Pirms pāris gadiem daugavpilieši Aleksandrs un Irēna Bogdanovi vēlējās mazināt vecākā dēla Edgara pārlieko aizraušanos ar datoru un sāka domāt, ar ko vēl varētu nodarboties piecpadsmitgadīgais pusaudzis. Irēna atcerējās, ka šajā vecumā aptuveni gadu nodarbojusies ar karatē. Tādējādi tika pieņemts lēmums sākt ar šo cīņas mākslu.
Kopā ar Edgaru sportā tika iesaistīti arī vecāki un jaunākais brālis Ēriks. Irēna vīriešiem pievienojās vēlāk, jo sākumā baidījās savā dzīvē kaut ko mainīt: "Vēlāk, vērojot, kā citi kārto eksāmenu, nodomāju, ka arī es tā varēšu, tāpēc pievienojos ģimenei." Nu jau vairāk nekā divus gadus visi Bogdanovi apmeklē karatē treniņus. Pirmo kopīgo speciālbalvu Bogdanovi saņēma karatē akadēmijas "LFSKA" čempionātā kā ģimene, kura startēja četru cilvēku sastāvā.
Irēna saka: "Man bija problēmas ar veselību, par sportošanu pat nedomāju. Pirmajos treniņos mans uzdevums bija izturēt līdz treniņa beigām, baidījos, ka pietrūks spēku. Taču karatē treniņi bija tik aizraujoši, ka par nogurumu pat nedomāju. Pēc gada biju spiesta uz trim mēnešiem nodarbības pārtraukt, jo vajadzēja pabeigt institūtu. Karatē sāka rādīties sapņos, gribējās atgriezties. Sapratu, ka šis sporta veids kļuvis par manas dzīves sastāvdaļu."
Vecāki cenšas, lai bērni attīstītos daudzpusīgi. Jaunākais dēls Ēriks dejo un spēlē akordeonu. Sporta nodarbības Ērikam gājušas labumā, jo gada laikā viņš ne reizi nav slimojis. Nodarbojoties ar karatē, Ēriks kļuvis akurātāks, savaldīgāks, pacietīgāks, garīgi stiprāks.
Bogdanovu ģimene uzskata, ka šādas kopīgas sporta nodarbības uzlabo ne tikai veselību, tām ir arī citas priekšrocības. Pirmām kārtām, tas apvieno ģimeni, vienmēr var atrast tematu kopīgām sarunām. Otrkārt, sacensību laikā vecāki vienmēr var palīdzēt bērniem ar padomu, laikus pateikt priekšā, kā cīņas laikā labāk rīkoties.
Aleksandrs un Irēna nokārtojuši oranžās jostas eksāmenu, Ērikam ir dzeltenā. Edgaram pagaidām ir baltā josta, taču viņš ir pārliecināts, ka viss vēl ir priekšā: "Pagaidām sacīkstēs man ir grūti, jo maniem pretiniekiem galvenokārt ir augstāka klase, taču es centīšos un viss noteikti izdosies." Savukārt Ēriks jau izcīnījis trešo vietu sacensībās Jēkabpilī.
Karatē ir divi virzieni – kumitē (cīņa) un kata (vingrinājumu komplekss). Aleksandrs uzskata, ka īstam karatistam vienlīdz labi jāprot abi virzieni. Lai gan cīņa piesaista ar to, ka ik reizi jācīnās ar citu pretinieku, jācenšas atminēt viņa taktika. Savukārt kata šķiet – kas varētu būt vienkāršāk par noteiktu elementu atkārtošanu, taču tas prasa daudz pūļu.
Sacensības vairāk interesē bērnus, taču neatpaliek arī vecāki. Irēna pirmajās sacensībās piedalījās pērn: "Sacensības man patīk, taču iesācējiem pieaugušajiem tās tiek rīkotas reti. Sacīkstēs redzams, cik tālu esi progresējis. Iegūtie zilumi salīdzinājumā ar lielisko veselību ir sīkums."
Ģimenē aug arī meita Veronika, kura aizraujas ar dejošanu. Vecāki uzskata, ka karatē viņa pagaidām nav gatava. Tāpat kā daudzas meitenes šajā vecumā, Veronika aizraujas ar lellēm un zīmēšanu. Karatē viņu pagaidām neinteresē.
Uz jautājumu, kāds sporta vai aktīvās atpūtas veids varētu aizstāt karatē, Bogdanovu ģimene atbildēja, ka viņiem nav citas alternatīvas. Karatē palīdz sevi pilnveidot, tiekties pēc panākumiem, bet pats galvenais – apvieno ģimeni: "Mēs esam ļoti pateicīgi mūsu trenerim Andrejam Komaram par karatē akadēmijas izveidošanu, par to, ka mums ir iespēja tajā nodarboties, par viņa pacietību, gudrību, milzīgo ieguldījumu šī cīņas veida attīstībā, par to, ka Daugavpilī karatē treniņi notiek augstā līmenī.