Patiesības monopola krahs

Vienotības sastāvā ietilpstošā Lietussargu grupa (Ēlerte un Ko) iesniegusi prasību KNAB pārtraukt partiju apvienības "Par Labu Latviju" (PLL) maksas priekšvēlēšanu aģitāciju medijos. Prasības iesniedzēji uzskata, ka iknedēļas LNT raidījums "Latvija, mēs tevi dzirdam' ir slēpta priekšvēlēšanu aģitācija par noteiktu politisko spēku un, ierēķinot šo raidlaiku partiju limitētajos priekšvēlēšanu kampaņas izdevumos, PLL šos izdevumu griestus jau pārsniegusi.

Varētu domāt, ka šī ir kārtējā priekšvēlēšanu laikam raksturīgā politikāniskā vicošanās, kurai nav nekādas dziļākas jēgas. Patiesībā šis it kā niecīgais konflikts atsedz divas ļoti svarīgas lietas. Pirmkārt, atklājas Lietussargu grupas centieni par katru cenu saglabāt pašu iedzīvināto patiesības monopolu. Otrkārt, LNT piedāvā gluži jaunu, līdz šim nebijušu valstisko stratēģiju – nacionālo interešu prioritāru aizstāvību. Lietussargu grupas iesniegtā prasība (ievērojiet, ne lūgums izvērtēt atbilstību likumam, bet prasība aizliegt) KNAB ir izmisuma kliedziens pēc palīdzības sev draudzīgai represīvai iestādei. Kas tad tik ļoti satrauc Ēlerti un Ko?

Nav noslēpums, ka Ēlertes vadītais laikraksts "Diena" ilgus gadus bija vadošais sabiedriskās domas veidotājs Latvijā. Ēlertes "Diena" nekad nav bijusi avīze tradicionālā izpratnē, kaut vienmēr pretendēja uz objektīvu ziņu izplatītāju statusu. Tā funkcionēja drīzāk kā aģentūra, kura nodarbojas ar notikumu „pareizu interpretāciju”. Ikviens notikums tika adaptēts tā brīža vajadzībām un veidoja viscaur saskaņotu versiju par realitāti. Latvijas pilsonim, kas bija cieši ietīts nepatiesas informācijas plīvurā, realitāte bija Dienas pasniegtā versija, nevis pati īstenība, kam vajadzētu veidot viņa uzskatus. Kad vajadzēja, tad Šķēle bija labākais Latvijas premjers, bet kad intereses vairs nesakrita, tad kļuva visu nelaimju cēlonis. Jāatzīmē, ka "Dienas" ietekme ievērojami pārsniedza tās lasītāju skaitu, jo šo "Dienas" versiju par realitāti tālāk izplatīja arī citi mediji, kuri vēlējās iekļauties vadošajā informatīvajā plūsmā.

Jau sen avīzes nav galvenie sabiedriskās domas noteicēji un, ja agrākajai "Dienai"nebūtu savi ietekmes aģenti televīzijās, tad tā būtu tāds pats laikraksts kā visi citi. Līdz šim Ēlertes skolnieki pilnībā kontrolēja TV3 informatīvo raidījumu telpu, daļēji kontrolēja sabiedrisko TV un radio, bet samērā vāji ietekmēja LNT ziņu nodaļu. Tomēr līdz pat pēdējam LNT atklāti nenostājās pret Ēlertes kādreiz nosprausto ģenerālo līniju. Taču tagad, sakarā ar laikraksta Diena nedienām, Ēlertes ietekmes inerce strauji mazinās un LNT ir uzdrošinājies pārņemt iniciatīvu. Tieši bailes zaudēt ierastās monopoltiesības uz patiesību izsauc Lietussargu grupas paniku.

Taču vēl lielāku paniku šīs grupas biedru vidū izraisa LNT piedāvātais stratēģiskais redzējums. Visus atjaunotās neatkarības gadus politiķi nāca un gāja, bet Ēlerte, viņas vadītā Diena palika un galvenajos vilcienos noteica politisko dienas kārtību. Tieši Ēlertes vadībā latviešu tauta tika vesta aizvien dziļākā un dziļākā maldu dūksnājā. Viņas mērķtiecīgā vadībā Latvijas informatīvo telpa pārvērtās par propagandas purvu. Šīs melu valstības galvenais bauslis bija – tev būs uzticīgi kalpot svešzemju interesēm. Sākotnēji šo sunisko uzticību pamatoja ar nepieciešamību piesaistīt stratēģiskos investorus lielo valsts uzņēmumu privatizācijai, tad, lai iestātos ES un NATO. Taču pēc Latvijas iestāšanās šajās organizācijās nekas nemainījās. Zūdot kangarisma ideoloģiskajam pamatojumam, nezūd kangaru sulainiskā būtība.

Tagad, pateicoties LNT raidījumam "Latvija, mēs tevi dzirdam" sabiedrībā pirmo reiz pēc divdesmit gadiem tiek skaļi un atklāti izvirzītas prasības – aizstāvēt nacionālās intereses. Faktiski, notiek tas pats, kas Atmodas sākumā, kad pirmo reizi okupācijas laikā latvieši sāka runāt par savām interesēm. Arī tad LKP CK kontrolētājos medijos sākās histērija par to, ka daži provokatori uzdrošinājušies apšaubīt latviešu tautas „vēsturisko izvēli” par labu sociālismam. Paradoksāli, bet visus šos divdesmit neatkarības gadus latviešiem runāt par savām nacionālajām interesēm bija tikpat kā aizliegts. Tā bija gluži vai tabu tēma. Nākotnes vēsturniekiem noteikti būs grūti saprast kā latvieši varēja nonākt tikt tālu, ka katrs, kurš iestājās par nacionālajām interesēm, pavisam viegli tika pataisīts par tautas ienaidnieku. Nacionālās intereses it kā garāmejot varēja pieminēt vienīgi pretnostatot Krievijas interesēm. Taču arī tad tās visbiežāk bija nevis mūsu nacionālās intereses, bet gan mūsu „stratēģisko draugu” intereses, kuriem bija nepieciešams atbīdīt Krievijas konkurentus.

Labā ziņa ir tā, ka pretvalstiskās sabiedriskās domas monopols ir sagrauts un ne ar kādu KNAB vai citas represīvās iestādes atbalstu vairs neatjaunos. Sliktā ziņa ir tā, ka šis monopols ir sagrauts nedaudz par vēlu. Savu elles darbu tas jau ir paveicis un Latvija ir nonākusi starptautiskās finanšu oligarhijas okupācijā. Taču, ja mēs tikām galā ar dzelzbetonīgo padomju okupāciju, tad tiksim galā arī ar šo okupāciju.

Uz augšu