Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Pieprasa kosmisku algu

FOTO: flickr.com/by EnergeticNYC

Atbilde SIA I-Work Latvia, Ilzei Boitmanei (skat.resursus). Augsts bezdarba līmenis, bet cilvēki nevēlas strādāt... Vienu iemeslu nav iespējams nosaukt, iemesli ir vesels komplekss, jo mūsu sabiedrībā viss ir savstarpēji saistīts. Jāpiekrīt, ka ir ļoti daudz tā saucamo pabalstu parazītu, un diemžēl daudziem ir radies iespaids, kad tādi ir visi bezdarbnieki. Es gribētu teikt, ka ir bezdarbnieki (un tā jau ir diagnoze), un ir darba meklētāji.

Man ir 40, un nu jau otro mēnesi meklēju darbu, pagaidām neveiksmīgi. Kādēļ? Esmu visu darba mūžu strādājis par autovadītāju un esmu spējis sevi pabarot, bet firma bankrotēja, un nu esmu tur, kur esmu. Nevaru sūdzēties, jo darba piedāvājumi ir, bet visur ir nepieciešama vairāku gadu pieredze kādā ļoti šaurā specializācijā, kuru citur kā konkrētajā darbā nav iespējams iegūt.

Ar to gribu teikt, ka ļoti bieži darba devēju prasības ir pārspīlēti augstas, un neviens negrib ķēpāties ar apmācību.

Otra lieta, kas mani kā darba meklētāju ļoti aizskar, ir darba devēju nevīžība, neatbildot uz iesūtītajiem CV.

Ja runājam par speciālistiem ar labiem diplomiem, tad šādu darba meklētāju vienkārši nav, jo viņi vai nu jau strādā (un ne jau par 200-300 Ls), vai ir ārzemēs. Jo tas, ka ārzemēs speciālists ar izglītību nevar atrast darbu, ir pilnīgas muļķības. Cilvēkam ar manu izglītību tur tiešām nav ko darīt. Secinājums - darba devējiem ir jāpārskata savu prasību līmenis.

No otras puses, es saprotu arī darba devējus, viņu iespaidu ir sačakarējuši daudzie bezdarbnieki (diagnozes), kas pieprasa kosmisku algu un, saņēmuši pirmo naudu, pazūd ar galiem. Arī mūsu valsts attieksme pret uzņēmēju ir īpaša (viens izbijis ierēdnis teica - “valsts uzņēmējā saskata potenciālu krāpnieku un noziedznieku”).

Valsts nekādā veidā neatbalsta uzņēmēju, kurš vēlētos pats savus darbiniekus apmācīt, bet uzņēmējam tas ir risks - iztērēs līdzekļus, laiku, nervus, bet pēc tam apmācītais aizies pie konkurenta. Arī par algām runājot, ir dažādas situācijas, ir labi uzņēmēji, kas rūpējas par saviem darbiniekiem, reizēm apdalot paši sevi, un, kas interesanti, šādi uzņēmēji darbiniekus nemeklē, jo no viņiem prom neiet.

Ir, protams, arī vergturu tips, kuriem strādnieciņš ir pie kājas, kuram maksā minimumu, bet jāstrādā par trim.

Šādiem biznesmeņiem parasti trūkst darbinieku, un man gribas domāt, ka tie arī ir lielākie bļāvēji, ka neviens negrib strādāt.

Runājot par algām, 200-300 Ls nav adekvāta samaksa. Dzīvoju īrētā dzīvoklī (jo treknajos gados pietika prāta neņemt kredītu un nepirkt dzīvokli par kosmiskām cenām), komunālie maksājumi (īre, elektrība, ūdens, internets, tv, telefons) vasarā ap 120 Ls, ziemā ap 200 Ls.

Bet ir taču arī jāēd un mugurā arī kas jāvelk, un līdz darba vietai arī jānokļūst, un ja vēl ir bērni?! Esmu parēķinājis, ka man ir nepieciešami vismaz 400 Ls uz rokas mēnesī. Tādēļ nav jābrīnās, ka cilvēki nav ar mieru strādāt par 200 Ls.

Ar cieņu,

Andis Valmierā

Uz augšu
Back