«Vienotība» restartējusies līdz Kučinskim

Vējonis itin caurspīdīgi brīdināja vairs neturpināt piecas nedēļas ilgušo absurda teātra izrādi. Paziņodams par savu rīkojumu nr.1, Valsts prezidents netieši pamāja uz prezidenta Valda Zatlera rīkojumu nr. 2 par Saeimas atlaišanas ierosināšanu: «Es nācu pie secinājuma, ka šīs Saeimas laikā, tātad bez Saeimas atlaišanas, ir iespējams izveidot rīcībspējīgu valdību.»

Vējonis bija pieminējis Saeimas atlaišanu arī pirms trešdienas lēmuma, kad Latvijas politikas pīļu okeānā plosījās pusizvirzītu, neoficiāli nosauktu, oficiāli neizvirzītu, kuluāros pieminētu, tomēr no anonīmiem avotiem droši zināmu personvārdu ciklons. (Latvijas mediji nožēlojami centīgi pildīja politikas intrigantu žults un sīrupa kanalizācijas funkcijas.) Tobrīd tas bija saprotami — tā turpinot, strupceļš varēja kļūt citādi nepārvarams.

Taču Kučinskim ir labas izredzes izveidot valdību, kas būtu arī rīcībspējīga. (Sliktākajā gadījumā tik rīcībspējīga ar valsts un Eiropas Savienības fondu naudas miljardiem, ka bail.) ZZS kandidātam jau pirms došanās trešdien pie prezidenta bija saskaņa ar Nacionālo apvienību. Arī «Vienotības» deputātu nu jau vairākums acīmredzami nevēlas politisku galu opozīcijā kopā ar savu bankrotējušo komisāri. Kāpēc jāmāj ar Saeimas atlaišanas mietu?

Varam tikai minēt, kādus valdības tapšanai nelāgus signālus prezidents dzird kuluāros. Viens varētu būt ierūsējušo, taču arvien darba kārtībā esošo korporatīvo ķēžu un sviru optimistiska čērkstoņa Šķēles, Šlesera un Lemberga politikas cehos skolota premjerministra cerībās. Cits droši vien ir Āboltiņas mēnessērdzīgs «ū!» brūkošās partijas mājas bēniņos bez jēgas un mērķa jumta. Un vēl Putina tikumības nacionālo lāpnešu pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados patentētu bungu rīboņa fonā. Šie blakustrokšņi var sarežģīt valdības orķestra mēģinājumu.

Āboltiņa nebeigs restartēties

Par savu iespēju veidot valdību Kučinskim jāpateicas «Vienotībai» un tās priekšsēdētājai. Partijas izdarītajam nav precedenta Latvijas politikā, un tik mērķtiecīgam pašnāvnieciskumam diezin vai ir daudz līdzīgu gadījumu pasaules politikas vēsturē.

«Vienotība» vispirms piespieda atkāpties no amata savu premjerministri, kaut gan to nevēlējās ne viņa pati, ne vairākums partijas biedru, ne politiskie konkurenti jeb valdības koalīcijas partneri. Pēc tam izdarīja visu nepieciešamo, lai nevienam no partijas it kā kandidātiem nebūtu izredžu tikt pie jaunas valdības veidošanas, bet sabiedrības atbalsts partijai kristos strauji un gludi.

Tagad citu partiju politiķi līdzjūtīgi norāda «Vienotībai» uz pieļautajām it kā kļūdām. Sak, ja būtu uzreiz izvirzīts iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, kuru premjerministre Laimdota Straujuma pēc atkāpšanās no amata pieminēja kā iespējamo nākamās valdības vadītāju, viņš būtu droši kļuvis par premjerministru. Gandrīz tikpat droši par valdības veidotāju būtu varējis kļūt finanšu ministrs Jānis Reirs, ja partijas valde un frakcija būtu vienojusies piedāvāt prezidentam viņu. Šķiet, ka savas premjerministres nogāšanas neticamā pakalpojuma šokētie politiķi būtu atbalstījuši gandrīz jebkuru šīs partijas piedāvātu kandidātu.

Gandrīz jebkuru, atskaitot partijas priekšsēdētāju Āboltiņu. Taču — kāda tad jēga vismaz pusgadu pret Straujumu vērstajai «milzīgajai kampaņai», par kuru viņa pirms demisijas atzinās uzzinājusi no drošības dienestiem? Ja nav Āboltiņa, tad lai nav neviens.

Prezidente Vaira Vīķe-Freiberga janvāra sākumā nodēvēja Āboltiņu par «terminatori», kas ar savu rīcību bruģējot «zaļajiem zemniekiem» ceļu uz premjerministra amatu. Tā tiešām drīz būs noticis. Taču tas nav tikai dažu pēdējo mēnešu pasākums.

2013.gada 27.novembrī par savu atkāpšanos no amata ar asarām acīs paziņoja Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Pat viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem politikā tas nāca negaidīti. Finanšu ministrs Andris Vilks gadu vēlāk, nolēmis aiziet no politikas, intervijā žurnālam «Ir» atzinās, ka viņam tas bijis «baigais šoks». «Valdis tika uzmests,» Vilks ir pārliecināts, jo «ZZS vajadzēja būt valdībā». Un ZZS atgriezās valdībā.

Nu arī Straujumai nācās pret pašas gribu izdarīt to pašu, ko bija spiests izdarīt Dombrovskis. Tikai šoreiz tādēļ, lai vadīt valdību rastos iespēja Saeimas vēlēšanās izsvītrotajai partijas priekšsēdētājai pašai, kura divas reizes bija no šāda piedāvājuma atteikusies, taču tagad laikam iedomājusies, ka tā būtu pēdējā iespēja saglabāties politikā.

Vienotības «restarts», ko it kā bija cerēts panākt ar premjerministra nomaiņu, izvērties par pilnīgu krahu. Vai partijas vadītāja uzņemsies atbildību — atkāpsies no amata, varbūt pat noliks savu Saeimas deputātes «Honkongas mandātu» un mudinās partiju rīkot ārkārtas kongresu, kurā izvērtēt katastrofas iemeslus un ievēlēt citu vadību? Neceriet.

Uzreiz pēc Kučinska nosaukšanas par valdības veidotāju Āboltiņa paziņoja, ka atbildību uzņemšoties, «kad pienāks laiks». Kaut gan pagājušovasar bija solījusi, ka šogad atstāšot partijas valdes priekšsēdētājas amatu (līdz tam izaudzinājusi mantinieku), trešdien viņa pavēstīja: «Šobrīd mana atbildība ir vadīt «Vienotības» frakciju, vadīt sarunas par iesaistīšanos vai neiesaistīšanos Kučinska valdībā un par «Vienotības» tālāko darbību nākamo trīs gadu laikā.»

Kad jau uzmet, tad jau ar vērienu un visus — valdību, partiju, frakciju, vēlētājus. Citējot viņas protežēto Kārli Šadurski, varētu teikt — «medicīnisks» gadījums. Jo varētu būt kauns citēt Āboltiņu, ka viņas vadībā «Vienotība» esot «eiropeisko vērtību» partija.

Sistēmas valdība

Āboltiņa kā valdības veidošanas sarunu vadītāja var nozīmēt arvien jaunus ekscesus un «Vienotības» kūleņus šajā procesā. Diemžēl var tikai cerēt, ka partija saņemsies spēkus tikt vaļā no politiskās slīkones krampjainā tvēriena. «Vienotības» augšgala izvairīšanos risināt savu visiem redzamo problēmu vislabāk raksturo tēloti draudzīgā sadošanās rokās partijas kongresā decembra sākumā, pēc kura Straujuma paziņoja par atkāpšanos.

Godīguma partijas biedri, līdzko ir iespēja, labprāt izliekas, ka viss ir kārtībā, bet problēmas atrisināsies pašas no sevis. Taču priekšsēdētājai tā ir «būt vai nebūt» cīņa, kurā viņa nepieļauj zaudējumu, pat ja zaudē visi. Turklāt ZZS pirmītējais «premjerministra kandidāts» Aivars Lembergs, kas nu droši vien pošas dancot uz premjerministra Kučinska galda, viņai parādā vismaz mūža stipendiju par «Vienotības» neitralizēšanu. Gan jau uzmetīs tik un tā, taču, kamēr viņa paliek partijas priekšgalā, var vēl noderēt.

Vēl vienu konfliktu valdības tapšanā sola Kučinska trešdien LNT teiktais, ka viņš gribētu, lai lēmumus atklāti apspriež un pieņem valdība, nevis slēgtā koalīcijas padome. Savukārt ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis jau otrdien pavēstīja, ka rosināšot atteikties no koalīcijas līguma. Tas nozīmētu, tieši otrādi, aizkulišu lēmēju pilnīgu rīcības brīvību un nekādu atbildību ne tikai vēlētāju, bet arī valdības koalīcijas partneru priekšā.

Maksimālu labumu sev un savējo «tēvzemei un brīvībai» topošajā valdībā mēģinās izspiest nacionālās divkosības lielmeistari no maksātnespējas administratoru hipertikumīgās partijas. Mūsu Kučinskis nav poļu Kačiņskis, tomēr viņa «absolūtā vienprātība» ar ksenofobiskajiem populistiem par «demogrāfiju» un «imigrāciju» kā valdības prioritātēm sola dažu labu formulējumu valdības deklarācijā, salīdzinājumā ar kuru ložmetēji bērnudārzos vai ministra Rasnača dzimumdzīves kursi jaunlaulātajiem var šķist svētdienas popkorns kinoteātrī.

Pirmīt citētajā intervijā Andris Vilks nosauca par Latvijas politikas galveno problēmu arvien lielāko plaisu starp politisko partiju vadības šaurā loka «sistēmu», kas pieņem lēmumus, un valdību, kurai par tiem ir jāatbild. Arī Kučinskis, spriežot pēc viņa runātā intervijā žurnālam «Ir» šonedēļ, šo problēmu apzinās. Taču arī viņš pats nav galvenais lēmējs partijā, kura viņu deleģējusi izveidot valdību, un diezin vai spēs lauzt šo sistēmu. Ne Lembergam, ne Āboltiņai, ne citiem sistēmas ļaudīm šādas pārmaiņas nevajag.

Sistēmas lēmēju interešu sadursmes par izpildītāju figūru salikšanu uz valdības galdiņa redzēsim itin drīz. Tāpēc, iespējams, prezidenta Vējoņa brīdinājums par Saeimas atlaišanu bija vietā, lai valdība varētu vispār tapt.