Dailes teātris. Vai milzis uz māla kājām? (8)

Pirms gada – pēc Dailes teātra (DT) vērienīgā remonta – tā direktors žurnālam sniedza kopumā optimistisku interviju Dailes teātra vidusceļš. Kāds ceļš izskatās šobrīd un vai to arī skārušas nojautas par tuvojošos ekonomisko krīzi – tāds bija ievada jautājums teātra direktoram.

Protams, arī teātris, tāpat kā citi kultūras žanri, daudzējādi ir sava laika, sabiedrības, to procesu un norišu spogulis un arī barometrs. Tādējādi teātris jūt šīs norises un kopumā ātri reaģē. Pirms gada mums patiešām bija visumā optimistiska saruna. Jo iepriekšējā – 2006./2007. gada – sezona, šķiet, bija nosacītas (tomēr, tomēr!) finansiālas stabilitātes periods. Gan valstī un kultūrās kopumā, gan DT. Šķiet, pieaugot Latvijas iedzīvotāju (vai vismaz atsevišķu sabiedrības slāņu) labklājībai, palielinājās apmeklētāju skaits. Tiesa, pakāpeniski un saudzīgi paaugstinājām biļešu cenas (vidēji par 20%).

Tomēr aptuveni kopš pērnā gada vidus, kad medijos un sabiedrībā parādījās zināmi trauksmes simptomi, ka inflācija it kā pēkšņi vairs nebija apturama (?!), ir jūtams zināms un brīžiem, šķiet, pat progresējošs – vertikāli un horizontāli – diskomforts. Visos līmeņos. Arī DT. Un man personīgi.

Pirms gada jūs Nedēļai kopumā patētiski un pacilāti, pat eiforiski stāstījāt par DT rekonstrukcijas laikā paveikto, par lielajām, būtiskajām, visnotaļ pozitīvajām pārmaiņām DT nama infrastruktūrā. Vai nav atklājušies kādi – ar remontu saistīti – slēpti defekti, pavirši paveikti darbi?

Nē, par laimi, nekas tamlīdzīgs nav atklājies. Man nav iemeslu pretenzijām pret DT remontētāju veikumu. Kopumā tas ir godprātīgs. Kā jau esmu teicis, ar tiem remontam piešķirtajiem četriem miljoniem latu tik tikko pietika. Lai īstenotu visus mūsu plānus un nodomus, būtu vēl vajadzīgi vismaz 10–15 miljoni. Piemēram, mums ir ļoti vajadzīga īpaša mēģinājumu un eksperimentālo izrāžu zāle ar apmēram 200 skatītāju vietām.

Tomēr ar skumjām, rūgtumu, pat drūmām priekšnojautām man jums atklāti un godīgi jāteic: DT nams savā 30. jubilejā daudzējādi tomēr ir un paliek... milzis uz māla kājām.

Tiešām?

Es atkārtoju – milzis uz māla kājām.

Lietas būtība ir tāda. Citos teātros uz mūsu Lielo zāli skatās ar skaudību, jo tā ir ļoti piemērota dažādu (gan pašlaik, gan visos laikmetos un iekārtās) tik populāro, tautā pieprasīto un gaidīto visdažādāko izklaides inscenējumu (dziesmu spēles, šovi u.c.) iestudēšanai un izrādīšanai, protams, arī kases pildīšanai. Mēs daudz darām, lai regulāri uzlabotu un pilnveidotu, modernizētu Lielās zāles tehnisko aprīkojumu, apgaismojumu utt. Tās skatuvei ir ļoti sarežģīti un jaudīgi skatuves mehānismi. Visus šos gadus tie funkcionē kopumā labi. Daudzējādi – pateicoties DT tehniskā personāla meistarībai, entuziasmam, pašaizliedzībai. Pagaidām. Tomēr kādā jaukā (vai drīzāk ne tik jaukā) dienā tie var pēkšņi apstāties. Jo šiem mehānismiem ir pat vairāk gadu nekā pašam namam. Jāteic, ka daļa to diemžēl (kā jau tas padomijā nereti notika) uz Rīgu bija atvesti un rūsēja zem klajas debess. Jo, kā zināms, šī nama celtniecība ieilga.

Šo skatuves mehānismu remonts vai nomaiņa izmaksātu milzīgas summas. Tomēr pieņemsim, ka attiecīgo naudu vai vismaz daļu tās – pirmajām iemaksām – kaut kā izdotos "sagramstīt" (valsts dotācija, kredīti, ziedojumu vākšana u.tml.). Taču ar naudu vien nebūtu līdzēts. Jo, kā man izdevies noskaidrot, rūpnīca, kas bijušajā PSRS ražoja šādus mehānismus, ir slēgta jau gadiem ilgi. Rezerves daļu nav ne mums, ne tur – Krievijā. Arī līdzīgas, tieši šim namam analoģiskas vai daudzmaz līdzīgas iekārtas nekur citur pasaulē neizgatavo. Būtībā jau tagad ir traģiska, pat liktenīga situācija. Pagaidām mums atliek vienīgi paļauties uz Dieva un likteņa labvēlību un žēlastību.

Ja nu tomēr situācija kļūst vēl traģiskāka un Lielās zāles skatuves mehānismi pārstāj funkcionēt... Ko tad darīsiet? Slēgsiet Lielo zāli vai šo namu? Rādīsiet iestudējumus tikai DT Mazajā un Kamerzālē?

Godīgi runājot, pat nezinu, ko īsti atbildēt uz šo jautājumu. Šo namu, visticamāk, neslēgsim. Darbs tiks turpināts Mazajā zālē, Kamerzālē. Iespēju robežās centīsimies izmantot arī Lielās zāles skatuvi. Apgaismojuma un skaņu tehnikas aprīkojumu jau, piemēram, varēs lietot. Tomēr iestudējumi vairs ne tuvu nebūs tik kvalitatīvi. Var iestudēt izrādes, kurās arī publika atrodas uz Lielās skatuves.

Valsts institūcijām varbūt vajadzētu domāt par šai situācijai paredzēta fonda, rezerves līdzekļu uzkrājumu veidošanu. Jo teātris individuāli šai situācijā neko nevar iesākt.

Tātad teātris pilnīgi viens, bez valsts dotācijas izdzīvot nevar?

Nevar gan. Mēs esam repertuāra teātris, kam jāapmierina visplašākā sabiedrības slāņa intereses. Mums jārada jaunas izrādes, jāapmaksā DT lielā nama ekspluatācijas izdevumi, jāveic dažādas investīcijas teātra apsaimniekošanā (piemēram, apgaismojuma, apskaņošanas tehnikas aprīkojumā) utt. Jāmaksā algas ap 240 personu lielam kolektīvam. Ar biļešu pārdošanu, telpu izīrēšanu (dažādiem sarīkojumiem, konferencēm, citu teātru viesizrādēm) varam nopelnīt aptuveni divas trešdaļas no izdzīvošanai nepieciešamajiem līdzekļiem. Pārējo sedz valsts. Ar katru gadu dotācija tiek palielināta.

Galvenokārt par mums balso skatītāji – ar nopirktajām biļetēm. Daži skaitļi salīdzinošam piemēram. Tātad 2005./2006. gada sezonas spēlētākās izrādes Lielajā zālē: R. Paula, M. Zālītes Meža gulbji – 27 izrādes noskatījušies 22 306 skatītāji. Ieņēmumi: 140 097 lati. Vidējais zāles piepildījums: 89%. Otro vietu ieņem S. Moema Penelope un Diks – 26 izrādes ar 22 609 skatītājiem. Ieņēmumi: 84 168 lati. Vidējais zāles piepildījums: 87%. Mazajā zālē: R. Hārvuda Kvartets – 27 izrādes, 5132 apmeklētāji. Vidējais zāles piepildījums: 95%. M. Zālītes Zemes nodoklis – 17 izrādes, 2419 apmeklētāju. Ieņēmumi: 10 354 lati. Vidējais zāles piepildījums: 87%. Turklāt remonta dēļ sezonu slēdzām pusotru mēnesi agrāk nekā parasts.

Krietni vēlāk tika atklāta 2006./2007. gada sezona. To raksturo šādi skaitļi: Lielā zāle – Cits Šerloks Holmss (20 izrādes, 25 724 apmeklētāji, ieņēmumi – 148 263 lati), Pērs Gints nav mājās (13 izrādes, 9983 apmeklētāji, ieņēmumi – 103 777), Lolita (14 izrādes, 10 759 apmeklētāji, ieņēmumi – 82 520 latu); Mazā zāle – Naži vistās (9 izrādes, 3895 apmeklētāji. Vidējais zāles piepildījums – 80%).

Jāpiebilst, ka nereti esam spiesti "atvadīties" pat no vēl tīri pieklājīgi apmeklētām izrādēm. Ir atsevišķi inscenējumi, kuru izrādīšanas izmaksas, ekspluatācijas izdevumi (piemēram, pieaicinātu viesmākslinieku – mūziķu, dejotāju – honorāri) ir tik augsti, ka... Ja izrādes vidējais apmeklētāju skaits ir zem 60 vai pat 70%, vairs nevaram atļauties šādu greznību. Tāpēc, piemēram, drīz repertuārā vairs nebūs Izredzētā.

Apmeklētāju skaita svārstības nereti pat man (ar ilgu darba pieredzi teātrī) ir grūti izprotamas un izskaidrojamas. Kādu laiku dažiem iestudējumiem skatītāju netrūkst. Tad seko pēkšņs to kritums, pēc tam atkal pieaugums un spējš izsīkums.

Šķiet, aktieri vairs nevar žēloties par mazajām algām.

Jā, DT ir 40 štata aktieru. Pēdējos gados viņu atalgojums pieauga. Pašlaik vislielākā alga ir 580 latu (pirms nodokļu samaksas), vismazākā – 240 (pirms nodokļiem). DT ir arī punktu sistēma. Par lomām aktieri saņem piemaksas. Bet šī sistēma ir ļoti diferencēta. Nosaukt kādu vidējo skaitli ir sarežģīti. Ir arī situācijas, kad pazīstams aktieris vairāk vai mazāk objektīvu iemeslu dēļ ir maz nodarbināts un saņem tikai "pliko" algu.

Pārlapojot izklaides presi, redzam – daudzi aktieri lepojas ar ārzemju ceļojumiem, elegantām automašīnām, dārgu un prestižu zīmolu apģērbiem. Kāds no jaunajiem "stāriem" man privāti teica: "Dzīve sākas ar 2000 latiem "uz rokas"."

Vienmēr būs cilvēki, kas gribēs vairāk un vairāk. Arī DT. Tāda ir cilvēka daba. Mēs viņiem varētu maksāt kaut miljonu. Viņi vienalga meklētu haltūru iespējas. Jo miljons un 200 latu vienmēr būs vairāk nekā tikai miljons. Un vienmēr būs personas, kas gribēs dzīvot kā "sociālismā ar cilvēcīgu seju". Strādāt pēc iespējas mazāk, saņemt pēc iespējas vairāk. Nereti no tādiem "māksliniekiem" ir grūti tikt vaļā. Viņi lieliski zina savas tiesības.

Sasāpējusi problēma ir arī štatu papildināšana. Laiku pa laikam ansambļa asinsrite jāuzlabo ar jauniem spēkiem. Šai sezonā mūsu štatu papildināja divas jaunas, talantīgas aktrises ar lielu radošu potenciālu. (No viņām viena ir Ilze Ķuzule – pazīstamās rakstnieces, DT pastāvīgās autores Māras Zālītes meita. – V. A.) Šis notikums tūlīt izraisīja zināmu "saviļņošanos" un pārgrupēšanos mūsu kolektīvā.

Turklāt pēc pusotra gada Kultūras akadēmiju absolvēs mūsu mākslinieciskā vadītāja Mihaila Gruzdova vadītais kurss – t.s. DT 9. studija. Arī viņiem vajadzēs štata vietas. Kur tās ņemt? Pagaidām to nav vairāk par divām.

Turklāt joprojām sasāpējusi problēma ir pārējā personāla (piemēram, drēbnieki, gaismotāji, frizieres) atalgojums. Cenšamies arī to paaugstināt – pretējā gadījumā viņus aizvilina privātstruktūras. Tomēr daļa mūsu personāla joprojām pacietīgi un pašaizliedzīgi savus visnotaļ atbildīgos pienākumus izpilda par minimālo algu.

Gadiem ilgi tiek runāts par prāvo skvēru un zemes gabalu ap teātri, ko tautā nereti dēvē par "bomžatņiku". Baumo, ka tur būvēšot pazemes autostāvvietu, lielveikalu, biroju centru u.tml.

Jā, Rīgas attīstības ģenerālplānā šī zeme ir iezīmēta kā tāda, kur varētu notikt dažādas pārmaiņas. Tomēr lielākā daļa tās nepieder mums. Tā pieder Rīgas pilsētai. Protams, arī DT neapmierina šis "bomžatņika" stāvoklis. Ziemā tur nereti atrod nosalušus cilvēkus. Mēs šo vidi labprāt sakārtotu. Tomēr juridiski tā nepieder mums. Šajā jomā man jau sen ir drūmas aizdomas.

Proti: šis zemes "pleķis" jau pirms laba laika kādai personai vai grupējumam ir apsolīts tā interešu īstenošanai. Nedomāju, ka Rīgai trūkst līdzekļu un jaudas, lai tā nevarētu sakārtot salīdzinoši nelielu skvēru galvaspilsētas centrā. Tomēr, ja to izdarītu un pēc kāda laika apbūvētu, tad, visticamāk, sāktos skaļi un enerģiski sabiedrības protesti. Turpretī, ja tagad betona un koka atlūzu un klaidoņu vietā parādīsies sterila, tīra bleķa un stikla kaste ar elegantiem klerkiem... Tad sabiedrība, visticamāk, atviegloti uzelpos vai vismaz neprotestēs.

Savukārt paradoksāla situācija pašlaik veidojas ap to nelielo zemes daļu, kas pieder DT, respektīvi, valstij. Jau gadiem ilgi gan iepriekšējam direktoram, gan man tika izteikti visai neatlaidīgi priekšlikumi par šīs teritorijas visdažādākajām izmantošanas iespējām, ilgtermiņa nomu, pazemes autostāvvietas būvi u.c. Mācās virsū kā melni negaisa mākoņi, kā lapsenes uz medus podu. Un pēkšņi jau apmēram gadu – pilnīgs klusums. Neviena priekšlikuma! Taisni neticami!

Varbūt tas ir klusums pirms vētras?

Varbūt.

Kas notiks ar DT vasaras festivāliem?

Turpmāk dažādu objektīvu iemeslu dēļ festivāls notiks reizi divos gados. 2008. gadā vasaras festivāls būs Siguldā. Tā tomēr ir ģeogrāfiski ērtāk sasniedzama vieta.

Mūsu sarunas noslēgumā Līnis piebilda, ka gan DT, gan, šķiet, visai latvju teātra mākslai kopumā nu jau gadiem ilgi traģiski aktuāls ir: pirmkārt, labas oriģināldramaturģijas deficīts, otrkārt, jauno režisoru trūkums.

Mums ir Mihails Gruzdovs, Dž. Dž. Džilindžers, Kārlis Auškāps. Ar muzikālajām izrādēm kopumā sekmīgi tiek galā Valdis Liepiņš. Un tālāk?

Lielas cerības bija uz Gati Šmitu. Tomēr viņam patīk būt brīvam un konkrēti nesaistīties ne ar vienu radošu kolektīvu.

Labāka varētu būt Kultūras akadēmijas diplomandu–jauno aktieru profesionālā sagatavotība. Nereti viņiem ir zems intelektuālais līmenis.