Ulda Lukševica arhitektūras izjūta

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Kad Latvijas tradicionālajā gadskārtējā arhitektūras skatē ULDIS LUKŠEVICS krietnā konkurencē izcīnīja pašu galveno balvu, mākslas lietpratēju aprindās un presē ierunājās par "jaunu zvaigzni". Pats laureāts iztiek bez spožiem epitetiem. "Nav jau atgadījies manā dzīvē nekas ārkārtējs. Ir vienkārši labi padarīta darba sajūta."

Arhitekts Uldis LukŠevics

Dzimis Rīgā 1969. gadā

Studē Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē 1987. – 1993. g.

1993. g. – bakalaura grāds, arhitekta diploms

Strādā Ervīna Timofejeva arhitektu birojā un "Arhitektonika" 1992. – 1995. g.

1995. g. – arhitektūras maģistra grāds

1996. g. kopā ar Ivaru Lapiņu izveido arhitektu biroju "Projektēšanas grupa F.L.TADAO"

2005. g. 25. janvārī izveido projektēšanas biroju "f.l.tadao & lukševics"

Galvenie realizētie projekti:

- RRB ekspozīcijas zāļu un biroju ēka Rīgā, Mūkusalas ielā 42

- Ekskluzīvu dzīvokļu ēka Jūrmalā, Dzintaru prospektā 42

- A/s ''''Latvijas balzams'''' eksporta noliktavas un biroji Rīgā, Sporta ielā (kopā ar ''''Arhitektoniku'''')

- Transportlīdzekļu tehnisko apskašu tīkls Latvijā

- Ekskluzīva brīvdienu māja Sakas pagasta ''''Jaunklaparos''''

- 10 brīvdienu mājas Liepājas rajona Sakas pagasta ''''Mākoņos''''

Nozīmīgākie darbi realizācijas stadijā:

- Daudzfunkcionāls komplekss Rīgā, Daugavgrīvas ielā 9/11

- Biroju ēka Rīgā, Jēzusbaznīcas ielā 6

Interese kopš bērnības

Redzot acu priekšā sabrūkam jaunbūvējamo Kapitolija ēkas piebūvi, viņš nolēmis, ka ar šo lietu saistītajā cunftē kaut kas nav kārtībā un tieši viņa talantam te īstā vieta. Šo atgadījumu no pēcāk slavenā arhitekta F. L. Raita dzīves Uldis Lukševics izstāsta tādēļ, lai pateiktu, ka viņa izvēli nav ietekmējuši tamlīdzīgi satricinājumi.

– Mans tēvs bija beidzis Arhitektūras un celtniecības fakultāti. Bet es agrā bērnībā tā īsti nešķiroju, kas arhitekts, kas celtnieks, kas celtnieks ekonomists… Un tad man likās, ka arī es varētu kļūt par arhitektu.

Pirms iestāšanās augstskolā zīmēt viņš mācījās pie mākslinieces Ineses Ziemeles.

Tagad arhitektūra ir vienīgais, ar ko gribas dzīvē profesionāli nodarboties. Pirms desmit gadiem arhitektiem Latvijā darba tikpat kā nebija, bet tagad nenoliedzami pienācis pateicīgs laiks. Salīdzinājumā ar Vāciju, kur viss beidzies un arhitektiem darba tikpat kā nav, mums, tā smuki iepaliekošiem, klāt īstais brīdis. Visi grib būvēt, un visiem vajag projektus. Turklāt nu var izvēlēties, ko projektēt un kam atteikt. Visizvēlīgākais viņš esot, kad runa ir par privātmājām. Tur jāiegulda milzu enerģija, jo patiesībā tu plāno konkrēta cilvēka dzīvi, un katra sajūtas ir pilnīgi individuālas.

Kad Liepājas rajona Sakas pagasta "Drupu māja" ieguva galveno balvu, runāja, ka satikušies īstais pasūtītājs un īstais arhitekts. Kā viņu ceļi krustojušies?

– Pirms tam viņa birojā mana bijusī dzīvesbiedre veidoja interjeru. Par draugiem kļuvām vēlāk.

Andris Vītoliņš, kuram pašam ir savs iepakojumu bizness, izrādījās ļoti atvērts un uzklausīt spējīgs cilvēks, savā dvēselē mākslinieks.

Mūsdienās var izprojektēt un arī uzbūvēt faktiski jebko, taču, ja šis "brīnums" ir pašmērķis, bet ikdienā grūti tajā dzīvot, tad arhitektūra var pat traucēt.

Tā, klausoties Ulda Lukševica domās, skatos Vecrīgas ainavā, kas paveras pa viņa dzīvokļa logu. Skaists skats, mainot tēmu, viņš piebilst, kamēr nav sakopts, ar jebkuru rekonstrukciju to var tikai sabojāt. Pirmajā mirklī jūtos šā secinājuma pārsteigta. Bet runa, izrādās, ir nevis par Anglikāņu baznīcas torni, kas glezni izslējies pret debesīm, bet pretējās ēkas fasādi šaurajā Miesnieku ielā, kur padrupušā apmetuma atsegtajā senajā ķieģelī esot tas riktīgais smeķis.

Sava dzīves telpa

Savu dzīvokli, kas būtībā ir viena paliela telpa, Uldis Lukševics iekārtojis iepriekš neizmantotā izbūvē, virs kuras stāvu augstāk jau vairākus gadus atrodas viņa arhitektūras birojs. Svaigi krāsots balts ģipškartons, ieplaisājušas vēsturiskās koka sijas.

Platu priedes dēļu grīda ar redzamām zaru vietām, sena ķieģeļa skurstenis. Nav radio, nav televizora. Baltā siena kalpo kā ekrāns, uz kura ar DVD iekārtu var paskatīties kādu labu filmu, paklausīties Džo Zavinulu, "King Crimson" vai citu iemīļotu mūziku. Arī grāmatas še ar arhitektūru nesaistītas. Viena no pēdējām izlasītajām ir jaunās paaudzes kulta rakstnieka Krievijā Jevgeņija Griškoveca "Krekls". Dienasgaismas lampas ieslēptas aiz piekārtajiem griestiem. Dušas nišu no pārējās telpas neatdala durvis. Kāpēc gan tās būtu vajadzīgas, ja telpa acīmredzami domāta dzīvošanai vienam? Koks tāpēc, ka dabisks, ķieģelis arī tāpēc, ka dabisks. Tā dzīvokļa saimnieks raksturo savu mājokli, un es piebilstu, ka laikam tādus mākslīgus materiālus kā visādas rannilas un ondulīnas viņam labāk nepieminēt.

– Tehniskās apskates stacijām, piemēram, tie ir savā vietā. Kad mēs ar kolēģi projektējām gandrīz vai desmit tehniskās apskates stacijas, kuras nu ir vai visā Latvijā – Jūrmalā, Bauskā, Krāslavā, Jēkabpilī –, bija sajūta, ka mašīnām vajag metālu…

Sarkans zems galdiņš ar baltu virsmu. Bordo krāsas drāna virs guļvietas telpas stūrī.

– Tas ir mans mīļākais tonis. Bet melns un balts, šie kontrasti jau sader pats par sevi…

Kontrasti kā zināms gaumes apliecinājums. Kontrasti kā princips. Arī viens no galveno balvu ieguvušā projekta "Drupu mājas" principiem bija kontrasti. Starp veco un moderno, starp raupjo akmeni un gludo stiklu, starp brāzmaino jūras vēju uz terases un omulīgo aizvēja siltumu iekštelpā pie kamīna. Kā jau mājā nekurienē un reizē komfortā dzīvot gribošam pilsētniekam. Ar šo ideju bija izdevies pārsteigt starptautisko žūriju. Ievaicājos, kas dzīvē spēj pārsteigt tās autoru pašu.

– … Cilvēku stulbums.

Labas idejas

Bet, atgriežoties pie arhitektūras, viņu pārsteidz daža laba ideja, kā, piemēram, nesen izskanējusī doma nojaukt Zemkopības ministrijas ēku, tā dēvēto skābbarības torni.

– Tas ir absolūts populisms. Ja mums šādu skābbarības torņu vai kolhoznieku namu būtu piecdesmit, es vēl varētu saprast iedomu tos jaukt nost. Bet tie ir tikai divi. Kā sava laika patiesa liecība. Un kāda izskatītos pilsēta, ja arī senākos laikos jauktu nost to, kas nepatīk no iepriekšējo paaudžu atstātā? Kāpēc gan neviens negrib nojaukt, piemēram, Triangula bastionu? Manā uztverē tā ir lielāka neveiksme nekā skābbarības tornis…

Pasaulē ir arhitekti, tā dēvētie trakie, kā holandieši Rems Kulhāss (pasaules "zvaigzne", kurš drīz ieradīsies Rīgā pēc aģentūras "Trīs brāļi" aicinājuma) vai birojs "Plot", kas bīda uz priekšu procesus, un otras nometnes arhitekti, kas korekti un lēnām taisa labas lietas, kā šveicietis Pīters Cumtors vai anglis Džons Pausons. Uldi Lukševicu vairāk saistot abu šo virzienu apvienojums. Ja pašam kaut kas konkrēti jāizvēlas, tad viņš vispirms pavisam noteikti zina to, ko negrib, un nevis to, ko noteikti vēlas.

Uldim Lukševicam ir 36 gadi. Viņš ir arhitektūras maģistrs. Astoņus gadus bijis kopā ar Ivaru Lapiņu projektēšanas grupā "F. L. Tadao". Nupat gads apritēs viņa paša birojam "f.l.tadao&lukševics". Tā kā tas atrodas tieši virs viņa mājokļa, mazliet provokatīvi iztēloju ainu, kā padotie saraujas, dzirdot bosa soļus no apakšstāva uz augšu. Nez vai viegli strādāt, ja priekšnieks blakus dzīvo šā vārda vistiešākajā nozīmē… Patiesībā biroja šefā Uldī Lukševicā nav ne miņas no viņa paaudzes vadītāju mūsdienās visai izplatītās "bigbosa" attieksmes pret padotajiem, kas jaunāki par pašu. Talantīgs, jauns arhitekts, ar kuru ļoti viegli un patīkami kopā strādāt. Tā man saka viņa kolēģe Ilze. Bet jaunais arhitekts Mārtiņš teic, ka viņa priekšniekā Uldī kūsājot neizsmeļama enerģija. Vienmēr panāk to, ko iecerējis, un uz iesākto lietu tāpat kā dzīvi kopumā skatās ļoti pozitīvi. Bet, lai Uldi sadusmotu, tad nu gan esot jāsastrādā totālas muļķības…

Kad "Arēnā Rīga" Uldi Lukševicu aicināja saņemt galveno balvu, uz skatuves uzkāpa jauneklis modīgā virsjakā ar atsegtu baltu kapuci pār pleciem. Kad, izrādot savu dzīvokli, viņš uz mirkli paver iebūvētā skapja durvis, aiz tām pavīd vesela virkne līdzīgu apģērba gabalu dažādās krāsās. Te atļaujos ievaicāties, kā tad ar uzvalkiem arhitektam, kuram ir savs birojs ar nu jau pamanītu vārdu…

Jāmaina ģērbšanās stils

– Līdz nesenam brīdim man vispār nebija neviena uzvalka. Bet nu ir gadījies viens lielāks pasūtītājs, kurš vispār nesaprot, kā bez uzvalka var piedalīties kādās sarunās. To, ka man nav kaklasaites, viņi ir kaut kā pieņēmuši, bet uzvalku nu gan biju spiests iegādāties.

Kad ievaicājos par to, kas piepilda dzīvi ārpus arhitektūras, Uldis teic, ka daudz ko nosaka tas, ka viņam ir trīs bērni. Četrpadsmitgadīgajai Helgai nupat bija pirmais solokoncerts čella spēlē. Vienpadsmitgadīgā Ulrika mācās baleta studijā, bet mazais Makss Lukass apmeklē bērnudārzu – skolu "Patnis". Puikam novembrī palika pieci gadi. Tētis viņu mēģināja uzlikt uz snovborda dēļa, bet laikam Makss vēl esot par mazu.

– Kā noliku uz dēļa, tā brauca lejā no kalna, baiļu nekādu. Bet, ka vajag griezt, to iemācīt vēl nevar…

Pēdējā laikā Uldis Lukševics sācis spēlēt arī tenisu. Bet iecienītākā nodarbe joprojām ir skrituļslidas. Mežaparkā uz tām viņu var redzēt siltākā laikā tikpat kā regulāri. Un, tā kā Uldim patīk skrituļot, lielā mērā tieši tādēļ arī viņa pirmajam projektētajam ciematam "Mākoņu brīvdienas" Jūrkalnē pa vidu ir simts metru asfaltēts ceļš skrituļotājiem. Arī tie mākoņu iemītnieki, kas iepriekš uz skritulēm nestāvēja, kopš pagājušā gada jau brauc. "Mākoņu brīvdienas" atrodas tieši pa vidu starp Liepāju un Ventspili. Tas ir desmit mājiņu ciemats, kurš jau minētajā skatē ieguva diplomu jaunbūvēto sabiedrisko ēku nominācijā. Un viena no desmit mākoņu mājām pieder Uldim Lukševicam pašam. Nosaukums ciematam radies pavisam loģiski. Zemes gabals saucās "Mākoņi", bet mājas bija domātas brīvdienām. Katras ēkas priekšā uzvelkams četrus reiz sešus metrus liels panno no perforēta materiāla. Sākumā bijusi ideja ļaut katras mājas īpašniekam pašam izvēlēties uz tā redzamo bildi. Bet, iedomājieties skatu: viens izceļ visā mirdzumā savu sievasmāti, otrs – mīļoto sunīti. Tas, iespējams, būtu sociāli interesants eksperiments, bet viss pasākums kopumā nez vai īsti baudāms. Sākumā apzinājuši top fotogrāfus. Domājuši lūgt no katra pa divām bildēm par tēmu – dzīve ir skaista. Un tajā brīdī izrādījās, ka viss mūsdienās tik ļoti komercializējies… Baleta fotogrāfs Andris Tone ieminējies par mūsu Baltajā namā topošo Vāgnera operu tetraloģiju. Tā nonākuši līdz Ilmāra Blumberga mākslas darbiem par Vāgnera tēmu – par Nībelunga gredzenu, Valkīru, Reinas zeltu. Tagad "Mākoņu brīvdienās", iestājoties krēslai, izgaismojas Blumbergam raksturīgās "bildes" – pietiekami skarbas, milzīgi lielas... Tumsā savdabīgs skats. Kā izstāde nekurienē. Interesanti, ko par to visu saka konservatīvāki iedzīvotāji? Šīs manas šaubas ciemata projekta autors pārtrauc: kādi konservatīvie? Tiem, kas šādu māju iegādājas, domāšanas veids ir mazliet līdzīgs. Viņi visi ir ja ne labi draugi, tad vismaz labi paziņas. Ēkas izskats jau automātiski atsijā tos, kam tāda nav pieņemama un kam gribas pavisam ko citu.

No rīta sveicinās ar kaimiņu

– Vislielākais pluss ir tas, ka no rīta, izejot laukā, vari sasveicināties ar kaimiņu, ieiet pie viņa uz tasi kafijas un pēc tam kopā doties uz jūru, kas ir trīssimt metrus aiz kāpas.

Jau teicu, ka Uldim Lukševicam cieņā kontrasti. Šķiet, viņa dzīvojamā telpā burtiski nav nekā lieka. Taču stāvu augstāk birojā jeb darbnīcā ir gluži otrādi. Tur netrūkst pilnīgi nekā. Planšetes ar konkursu darbiem, zīmuļi, gleznas, ap projektētāju datoriem uzmetumi un skices… Kad ar kolēģi Valdi meklējam kadru bildei, Uldis Lukševics pavaicā, kādas mājas mūs interesē – lielas vai mazas. Mazliet ar joku atbildot, ka, protams, lielas, izrādās, nejauši trāpu tieši desmitniekā. Uz viena no galdiem redzamais vēl nepabeigtais makets ir domāts daudzfunkcionālam kompleksam, kur būs biroji, viesnīca, tirdzniecības telpas, savienojumā starp ēkām restorāni. Šāda būve pacelsies Rīgā, Daugavgrīvas ielā, un pirmo akmeni tās pamatos iecerēts ielikt jau šogad. Jāteic, arhitekts atvēzējies ne pa jokam. Debesskrāpim būs 30 stāvi, tādējādi tiks izmantots viss maksimālais tajā vietā pieļaujamais ēku augstums – 120 metri. Tik augsta nama Rīgā vēl nav. Un, kā var nojaust pēc maketa, jaunais debesskrāpis laistīsies stiklā. Garām virzīsies no jauna būvējamā pilsētas maģistrāle. Pie šī darba birojs ticis, uzvarot konkursā.

Bet vēl viens "objekts" Uldim Lukševicam ir Jelgavas pusē netālu no Ozolniekiem Brankās. Viņa omei bija astoņpadsmit gadu, kad uz šo dzimšanas dienu meitenei uzdāvināja 1934. gadā celtu divstāvu mūra māju. Viņai gan tur iznāca pavadīt tikai divas vasaras. Tad ģimeni izsūtīja. Pēcāk namā iekārtojās gan kara komisariāts, gan komunālie dzīvokļi, gan kolhoza kantoris. Tagad Uldis Lukševics šajā ēkā maina vecās sijas, liek jaunas grīdas, jo, izrādās, arī tajā laikā parkets likts praktiski pa taisno uz smiltiņām. Rekonstrukcijas darbi paredzami pamatīgi un ilgi. Ievaicājos, vai šo darbu viņš uzņēmies aiz cieņas pret tēva mantojumu vai cita iemesla dēļ…

– Nezinu, vai tas ir īstais vārds, bet laikam esmu mazliet fatālists. Tajā brīdī, kad man ir sajūta, ka kaut kas jādara, kaut varbūt līdz galam nezinu, ko ar to visu iesākšu un kāpēc tas vajadzīgs, es ķeros klāt. Līdz šim vienmēr izrādījies, ka galu galā kaut kādu iemeslu dēļ tas ir bijis vajadzīgs. Laikam tur "augšā" (te Uldis, protams, domā krietni plašāku un tālāku dimensiju nekā savu darbnīcu virs dzīvokļa, kur notiek šī saruna. – V. K.) ir kāds "dators", kurš lietas kārto zināmā secībā.

Saņemot arhitektūras galveno balvu, Uldis Lukševics sacīja, ka spēks nav lielumā. Ja domu turpinātu, es teiktu – tas ir sajūtās.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Svarīgākais
Uz augšu