Kas bija Latviešu leģions

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Līdz šim jēdzieni Latviešu leģions un leģionārs nav saistīti ne ar kādām tiesiskām normām. Vārdiem virmo vien kaislības, kas visaugstāko viļņojumu sasniedz pavasarī ap to laiku, kad diena ar nakti vienā garumā. Kas tad īsti bija Latviešu leģions un kas uzskatāms par leģionāru?

Kopīgais un atšķirīgais

Šķiet, saistībā ar latviešu karavīriem leģiona nosaukums vispirms figurē Ādolfa Hitlera 1943. gada februāra pavēlē: "Ich befehle die Aufstellung einer Lettischen SS-Freiwilligen-Legion..." (es pavēlu izveidot latviešu SS brīvprātīgo leģionu...), kur skaidri noteikta jaunveidojamā militārā formējuma saistība ar SS karaspēku. Leģiona kodols tika izveidots no kārtības dienesta bataljoniem, kas tobrīd atradās Austrumu frontē. Brīvprātīgo mobilizācijas gaitā 1943. gada februārī/aprīlī bija alternatīva: vai nu brīvprātīgi stāties latviskā karaspēka vienībā, kurā par komandieriem latviešu virsnieki, t.i., leģionā, vai ļauties tikt mobilizētiem par vācu bruņoto spēku izpalīgiem (Wehrmachts-Hilfswillige). Sabiedriskā doma sliecās par labu leģionam, jo dzīva bija ilūzija par Pirmā pasaules kara situācijas atkārtošanos. Pēc dažiem avotiem, par izpalīgiem iekļauts 23 000 –25 000 jaunekļu no 1919.–1924. gadā dzimušo iesaukuma . Par viņu likteņiem ir maz informācijas, jo mobilizētie tika saskaldīti sīkās grupās vai pat pa vienam un pakļauti vācu virsniekiem.

Kara gados par leģionāriem uzskatīja 15. un 19. divīzijas karavīrus. Tiem pieskaitāmi visi rezervju, papildinājumu un apmācību kontingenti. Vēlāk ar Himlera pavēli Latviešu leģionā ietilpināja visus kārtības dienesta bataljonus un policijas pulkus, kas savukārt pārtapa par būvpulkiem (t.s. Tornas grāvrači). Leģionāru kopīga pazīme – SS karaspēka formas tērps (pēdējie gan nebija pienācīgi apgādāti), Latvijas karoga krāsu piedurknes uzšuve ar uzrakstu LATVIJA – vērmahta izpalīgiem uzšuves nebija.

1944. gada ziemā izsludināja 1906.–1916. gadā dzimušo Latvijas pilsoņu mobilizāciju. Saformēja sešus robežapsardzības pulkus (ap 12 000 vīru) SS karaspēka, tātad arī Latviešu leģiona sastāvā, bet tie neiekļāvās ne 15. ne 19. divīzijā. Pulki ugunskristības piedzīvoja Latvijas austrumu robežas tuvumā. Pēc smagiem zaudējumiem to atliekas iekļautas gan 19. divīzijas, gan dažu citu vācu divīziju sastāvā .

Vācijas bruņotajos spēkos izveidojās vēl citas latviešu vienības, kam nebija nekā kopīga ar SS karaspēku. 1943. gada rudenī izveidotajā latviešu aviācijas vienībā bija ap 1200 karavīru. Veidojumam pakļāva arī Rīgas aizstāvēšanas nepieciešamībai radītās trīs zenītartilērijas baterijas (apmēram 350 karavīru). Īsi pirms likvidācijas to pārdēvēja par aviācijas leģionu "Latvija".

Pēc totālā kara izsludināšanas un 1944. gada vasaras mobilizācijas ap 5500 vīru iesaistīja par gaisa spēku izpalīgiem (Kampfhelfer der Luftwaffe). Daļu aizsūtīja uz Vāciju, pārējie nonāca Itālijā, kur tos ieskaitīja 3. vācu izpletņu lēcēju divīzijā.

1944. gada vasarā gaisa spēku palīgu (Luftwaffenhelfer) dienestam mobilizēja 1927. un 1928. gadā dzimušos jauniešus. Lielāko daļu iekļāva zenītartilērijas baterijās. Mobilizētie 16 un 17 gadu vecie zēni skaitījās piekomandētas civilpersonas, bet veica lielgabalu apkalpes locekļu pienākumus. No gaisa spēku palīgiem veidoja arī tanku iznīcinātāju vienības. Latviešu gaisa spēku palīgu tērpiem krāsa bija tāda kā aviācijas karavīru uniformām ar sarkanbaltsarkanu lenti ar saulītes emblēmu. Lielākā daļa no šiem iesauktajiem kara beigas sagaidīja Vācijā – ap 2000 zēnu, Kurzemē – ap 600.

Par gaisa spēku palīdzēm tika iesaistītas arī latviešu nepilngadīgās jaunietes, kas bēgļu gaitās nokļuva Austrumprūsijā un citur Vācijā. Vervējot viņas tika biedētas ar smagu piespiedu darbu. Arī izpalīdžu dienesta apstākļi bija visai smagi. Viņas lielākoties tika izmantotas apmiglošanas aparātu apkalpei. Ar to palīdzību izsmidzināja sērskābi, lai radītu mākslīgo miglu virs aizsargājamiem militāriem objektiem. Šo meiteņu kopskaits varētu būt ap 1000 .

Ap 900 latviešu jūrnieki Otrā pasaules kara laikā ir dienējuši Vācijas kara flotē (Kriegsmarine). Īpaša loma bija vācu darba dienestam (Reichsarbeitsdienst – RAD), kurā militāru pirmapmācību guva tūkstošiem Latvijas jauniešu, kas pēc gadu ilga dienesta vai pat agrāk nokļuva leģionā.

Vācijas bruņotos spēkus veidoja: sauszemes spēki (Heer, arī Wehrmacht), gaisa spēki (Luftwaffe), kara flote (Kriegsmarine) un SS karaspēks. Mobilizētie Latvijas pilsoņi neatkarīgi no savas gribas varēja nokļūt jebkurā no šīm ieroču šķirām. Militārās vēstures speciālists pulkvedis A. Plensners neilgi pēc kara beigām Latviešu leģionam pieskaita tikai SS pakļautībā bijušos latviešu karaspēka formējumus , tomēr kopīgās cīņas un likteņi bijušos karavīrus saliedēja. Pirms nepilniem 40 gadiem to atzinis tagadējais Daugavas vanagu organizācijas goda priekšnieks Jānis Frišvalds: "Formāli Latviešu leģionā ietilpa tikai 15. un 19. divīzija, kā arī skaits atsevišķu vienību, bet "tautas mutē" un populārā nozīmē jēdzienu – Latviešu leģions – mēdza attiecināt uz visiem latviešu karavīriem, kas Otrajā pasaules karā cīnījās vācu pusē" .

Brīvprātīgie un mobilizētie

Savulaik pastiprinātu uzmanību izpelnījās tas, vai leģionārs par karavīru kļuvis brīvprātīgi vai pēc mobilizācijas. To saistīja pat ar politiskās orientācijas mērauklu. Tas tomēr ir pārspīlēts. Daļa patiesības ir, ka vairākums brīvprātīgo nāca no baigajā gadā represēto ģimenēm. Speciālu brīvprātīgo struktūru pēc leģiona izveidošanas tomēr nebija, jo vēlāk plecu pie pleca cīnījās gan brīvprātīgie, gan mobilizētie. Brīvprātīgo bijis ap 15% no visa karadarbībā tieši iesaistīto Latvijas iedzīvotāju skaita. Iespējams, tik augsts brīvprātīgo skaita novērtējums ir kļūdains. Maldīgi būtu visus līdz mobilizācijas sākumam 1943. gada februārī saformētos kārtības dienesta bataljonu karavīrus ietilpināt brīvprātīgo kategorijā. Liela daļa no viņiem bija agrākie kārtības policijas savrupdienesta darbinieki un bijušie Aizsargu organizācijas locekļi (t.s. C grupa). Pamatojoties uz austrumu lietu valsts ministra A. Rozenberga rīkojumu par obligātu darba pienākumu, viņiem noteica kazarmu režīmu un pēc tam nosūtīja ārpus Latvijas pret viņu gribu militāru uzdevumu veikšanai. Apsteidzot mobilizāciju, daudzi pieteicās brīvprātīgi, lai gūtu iespēju izvēlēties dienesta vienību.

Dzimtenes nodevēji

Sarkanās armijas apskāvienos nonāca atkāpšanās cīņu gaitā ievainotie un ielenkumos nokļuvušie cīnītāji gan kaujās Austrumu frontē, gan atkāpjoties cauri Latvijai, gan arī Austrumprūsijas un Dancigas ielenkumos. Dažos gadījumos leģionārus pēc padošanās vienkārši nošāva, piemēram, Pesku sādžā pie Zilupes, Landauas mežā Pomerānijā .

Sagūstītos vispirms koncentrēja repatriācijas – filtrācijas nometnēs un tad šķiroja pēc nacionālām pazīmēm, atdalot no lielākās sagūstīto masas – vācu tautības karavīriem – t.s. padomju tautai piederīgos. Acīmredzot bijis kāds augstākās PSRS virsotnes lēmums. Ar tā palīdzību represīvie orgāni nošāva divus zaķus – neievēroja Hāgas starptautiskās konvencijas normas par karagūstekņiem un pēc patikas piemēroja kriminālkodeksa 58.§ par dzimtenes nodevību. Ap 15% leģionāru tika sodīti, piemērojot šo pantu un piespriežot gan augstāko soda mēru – nošaušanu, gan ieslodzījumu stingra režīma nometnē uz 10–25 gadiem un sekojošiem tiesību ierobežojumiem. Šādi sodīja virsniekus, brīvprātīgos, bijušos policistus, aizsargus, tos, kas tūlīt pēc kapitulācijas nebija nolikuši ieročus, kā arī tos, kam vien spēja atrast kādu vainas ēnu. Tiem, kas šajā sietā nebija aizķērušies, izdevās atgriezties Latvijā pēc viena līdz pieciem gadiem ar piespiedu norīkojumu darbā uz nenoteiktu laiku kādā tautsaimniecības nozarē.

Bija arī citi varianti. Zināms skaits kādiem parametriem atbilstošu leģionāru uz trim līdz pieciem gadiem nonāca NKVD (vēlāk Iekšlietu ministrijas) pakļautībā, tika ieskaitīti šīs sistēmas būvbataljonos ar virkni brīvības ierobežojumu, nodarbināti arī radioaktīvu minerālu transportēšanā Igaunijas teritorijā.

Citi pēc neilgas filtrēšanas tika ieskaitīti sarkanarmijas rindās un kara beigās bija paspējuši cīnīties pret sabrūkošiem vācu spēkiem un pret bijušajiem cīņu biedriem – Kurzemes aizstāvjiem. Padomijas karaspēkā dienējušie kara noslēgumā saņēmuši apbalvojumus un paaugstinājumus dienesta pakāpē. Civilajā karjerā viņiem izdevies baudīt uzvarētāju privilēģijas, bet vienlaikus viņus nav pametušas bailes par iespējamām represijām.Bez filtrācijas civilajā dzīvē ir atgriezušies daļa smagi ievainoto leģionāru, jo viņi nebija arī izmantojami piespiedu darbā. Iespējams, bez sevišķas filtrācijas legalizējās daļa pagrīdnieku, kas 50. gadu sākumā atsaucās solītajai amnestijai.

1. Latviešu karavīrs Otra pasaules kara laikā /LKOPKL/, Daugavas vanagu centrālās valdes izdevums, VII sēj.,1979, 166. lpp.

2. LKOPKL, IV sēj., 1976, 115.–128. lpp.

3. LKOPKL, VII sēj., 136.–139. lpp.

4. A. Plensners, Informācija par Latviešu leģionu, Pinnebergā, 1949.

5. LKOPKL, VII sēj., 407. lpp.

6. A. Silgailis, Latviešu leģions, Imanta Kopenhāgenā, 1962, 130. lpp.

7. LKOPKL, VI sēj. 1978, 331. lpp.

    Uz augšu