Arturs Bērziņš

Bērziņš balvai nominēts par personālizstādi «Attēldarbi», kas skatāma galerijā «Māksla XO», Kurševa uz balvu pretendē par darbu «Dzīvesprieks» izstādē «Lielāks miers, mazāks miers», kas Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā bija skatāma pagājušajā gadā no 7. oktobra līdz 15. novembrim, savukārt Dzudzilo Purvīša balvai nominēta par videoinstalāciju «Skaidrība» izstādē «Džemma 90», kas mākslas stacijā «Dubulti» bija aplūkojama pagājušajā gadā no 16. oktobra līdz 5. decembrim.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas «Arsenāls» vadītāja mākslas zinātņu doktore Elita Ansone klāstīja, ka Bērziņa izstādes veiksme ir tā, ka koncepcija pilnībā sakļaujas ar tās formu. Mākslinieks analizē, burtiski preparē pa daļām, kāpēc mēs redzam tā, kā mēs redzam. «Ar ko atšķiras skatīšanās vakar no skatīšanās šodien, kā atšķiras attēli atkarībā no skatīšanās tehnikas un apstākļiem? Bērziņš grib saprast pasauli. Viņš domā par pasauli caur saviem nelielajiem zīmējumiem uz koka dēlīšiem, kur attēloti Latvijā ierasti ainaviski motīvi,» stāstīja Ansone.

Savukārt Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Jānis Taurens bilda, ka Bērziņš izstādē «Attēldarbi» jaunā līmenī demonstrē savu tehniku. Tā šoreiz ir salikta, proti, zīmuļa zīmējums uz koka dēlīšiem un filozofisku tekstu lasīšana un refleksija par tiem.

Maija Kurševa

Kuratore un mākslas kritiķe Ieva Astahovska par Kurševas balvai izvirzīto darbu «Dzīvesprieks» norāda, ka tā ir kustīga attēla siena, kuras priekšā ir vēl citi kustīgi un statiski attēli. Tie ir realitātes fragmenti un formu spēles, kuru kustība nekur tā arī nevirzās.

«Pārstāstīt (pat prātā), kas tieši tas ir, šķiet vai nu neiespējami vai muļķīgi. Vai paskaidrot racionāli, ko redzamais nozīmē, - vēl nejēdzīgāk. Tomēr par spīti - vai tieši otrādi - šīs nenotveramības dēļ - šis darbs manā uztverē nostrādā ar magnētisku reakciju. Arī savā ziņā kustību, kurā ir kaut kas pievelkošs un atgrūdošs vienlaikus. Mēģinājumā šo kaut ko formulēt izpalīdz autores pašas komentārs darba anotācijā, ka tas ir par nemieru kā eksistences stāvokli,» sacīja mākslas kritiķe.

Krista Dzudzilo

Par Dzudzilo videoinstalāciju «Skaidrība» mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane minēja, ka laikā, kad tēls vairs nav visuvarens mākslas instruments, Dzudzilo ir radījusi, var teikt, paraugtēlu - metaforu, kas interpretējama daudzveidīgi un pretēji: kā žanra aina vai kā sakrāls rituāls, kā dokumentāls sižets vai kā fikcija, kā atkārtojumu konceptualizejoša cilpa vai kā poētisks «Fluxus».

Kopumā eksperti šajā periodā nominācijām izvirzīja desmit mākslas notikumus, tai skaitā Rasas Jansones izstādi «Sīkais» Mūkusalas Mākslas salona Mazajā zālē, Ingunas Skujas un Melisas Breidenas izstādi «Pazaudēts un atrasts» mākslas muzejā «Rīgas Birža», Raida Kalniņa personālizstādi «Izlaušanās. Pazudušais bruņinieks» galerijā 427, Ievas Iltneres gleznu «Zviedru galds» no personālizstādes «Bābele» galerijā «Māksla XO», Darjas Meļņikovas darbu «Room 3. Follow me» izstādē «Lielāks miers, mazāks miers» Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā, Kristapa Ģelža personālizstādi 19112015 galerijā «Māksla XO» un Ievas Ozoliņas filmu «Mans tēvs baņķieris».

Par Ozoliņas filmas «Mans tēvs baņķieris» atbilstību Purvīša balvas nolikumam ekspertu vidū bija ilgas un asas diskusijas, ekspertiem arī paužot uzskatu, ka tās izvirzīšana neatbilst nolikumam ne pēc būtības, ne pēc formālajiem uzstādījumiem, tomēr eksperti nolēma respektēt nomināciju izvirzījušās ekspertes viedokli un atstāt šo nomināciju sarakstā, skaidroja Krūze.

_{Kā ziņots, Purvīša balvai 2015. gada pirmajā ceturksnī nominēts Krišs Salmanis, Ernests Kļaviņš, Liene Mackus un Artūrs Arnis, bet otrajā ceturksnī nominēti Atis Jākobsons, Anda Lāce, Kriša Salmaņa, Annas Salmanes un Kristapa Pētersona kopdarbs, savukārt trešajā ceturksnī nominēti mākslinieki Voldemārs Johansons, Gints Gabrāns un Ieva Epnere.}

Nākamā Purvīša balva tiks pasniegta 2017. gada februārī.