«Liepājas metalurgs»: kas to sagaida tuvākajos 2 gados?

Uzņēmums, kura ražotā armatūra padomju laikā tika izmantota pat raķešu šahtās, pēc elektroloka krāšņu iegādes sāka klibot padsmitajos gados - laikā, kad tērauda industrija visā pasaulē piedzīvoja uzplaukumu. Iepriekšējie īpašnieki, kas bija privatizējuši «Liepājas metalurgu», pirmkārt naudas plūsmu dēļ kapitulēja negatīvas bilances priekšā.

Pēc 2 gadu dīkstāves uzņēmums tika pārdots Ukrainas grupai KVV, kas to pārņēma pirmkārt ēku, iekārtu, enerģētikas infrastruktūras un tuvumā esošās ostas dēļ, lai pamazām sāktu ģenerēt pozitīvas naudas plūsmas.

Iegādājoties «Liepājas metalurgu», tika rēķināts, ka starpība starp metāllūžņu un armatūras cenu veido 175-180 eiro uz tonnu. Ja paraugāmies grafikus laikā no 2010. gada līdz 2014. gadam, tad patiešām cenu atšķirība starp izejvielām - metāllūžņiem - un gatavo produkciju sastāda 185-210 eiro. Šādas izmaksas uzņēmumam pilnībā ļautu īstenot savu stratēģiju. Taču pēkšņi skaitļi visā industrijā sāka uzvesties dīvaini.

Globālā tērauda nozares krīze

«Liepājas metalurga» iegādes brīdī, 2014. gada oktobrī, kad tērauda industrija kopš 2010. gada attīstījās labos tempos, pasaulē neviens metalurģijas uzņēmums nopietni nerēķinājās ar smagas nosēšanās iespējamību. Pagāja gads, un par krīzi nozarē runā visi - turklāt ļoti skaļi. Kas notika?

Protams, globālās ekonomikas attīstības temps joprojām nav spožs, taču 2015. gadā ilgstoši uzpūstais nozares burbulis plīst. Vēl 2003. gadā Ķīna eksportēja tikai 7,2 milj. t tērauda, kas veidoja 5% no globālās tirdzniecības nozarē.

2015. gadā Ķīna saražo par 441 milj. t tērauda vairāk nekā spēj patērēt; šī starpība vien divarpus reižu pārsniedz visas Eiropā saražotās nozares produkcijas apjomu. 2015. gadā Ķīnas par dempinga cenām piedāvātā tērauda eksporta apjoms, pieaugot par 20%, sasniedz 112 milj. t - Ķīna eksportē vairāk produkcijas, nekā jebkura cita valsts spēj saražot.

Vienlaikus pasaulē pieprasījums no galveno tērauda produkcijas patērētāju - celtniecības, autobūves, mašīnbūves kompāniju - puses samazinās. Ja 2015. gada janvārī, piemēram, karsto velmējumu cena svārstās ap 470 eiro par tonnu, tad pērnā gada beigās, pēc Bloomberg datiem, tā noslīd līdz 280 eiro/t. Metalurģijas uzņēmumi visā pasaulē izmisīgi cīnās par eksistenci.

2015. gadā ar «Liepājas metalurgu» notikušais atgādina 2009. - krīzes - gadu, kad uzņēmums piedzīvoja aptuveni 20 milj. eiro lielus zaudējumus. Ja šobrīd rūpnīca strādātu pilnā ciklā - gan elektrokausēšanas, gan velmēšanas cehs - , tad rezultāts būtu mīnus 30 eiro uz saražoto produkcijas tonnu, kas kopējā bilancē radītu ap 2 milj. eiro zaudējumus mēnesī.

Beļģija un Itālija izpelnījās EK uzacu saraukšanu

«Var konstatēt faktu, ka ražošanas iekārtas, kas mums tika pārdotas, krīzes laikā nevar atmaksāties,» komentē Igors Talanovs, «Liepājas metalurga» valdes loceklis. «Līdz ar to šobrīd izvirzāms jautājums: pieiesim darījumam nosvērti un novērtēsim uzņēmuma potenciālu krīzes laikā tā vietā, lai apgalvotu, ka investors ir slikts un nav ticis ar kaut ko galā vai vēl kaut ko.»

«Liepājas metalurgs», kas 95% savas produkcijas eksportē, vērsies pie valdības pēc atbalsta, ko šobrīd tērauda ražotāji saņem daudzās valstīs. Austrija piemērojusi elektrības cenu diskontēšanas mehānismu, kas paredz 10 elektroenerģijas atbalsta grupas, starp kurām sadalītas cenu nastas.

Beļģija un Itālija, atbalstot savu tērauda industriju, nav baidījušās raisīt pat Eiropas Komisijas uzacu saraukšanu. Apvienotās Karalistes nozares apvienība «UK Steel» izvirzījusi detalizētu programmu, kas pamazām tiek īstenota, - aptuveni 5000 darbavietu zaudēšana dažās nedēļās nav joks.

Gan Deivida Kemerona, gan citas valdības jūtas atbildīgas un ir gatavas gan izdarīt spiedienu uz Briseli, gan aicināt palīdzēt - kapitālintensīvā tērauda industrija sarūpē nebūt ne mikroskopisku IKP daļu, nodarbina iespaidīgu cilvēku skaitu plus jāņem vērā saistītās nozares.

Kas attiecas uz Latviju, «Liepājas metalurgs» pilnas noslodzes gadījumā sarūpētu 2,6%-3,0% no IKP, kas nav pārāk maz, un patērētu 8% no visas elektroenerģijas valstī, kas ir daudz.

Neviens Latvijas ministrs nav ticies ar «Eurofer» bosu

«Kopumā līdz pat šai dienai es kārtējo reizi cenšos valdībai uzdot jautājumu, atbildi uz kuru neesmu guvis,» saka I. Talanovs. «Tas ir šāds: lūdzu, formulējiet, kāda ir uzņēmuma makroekonomiskā un varbūt pat politiskā nozīme valstij, lai pēc tam uz šīs bāzes runātu par rūpnīcas nākotni un tās attīstības un atbalsta variantiem krīzes laikā.

Mūs nedzird, bet, aplūkojot medijus, pārliecināsieties, ka daži kategoriski iestājas pret investoru. Tomēr patiesībā aiz šīs retorikas slēpjas valdības pilnīga nevēlēšanās sniegt jebkādu atbalstu rūpnīcai, jo arvien dzirdama atbilde: valstij nav tiesību atbalstīt privātu metalurģijas sektora uzņēmumu, bet, ja tas notiek citās valstīs, tad tā ir citu valstu darīšana. Austrija esot Austrija, Lielbritānija esot Lielbritānija, bet Vācija esot Vācija.»

Aizvadītajā nedēļā vienkopus 7 ES valstu ministri kopā ar Eiropas Tērauda asociācijas («Eurofer») vadītāju Akselu Egertu meklēja kārtējos risinājumus nozares, kas ES nodarbina 350 tūkstošus strādājošo, izdzīvošanai.

«Man ir priekšstats par situāciju,» vaicāts par Latviju un «Liepājas metalurgu», saka A. Egerts. «Rūpnīca pirms nepilniem diviem gadiem tika pārdota finanšu problēmu, ko izraisīja augstas enerģijas cenas, dēļ. Līdzīgs stāvoklis šajā ziņā ir visā ES, liels skaits rūpnīcu tiek slēgts, tas pats arī pie ES robežām - Baltkrievijā, Krievijā.»

Uz jautājumu, vai viņš kādreiz ticies ar kādu ministru no Latvijas, kas stāstītu par situāciju nozarē, «Eurofer» boss atbild: «Nē. Man nav bijis tiešu kontaktu šajā līmenī.»

«Valsts politika nogalinājusi, nevis palīdzējusi»

«Mēs vairākkārt Latvijas valdību esam iepazīstinājuši ar uzņēmuma darbības makroekonomisko modeli,» saka I. Talanovs. «Kad pietiekama elektrības cenas diskontēšana dod iespēju strādāt uzņēmumam, kurš, pirmkārt, nodrošinās darbu apmēram 750-800 cilvēku un kura gada apgrozījums ir ap 150 milj EUR, līdz ar to darba apmaksas fonds vien sastādīs vairāk nekā 15 milj eiro. Visi šie argumenti kaut kur nosēžas - bet ne vairāk. Kopumā man rodas iespaids, ka valstij zema elektroenerģijas cena nav izdevīga.»

Te atkal nonākam pie valsts konceptuālo nostādņu trūkuma ekonomikas jomā. Nosakot tarifus, valstij jāprezentē kāds nozīmīgs mērķis - kāpēc tā dara tieši tā un kādas ir tās prioritātes ekonomikā. Jautājumu vēl vairāk sarežģī apstāklis, ka elektroenerģijas cenu jautājums, pie kā ķērušās daudzas Eiropas valstis, bija jārisina jau brīdī, kad «Liepājas metalurga» iepriekšējie īpašnieki bija sākuši darbināt elektrokrāsni. Laiks ielūkoties rūpnīcas biogrāfijā.

«Viens no uzņēmuma vēstures pagrieziena punktiem bija pieaugušais vides aizsardzības prasību spiediens, kas, kā zināms, metāla pārstrādi skar īpaši,» analizē ekonomiste Raita Karnīte, kuras vecāki strādājuši «Liepājas metalurgā». «Unikālās Martena krāsnis industrijā vajadzēja nomainīt pret videi draudzīgākām elektroloka krāsnīm.

Bet laikā, kad «Liepājas metalurgs» cīnījās ar šīs jaunās tehnoloģijas ieviešanu, tam prātā nenāca, ka pēkšņi valsts sāks nozīmīgi regulēt elektroenerģijas tirgu, pēc kā uzreiz elektrības cenas uzšausies debesīs, radikāli mainot uzņēmuma biznesa modeli. Diezgan droši var teikt, ka «Liepājas metalurgu» valsts politika nogalinājusi, nevis tam palīdzējusi.

Protams, no tā izriet likumsakarīgas uzņēmuma prasības sniegt valsts atbalstu. Normālā zemē, kur lietas notiek loģiski, valstij būtu interese par šādu uzņēmumu - no paša sākuma līdz galam. Kamēr nav pierādīts, ka uzņēmuma vadītāji ir blēži un laupītāji, tikmēr valstij par šo uzņēmumu jābūt interesei un vēlmei to saglabāt, jo tās ir darbavietas, iedzīvotāju patēriņš, resursu patēriņš, nodokļi un viss pārējais.

Tagad rīcība ir novēlota: uzņēmums ilgu laiku stāvējis, darbaspēks aizbraucis un speciālisti aizgājuši - jau pati «Liepājas metalurga» atjaunošana izrādīsies ļoti dārga.»

Izeja no situācijas - pieprasīt restrukturizācijas plānu

Analizējot situāciju uzņēmumā, par kļūdu var saukt pašu elektrokrāsns iegādes projektu, ko savulaik atbalstīja valsts, jo dārgas elektroenerģijas gadījumā elektrokrāsni nav vērts izmantot - tā ir klasika un tas zināms visā pasaulē.

Kad uzņēmums nonāca KVV īpašumā, vairākas oficiālas personas pauda, ka samazinās elektroenerģijas cenu un dažādā veidā atbalstīs «Liepājas metalurgu». Pagājis vairāk nekā gads.

No vienas puses, Brisele šobrīd aplūko projektu, kas paredz Latvijas 5 lielajiem uzņēmumiem samazināt elektroenerģijas cenu par 9% («Liepājas metalurgam» tas maz palīdz), no otras puses, viskritiskākajā brīdī Valsts kase piedzen naudu, realizējot ķīlas.

Valdība labi saprot, ka nokļuvusi pata situācijā: verbālais atbalsts vairs nelīdz, vajadzētu kaut ko iesākt, taču ko - nav skaidrs. Atrastā izeja - uzņēmumam pieprasīt restrukturizācijas plānu. Lai arī labi zināms, ka globālā tērauda nozares krīze, kas turpināsies vēl 2017. gadā, būs nozīmīgi mainījusi tirgu - bet uz šo nezināmo situāciju restrukturizācijas plāna indikatori objektīvi būtu jāorientē.

«Man šķiet, ka valsts rīcība atgādina rotaļāšanos smilšu kastē ar vārdiem, šoreiz - ar «pārstrukturēšanu»,» secina R. Karnīte. «Tikko par lūžņu kaudzi pārstrukturizēts cirks - tā mēs strukturējam un pārstrukturējam. Jābūt taču kaut kādai stratēģijai - ja tu gribi kaut ko glābt, tad jāglābj savlaicīgi.

Nevar uzņēmumu nolaist līdz sagruvuma stāvoklim un pēc tam mēģināt atdzīvināt - ekonomikā tas arvien ir ļoti dārgi. Prasīt pārstrukturēšanas plānu - tās ir lielas muļķības. Vienkārši vajag skaidri un artikulēti pateikt valsts stratēģiju un nostāju kopumā, nevis spriest - «palīdzēt vai nepalīdzēt» atsevišķā brīdī un situācijā.»

Brīdī, kad «Liepājas metalurgs», kas eksportē 95% savas produkcijas, izjūt asu apgrozāmo līdzekļu trūkumu, oficiālās personas ietur 2 mēnešu pauzi - ar restrukturizācijas plāna pieprasīšanu. Lai arī atbildes uz galvenajiem jautājumiem tāpat ir skaidras, turklāt lietas, ko var ierakstīt restrukturizācijas plānā, notiek jau tagad.

«Siemens» norāda uz elektroenerģijas cenām Itālijā

Piemēram, rūpnīcā 2015. gada nogalē ieradās «Siemens» pārstāvji ar ideju elektrokausēšanas cehā uzbūvēt iekārtu, kas ļautu no šķidrā tērauda uzreiz ražot karstā velmējuma izstrādājumus ruļļos - līdz ar to ražošanas pašizmaksa samazinātos par 50%. Prognozējamais investīciju apjoms - 70 milj. eiro.

«Kompānija mums piedāvāja aplūkot iespēju ražot jaunu produktu ar zemu pašizmaksu,» saka I. Talanovs. «Taču, kad viņi aplūkoja elektroenerģijas cenas Latvijā, tika pateikts: «Nē, atvainojiet, pie šādām elektroenerģijas cenām tas nav iespējams.»

Viesi minēja piemēru - Itālijā šāds process strādā un ir efektīvs, tomēr šajā valstī dienas elektroenerģijas cena ir 25 eiro par megavatu, nakts cena - 11 eiro par megavatu. Pašā Vācijā vidējā diennakts cena metalurģijas nozarei ir 36 eiro par megavatu dienā, apmēram 22 eiro - naktī. Turpretim Latvijā vidējā diennakts cena ir 90 eiro.

«Liepājas metalurgam» līdzīgiem uzņēmumiem ES elektroenerģijas izmaksas sastāda 11%-13% no ražošanas izmaksām, kamēr Latvijas uzņēmumā tie ir 38%.

«Industriālās enerģijas cenas ES kļuvušas aizvien zaļākas, un nopietni jādomā par šā pašizmaksas komponenta iespaidu uz mūsu industriju, par to, ka uzņēmumi nokļuvuši neizdevīgā stāvoklī ārpus ES robežām,» komentē A. Egerts. «ES var un tai vajag novērst uzņēmumu slēgšanu un nodrošināt savām industrijām būt globāli konkurētspējīgām, samazinot pašizmaksu.»

«Eurofer» secina, ka elektroenerģijas komponents ES tērauda industrijā ir pārāk liels (piemēram, ASV tā ir 2 reizes zemāka), un labprāt palīdz panākt tās īpatsvara pazemināšanu no EK. Ja ļoti grib, tad viss ir iespējams: vēl nesen elektrības cena britu tērauda industrijā - 81 eiro/mWh - īpaši neatpalika no Latvijas cenas. Nozares apvienības «UK Steel» uz Deivida Kemerona valdību izdarītais spiediens deva rezultātus.

EK 2015. gada decembrī atļāva Apvienotās Karalistes valdībai subsidēt elektroenerģijas iepirkumu vietējiem tērauda ražotājiem: valsts atbalsts tagad sedz 60%-70% nozares elektrības izmaksu un tā kļuvusi ievērojami konkurētspējīgāka.

2 līkņu nesakritība

Patlabanējā tirgus situācijā uzņēmuma stāvokli apgrūtinājusi vēl cita konjunktūras iezīme, kas draud ar klientu zaudēšanu.

«Liepājas metalurgs» ir uzņēmums, kas ražošanā kā izejvielu simtprocentīgi izmanto metāllūžņus. Ja agrāk tērauds, kas tika kausēts no metāllūžņiem, pašizmaksas ziņā bija tuvs produkcijai, kas kausēta no rūdas, tad šobrīd metāllūžņu cena Eiropā tuva 140 eiro/t. Rūda, no kuras divstadiju procesā izgatavo tēraudu, šodien maksā ap 35-40 eiro/t.

Tātad, ja no metāllūžņiem iegūtas tērauda tonnas pašizmaksa sastāda ap 240 eiro, tad no rūdas iegūtā tērauda pašizmaksa - vissliktākajā variantā - atrodas 150 eiro līmenī. Sākoties krīzei, tērauda produkcijas cenas sāka slīdēt lejup ātrāk nekā metāllūžņu cenas.

Atšķirība ir ļoti būtiska, tāpēc visā pasaulē runā par to, ka šodien - līdztekus vispārējai nozares krīzei - pastāv spiediens no rūdu izmantojošo uzņēmumu puses uz tām rūpnīcām, kuru izejviela ir metāllūžņi.

Kamēr Baltijas reģionā savāktie metāllūžņi tiek realizēti Turcijā, «Liepājas metalurga» velmēšanas cehs var strādāt ar sagatavēm, kas tiek pirktas no Austrumu kaimiņu rūpnīcām.

Tādās valstīs kā Čehija, Slovākija, Polija, Ungārija, Austrija metāllūžņu cena veidojas iekšējos tirgos. Savukārt jūrai tuvās valstis - tostarp arī Baltijas reģionā - šobrīd gandrīz visus metāllūžņus pārdod Turcijas tirgū, kas gan arī tagad sāk piedzīvot drudzi: attiecīgi «Liepājas metalurgam» iegādēs atlika vien paļauties uz formulu, kas bāzēta uz Turcijas tirgus cenu.

Jaunā industriālā politika

Šobrīd mainās ekonomiskās domāšanas paradigmas. Arvien skaļāk tiek runāts par jauno industriālo politiku - un ne velti.

Pēc 2008.-2009. gada krīzes kļuvis skaidrs, ka Vašingtonas konsensuss, kas fokusējams pirmkārt uz valdību kļūdām privatizācijā un liberalizācijā pēdējās gadu dekādēs, vairs nestrādā. Tāpat arī finanšu politika, kas izmēģinājusi visus instrumentus, līdz pārliecinājusies par kvantitatīvās mīkstināšanas (QE) politikas krītošos efektivitāti, liek meklēt pārliecinošākus ekonomikas regulēšanas veidus.

Jaunās industriālās politikas, kuras aizrautīgākie apoloģēti ir Nobela prēmijas laureāts Džozefs Stiglics un bijušais Pasaules Bankas galvenais ekonomists Džastins Lins, atslēga - domāt par «tirgus pieļautajām kļūdām», apsvērt sociālās jomas (darbavietas) nozīmīgumu šodien, kā arī, pievēršoties atsevišķiem ekonomikas sektoriem, neaizmirst, ka visas veiksmīgās ekonomikas vēsturiski var lepoties ar ieguvumiem valsts aktīvas līdzdalības rezultātā.

Galvenais secinājums: apmēram paaudzes garumā vergots brīvā tirgus fundamentālismam, līdz laissez-faire filozofija novedusi pie nopietnākās globālās krīzes kopš Lielās Depresijas laikiem. Sapnis par «visvareno brīvā tirgus roku», kas pati visu saliks savās vietās, izsapņots.

«Patiesībā runa ir par to sektoru identificēšanu, kuros valsts var spēlēt katalizatora lomu un ar visiem spēkiem ķerties pie «tirgus kļūdu» labošanas,» raksta Dž. Stiglics. «Fakts ir tas, ka industriālajai politikai bija un ir ļoti nozīmīga loma.»

2010. gadā sāka plaši runāt par vienu no laissez-faire ērā stingri glabātajiem noslēpumiem: daudzas valstis īsteno industriālo politiku tādā vai citādā variantā. Tas neattiecas vienīgi uz Čīli, Singapūru, Franciju un Brazīliju - valstīm, kas atklāti ar to asociējušās, bet arī Apvienoto Karalisti, Vāciju un ASV, kuru industriālā politika bieži vien ir mazāk skaidri formulēta.

Protams, pēdējā laika spilgts piemērs ir ES tērauda nozarei izdarītā pretimnākšana gan no valdību, gan EK puses. Kamēr Latvijas valdībai, šķiet, vienalga, cik konkurētspējīga ir industrija.

Cik brīvs ir brīvais tirgus Latvijā?

Protams, gan tērauda produkcijas, gan metāllūžņu pieprasījumu un cenu nosaka brīvais tirgus. Lai arī stipri nosacīti: eksperti uzskata, ka tērauda cenu atgriešanās iepriekšējos līmeņos faktiski nav iespējama, kamēr Ķīna savu subsidēto produkciju turpinās piedāvāt par dempinga cenām. Rezultātā daudzas valstis būvē muitas aizsprostus.

Latvijas oficiālās personas bieži ļauj noprast, ka privātā sektora uzņēmumi nav tās darīšana - tie ir tirgus spēlētāji. Un šeit jautājums - cik brīvs ir brīvais tirgus Latvijā?

«Jā, produkcijas un metāllūžņu cenu veidošanās joma ietekmē rūpnīcas pamatizdevumus,» apgalvo I. Talanovs. «Taču tie tieši atkarīgi arī no komponentiem, ko ietekmē valdība. Bet valdība nosaka gāzes cenu, par 50% nosaka elektroenerģijas cenu, nodokļus, faktiski ietekmē darba algas lielumu, nosaka dzelzceļa tarifus.»

«Brīvais tirgus eksistē tad, ja tas visām nozarēm ir brīvs,» analizē R. Karnīte. «Ja runājam par elektroenerģijas tirgu, kas «Liepājas metalurgam» ir būtisks un par ko tas tagad arī runā, tad šis nav brīvs tirgus. Ja ir valdības lēmums, ka kādam privātam uzņēmumam jāsedz kādas privātu uzņēmumu grupas izmaksas, tad tas vairs nav brīvs tirgus.

Šajā gadījumā ļoti dāsni tiek bārstīti tādi tukši vārdi kā «zaļā ekonomika» - bet pašā ekonomikā tie transformējas izmaksās. Un, ja izveidota ekonomiski neizdevīga situācija, kādam attiecīgie zaudējumi jāsedz. Taču, ja pastāv tādi oficiāli uzstādījumi kā «zaļā ekonomika», tad parasti to radītās tirgus deformācijas likvidē valsts, bet konkrētajā gadījumā ar to segšanu nākas nodarboties uzņēmējiem. Pasvītroju - šajā gadījumā nevaram runāt par brīvo tirgu.

Parasti valsts, izvirzot šāda veida nosacījumus kā «zaļā ekonomika», izvērtē, kāda būs ietekme uz nozarēm un ko ar attiecīgu lēmumu tā nogalinās. Faktiski «Liepājas metalurga» biznesu pēc elektrokrāsns uzstādīšanas iedragāja neparedzētie apstākļi.

Uzņēmums būtu pārliecinoši kurinājis vecās Martena krāsnis - izmešu kvotas tomēr neatstāja izšķirošu ietekmi uz biznesu. Nav taisnība, ka «Liepājas metalurgu» varēja dēvēt par nozīmīgu gaisa piesārņotāju, - mēs vispār esam pārāk mazi, lai būtu nozīmīgi un kritizējami. Latvijas nelaime ir tā, ka ciparus neviens neaplūko.»

Vai neesam piemirsuši vienu mājasdarbu?

Līdztekus tiešam atbalstam eksistē arī citas indikācijas, kas liecina, cik rūpīgi valdība atbalsta ekonomikas nozares. Kā zināms, Latvijā Ķīnas armatūra, kas globāli pazemina cenu, tomēr netiek realizēta - tās vietā konkurē Krievijas un Baltkrievijas armatūras produkcija.

Ir tāda lieta kā armatūras sertifikācija: ja «Liepājas metalurgs» grib pārdot produkciju Zviedrijā, Vācijā, Apvienotajā Karalistē, jāiziet vietējā standartizācija un par to jāsamaksā. Savukārt pie mums šī produkcija netiek sertificēta un veidojas nevienlīdzīga situācija: ja «Liepājas metalurgs» grib ko pārdot Vācijā, tam produkcija jāsertificē, kamēr Krievijas un Baltkrievijas produkcija šeit vienkārši tiek ievesta un pārdota.

Un runa nav tikai par vietējo sertifikātu, kas principā ir viens no tirgus aizsardzības pasākumiem: vienlaikus tas ir kvalitātes un drošības jautājums, kas būvniecībā īpaši no svara - ja neesam aizmirsuši Zolitūdes traģēdiju.

Uz šāda veida nianšu fona patiesi grūti prognozēt, kas «Liepājas metalurgu» sagaida tērauda industrijas divos gaidāmajos - 2016. un 2017. - krīzes gados.