēmu. Internetā tiku pie A. Kiržajevas grāmatas «Atklāsme mātei par dzemdībām» krievu valodā. Es tās informāciju burtiski uzsūcu, kaut arī pirms tam krievu valodā lasīju ar grūtībām. Nākamā būtiskā literatūra bija britu ārsta Grentlija Dika-Rīda 1944. gadā sarakstītā grāmata «Dzemdības bez bailēm», kurā viņš izskaidro dzemdību fizioloģiskos aspektus.» Uzkrātās zināšanas palīdzējušas apzināties galveno – jātrenējas atslābināties, izjust savu ķermeni un tādējādi panākt, lai dzemdībās nebūtu sāpju, ko izraisa stress. «Mājās es izbaudīju bērna ierašanos šajā pasaulē,» tā I. Šternberga.

Mierīgas sarunas

Ingūna mīļuprāt kavējās atmiņās tajā oktobra dienā, kad juta dzemdību laiku: «Iekārtojos uz liela dīvāna tuvāk kamīnam. Siltums, mājīgums, apkārtējo ikdienišķais noskaņojums nomierināja. Manas meitas un vecmātes atvasīte laukā vizinājās ar velosipēdiem. Ģimenes veselības centrā Rīgā sastaptā vecmāte Astrīda Millere bija pie manis. Grūtniecības laikā viņa konsultēja, un mums bija noslēgts līgums par dzemdībām. Dialogs ar viņu izvērtās mierīgā pārrunu pēcpusdienā. Vecmātes profesionalitāte un labvēlīgā attieksme arī palīdzēja. Jūtot īsto brīdi, vannā tika ielaists ūdens, un bērniņš šajā pasaulē nāca, nejuzdams tik krasu kontrastu. Vecmāte nesteidzināja tēvu nogriezt nabassaiti, lai mazais vēl saņemtu visu, ko var dot māte.»

Dzemdējot Ingūnai bijis prieks par to, cik daudz viņa pati spēj, nav vajadzīga pat citu palīdzība, kaut gan vīrs gādīgi rūpējās par sievas ērtībām. Arī divās pirmajās reizēs radībās vīrs bija tas, kurš dažādi balstīja, lai mazinātu sāpes un satraukumu.

Ingūna ir pārliecināta – ja grūtniecības laikā nav patoloģiju, mājas dzemdības tomēr ir veicināmas. Viņasprāt, tas ir labāk gan mātei, gan bērnam. Jasmīna salīdzinājumā ar vecāko māsiņu esot daudz rimtāka un nemaz nejūtot bailes no svešiniekiem. Alise zīdaiņa vecumā un vēlāk nav ļāvusies, ka viņu rokās ņem sveši cilvēki. Vēl māmiņa brīnās, cik ļoti atšķirīgas ir atvasītes, cik interesanti veidojas raksturi.

Šternbergu ģimenei nav noraidošas attieksmes pret slimnīcu, taču, viņuprāt, svešā vide rada stresu, un tas savukārt pastiprina sāpes. Ingūna sacīja, ka viņa jau otrā dienā pēc dzemdībām meitiņas vedusi uz skolu un nav jutusies vārga.

Trīs reizes mājās

Rundāles pagasta lauku attīstības speciāliste Ludmila Knoka mājās dzemdējusi trīs bērnus, un tas noticis laikā, kad šāda prakse netika atbalstīta.

Viņa pauž savas pārdomas: «Esmu pārliecināta, ka dzemdības ir mīlestības neatņemama sastāvdaļa. Tā ir uzticība un gatavība būt kopā šajā brīdī, kas ir ļoti intīms. Manuprāt, svarīgi būt kopā abiem «vainīgajiem», lai sagaidītu mīlestības augļa atnākšanu – mammai atrast ērtu pozu dzemdībām, tēvam ar labiem vārdiem mazināt uztraukumu un svarīgākajā brīdī paņemt jaundzimušo savās rokās, nogriezt nabassaiti tad, kad tā vairs nepulsē, uzlikt mazulīti pie mammas krūtīm, samīļot sievu, uzdāvināt ziedus.»

Ludmila stāsta, ka 1989. gada 15. jūlijā parasta dzīvokļa vannas istabā ūdenī dzimis otrais dēls. Dzemdības pieņēmis vīrs. Mājās bijis tikai vecākais bērns, kuram tad jau bija gandrīz trīs gadi. Vecākais brālis ieraudzījis mazulīti jau pēc dažām minūtēm un varējis turēt viņu savās rokās.

Rundāliete stāsta: «Dzemdībām rūpīgi gatavojāmies, apmeklējām sagatavošanas nodarbības, lasījām specializētu literatūru, analizēju un atlaidu bailes. Bail ir tad, kad nezini, kas un kāpēc notiek, bet sagatavošanās laikā visi jautājumi tika noskaidroti un bailes zuda.»

Lauku mājā, arī ūdenī, 1992. gada 1. jūnijā piedzima trešais dēls, 1996. gada 15. novembrī tādos pašos apstākļos – meita. Ludmila uzskata – svarīgākais, ka visa ģimene vienmēr bijusi kopā. Vecākajām atvasēm nav bijis jāuztraucas par mammas prombūtni. Pati varējusi pilnībā sajust tuvinieku, draugu atbalstu un uzmanību. Ludmila piebilda: «Bērni jau izauguši, bet es nekad neesmu nožēlojusi dzemdības mājās, kaut arī paša rokām pieņemtie bērni neapturēja tēvu sākt jaunu dzīvi citā ģimenē.»

VIEDOKĻI:

Vecmāte: «Dzemdības mājās – tā ir īpaša filozofija. To esmu secinājusi, pazīstot kolēģi, kura praktizē šādos gadījumos. Es viņu apbrīnoju. Ilggadējā praksē, strādājot slimnīcā, ir bijis jāsastopas ar dažādiem sarežģījumiem, kad vajadzīga mediķa palīdzība. Protams, ja pacientei nav komplikāciju, dzemdēt var mājās, jo tas ir dabisks process. Taču, manuprāt, risks tomēr pastāv. Uzskatu, ka masveidā mājas dzemdības nevajadzētu praktizēt, bet, ja māte tam sagatavojusies un uzņemas atbildību, lai tā notiek.»

Ginekoloģe: «Nekad nevar zināt, kā dzemdības beigsies, ja arī tās veiksmīgi sākušās. Latvijā sieviešu veselība nav tik laba un arī dzimstība nav tik liela, lai varētu atļauties riskēt. Ja arī to dara, tad jābūt nodrošinājumam. Manuprāt, labāk tomēr izmantot stacionāru.»