Apmeklējot Eiropas Parlamentu (EP), nesen iepazinos ar ļoti atsaucīgu, sirsnīgu un aktīvu latvieti. Viņas vārds ir Inta Višķere (31 gads), un viņa jau gandrīz četrus gadus ir EP deputātes Ineses Vaideres palīdze. Viņa piekrita intervijā TVNET pastāstīt par savu darbu un mudina arī citus Latvijas jauniešus būt aktīviem un izmantot kādu no daudzajām Eiropas Savienības (ES) piedāvātajām iespējām izglītoties un gūt pieredzi ārzemēs.
Ko īsti nozīmē deputāta asistenta darbs?
Inta ir EP deputātes asistente – viņa palīdz gan politiskos, gan administratīvos jautājumos. Vairums darbu saistīti ar deputātes politisko darbību, piemēram, aktivitātēm dažādās komitejās un balsojumiem par visai Eiropai svarīgiem jautājumiem. Vajadzības gadījumā Inta izpēta pieejamo informāciju par diskutējamo jautājumu, sagatavo kopsavilkumu, piedalās sēdēs un pārstāv deputāti. Darbu amplitūda ir ļoti plaša.
Paralēli politiskajiem jautājumiem Inta palīdz deputātei arī administratīvās lietās, piemēram, rezervē lidojumus, viesnīcas un dažādas tikšanās vietas.
Patlaban Inta ir vienīgā deputātes palīdze Briselē, bet iepriekš šos pienākumus veica divi cilvēki. Inta ir atbildīga arī par deputātes Rīgas biroja darbu, kurā patlaban strādā divas darbinieces.
Var teikt, ka Inta ar vienu kāju stāv Briselē, bet ar otru – Rīgā.
Viņai visu laiku jābūt zinošai gan par to, kas notiek ES institūcijās Briselē un Strasbūrā, gan Latvijā aktuālajām lietām.
Jāprot darīt vairākas lietas vienlaikus
Lai varētu strādāt par EP deputāta palīgu, nepieciešamas spējas veikt vairākus darbus vienlaicīgi. Jāprot prioritizēt padarāmo darbu klāsts.
Darbu vienmēr ir daudz. Nekad nav tā, ka būtu maz darba. Jāsaprot, kurš ir svarīgākais un kurš var gaidīt.
Inta saka, ka šīs prasmes ir ļoti svarīgas. Būs ļoti nepareizi, ka ja viņa ķersies pie darbiem, kas var pagaidīt, bet neizdarīs steidzamās lietas.
Tāpat EP ļoti svarīgas ir valodu zināšanas. Pats par sevi saprotams, ka noteikti neiztikt bez angļu valodas. Vajadzētu zināt arī franču valodu, ko parlamentā un Briselē izmanto ļoti bieži. Labi jāprot arī latviešu valoda, jo jāgatavo preses relīzes un citi dokumenti arī Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem.
Cik bieži jābrauc uz Latviju?
Darba vajadzībās Intai uz Latviju jābrauc salīdzinoši reti, bet, kad viņa sailgojas pēc draugiem un mammas, tad gan dodas uz dzimteni. Īpaši skaistas ir Latvijas vasaras! Tad Inta Ziemeļvidzemē pavada pēc iespējas vairāk laika, dažkārt pat mēnesi pēc kārtas.
Arī Ziemassvētkus viņa nevar iedomāties ārpus Latvijas – tie vienmēr jāpavada dzimtenē.
Meitene neslēpj, ka dažkārt viņai pietrūkst Latvijas, bet vienlaikus piebilst, ka tur vairs nedzīvo jau septiņus gadus. Jau skolas laikā viņa izmantoja dažādas ES piedāvātās mobilitātes programmas, kas deva iespēju iegūt starptautisku pieredzi un aizvilināja prom no Latvijas. Viņa dzīvoja Lielbritānijā, Portugālē un citās valstīs.
Lauku meitene nokļūst Rīgā
Inta uzauga mazā lauku ciematā – Gaujienā, kas atrodas Ziemeļvidzemē. Jau vidusskolas laikā Inta interesējās par politiku, bet tajā pašā laikā viņu interesēja arī ģeogrāfija. Iespējams, tāpēc, ka mamma bija ģeogrāfijas skolotāja.
Rīgā Inta iestājās divas augstskolās – Stradiņa universitātes politologos un Latvijas Universitātes ģeogrāfos. Aizbraukusi uz Stradiņiem, viņa ieraudzīja nākamos kursabiedrus, kas nāca no nopietnām Rīgas skolām, brauca ar saviem auto un bija ļoti pašpārliecināti. Lauku meitene sabijās.
Savukārt ģeogrāfos viņa redzēja arī vienkāršas lauku meitenes ar mugursomām un puišus ar gariem matiem. Vide likās pazīstamāka. Varbūt tieši tāpēc viņa nolēma vispirms iegūt bakalaura grādu Ģeogrāfijas fakultātē.
Tā kā bakalaura studiju laikā interese par politiku nemazinājās, pēc tam viņa nolēma doties mācīties Lielbritānijā.
Studiju laikā Inta bija nolēmusi pamēģināt strādāt kādā no Eiropas institūcijām. Darbojoties kādā organizācijā Briselē, viņa pirms četriem gadiem izpētīja visu toreizējo Latvijas EP deputātu veikumu un nosprieda, ka visinteresantākais varētu būt darbs pie Vaideres. Meitene uzrakstīja deputātei vēstuli, kurā izteica vēlmi strādāt pie viņas. Liels bija viņas pārsteigums, kad pēc dažām dienām viņai zvanīja pati deputāte un aicināja satikties un aprunāties par darba iespējām.
Inta vēl šodien atceras, kā pirmās telefonsarunas laikā trīcējušas rokas un cik liels bijis satraukums.
Beigusi sarunu ar deputāti, Inta uzreiz zvanīja savai mammai un dalījās lielajā priekā. Prieks un satraukums bija ļoti, ļoti liels!
Vēl vairāk viņa priecājās, kad pēc sarunām Vaidere piedāvāja prakses iespējas turpmākos trīs mēnešus. Pēc tam vēl mēnesi. Un tad jau Inta kļuva par deputātes asistenti, kuras pienākumus pilda vēl šodien.
Vai asistentes darbs bija tāds, kā Inta iepriekš bija iedomājusies?
Viņa atzīst, ka pirms tam nebija savā galvā izveidojusi stereotipu par šo darbu, tāpēc pieņēma to ar visiem plusiem un mīnusiem. Iepriekšējai palīdzei viņa bija jautājusi par darba laiku. Oficiāli tas ir no pulksten deviņiem līdz sešiem, taču bieži vien jāstrādā arī ilgāk.
Neskatoties uz to, šis darbs man patīk un varu izturēt garās stundas tāpēc, ka neviena diena nav vienāda un vienmuļa.
Intas pienākumos ir ļoti ātri reaģēt uz dažādām situācijām un deputātes dienas kārtības maiņu. Darbi uzrodas paralēli viens otram, un tad svarīgi tos prioritizēt. «No malas izskatās neliels haoss, bet tieši tajā es atrodu prieku,» Inta saka un piebilst, ka nespētu strādāt vienmuļu biroja darbu visu dienu, pat ja būtu noteikts konkrēts pusdienlaiks un precīzas darba dienas beigas. «Vienmulība mani būtu vairāk nogurdinājusi nekā stress, slodze un nepārtrauktie dedlaini [gala termiņi], kuru šajā darbā ir ļoti daudz. Visbiežāk darbi jāpadara tūlīt un tagad. Reti kad dedlains ir pēc mēneša.»
Kopumā var teikt – cik aktīvs ir pats EP deputāts, tik aktīvam ir jābūt arī viņa palīgam. Ja deputāts ir sabiedrisks un iesaistās dažādos procesos, arī palīgam tie visi labi jāpārzina. Bet vai par deputāta palīgu varētu strādāt cilvēks, kam ir ģimene un bērni? Neiespējami tas nav, bet grūti gan. Inta zina palīgus, kam ir vairāki bērni un kas veiksmīgi apvieno bērnu audzināšanu ar palīga darbu.
Vajadzīgs mērķtiecīgs darbs
Inta vērē, ka vairums EP deputātu palīgu līdz Briselei nonākuši mērķtiecīgi un apzināti.
Reti kurš ES struktūrās strādājošais tur nonācis pavisam nejauši.
Vairumam darbs ES institūcijās bijis mērķis, ko viņi centušies sasniegt.
Bet ko tālāk? Vai par deputāt asistentu var strādāt visu mūžu? Var, bet parasti tā nenotiek. Daļai palīgu parlamentā valdošā gaisotne iepatīkas tik ļoti, ka viņi paši nolemj kandidēt par deputātiem. Daudziem tas izdodas. Intai gan nav šādu politisko ambīciju, un viņa arī nedarbojas nevienā partijā. Meitene zina, ko vēlas darīt nākotnē, bet pagaidām atturas par to stāstīt plašākai sabiedrībai.
Neiztiek bez kritieniem un neveiksmēm
Lai gan Inta ir sasniegusi savu iepriekš noteikto mērķi un strādā EP, tomēr ceļš līdz tam nebija tik gluds, kā no malas sākumā izskatās. Arī viņai bija neveiksmes un kritieni. Piemēram, viņai atteica vairākas prakses vietas. Īpaši sāpīgi tas bija, kad meitene atlasē bija palikusi viena no pāris labākajiem kandidātiem. Tāpat viņai nācās samierināties ar vairāku universitāšu atraidījumu.
Runājot par finansēm, Inta nevēlas nosaukt konkrētu atalgojumu, taču atklāj, ka tas ir konkurētspējīgs.
Ko Inta ieteiktu Latvijas jauniešiem, kas patlaban mācās vidusskolās vai augstskolās? Viņa uzsver, ka ES piedāvā ļoti daudzas un dažādas iespējas, kā mācīties un strādāt ārzemēs. Viņa aicina jauniešus atrast šīs iespējas, pieteikties tām un būt sabiedriski aktīviem.
Nav jābūt miljonāru bērnam
Turklāt, lai šīs iespējas izmantotu, nav jābūt miljonāru bērnam. Gan Inta, gan viņas draugi, kas dzīvojuši ārzemēs, paši cīnījušies par savu iztikšanu un nodrošinājuši sev ienākumus. Piemēram, lai mācītos Lielbritānijā, viņa pa vakariem strādāja divās darba vietās – naktsklubā un bārā. Studijām ņemts arī kredīts. Tāpat arī mitekļi bijuši visdažādākie un ne vienmēr labākie.
Man vecāki neko daudz nav sponsorējuši, esmu tikusi galā pati.
Kā Intas mamma vērtē viņas ceļošanu pa pasauli? Meitene smejas – ja vien laikā, kad viņas mamma bija jauna, Rietumeiropa būtu bijusi atvērta, viņa pati būtu devusies ceļojumos. Mamma jaunībā kāpusi kalnos un ceļojusi. Viņa nekad nav pārmetusi meitai, ka Inta nedzīvo Latvijā, bet gan citās pasaules valstīs.
Lai gan pēdējo gadu laikā iepazīts daudz skaistu pasaules valstu un vietu, Inta domā, ka kaut kad nākotnē atgriezīsies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Katru vasaru, kad viņa aizbrauc uz dzimto Gaujienu, viņa iedomājas, kā dzīvotu mazā mājiņā. Izklausās tik jauki! Bet šo idilli iztraucē mazs, bet svarīgs jautājums: ko viņa tur darītu un kur strādātu? Lielā pilsētā iespēju tomēr vairāk!
