Tālivaldis Lasmanis: ļāvu Ēvalda tēlam sevī izaugt!

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Foto: Emīls Desjatņikovs.

FOTO: LTV

LTV filmā «Māja pie ezera» mežzini Ēvaldu Ķibi tēlo aktieris Tālivaldis Lasmanis. Kā aktierim izdodas sadzīvot ar tēlu un kādas ir viņa domas par pārējiem seriāla aktieriem, lasi intervijā.

Iespaids par filmēšanas procesu?

Tīri profesionāli varu teikt, esmu gandarīts. Man bija liels prieks, ka Armands (režisors Armands Zvirbulis) mani uzaicināja šajā darbā piedalīties. Mūsu pazīšanās sākās Armanda iepriekšējā seriāla «Eņģeļu iela» laikā, sadarbība izvērtās ļoti patīkama un sekmīga. Šoreiz Armands mani atkal uzaicināja un apstiprināja mani lomai pat bez provēm. To es novērtēju kā ļoti lielu uzticēšanos man, tas ir ļoti liels gods.

No profesionālā viedokļa, strādāt kopā ar Armandu – tas ir izaugsmes ceļš.

Gan manam varonim, gan man kā aktierim. Ir labi mācīties ar Armandu kopā, var savai profesijai daudz ko iegūt. Armanda profesionālā pieeja ir apsveicama. Kamēr filmēšanas laukumā netiks panākts labākais rezultāts, tāds, kā viņš to redz, tikmēr viņš darbu nepārtrauks. Tā ir tik atbildīga pieeja, ka no tās vajag mācīties. Nevajag pusratā darbus atstāt, pat tad, ja visi ir pārguruši. Piemēram, mēs filmējām arī naktīs. Darba apjoms bija milzīgi liels. Epizodi, kad Ēvalds pārrodas mājās no meža, mēs filmējām pēc nakts darba, jau 7 – 8 no rīta, un man prieks un gandarījums, ka šī epizode galarezultātā ir sanākusi laba. Un tieši Armands bija tas vilcējspēks.

Ko varat teikt par pārējo filmēšanas grupu?

Visu labāko. Protams, ja Armandam nebūtu tādas grupas… Pateicoties visiem apkārt, kad visi viens otram palīdz… Grupa bija profesionāla, tieši tāpēc nebija nekādu bremžu, nekādas aizķeršanās darba procesā. Tas palīdz aktieriem, tai skaitā arī man, strādāt. Nebija nekā, kā dēļ man būtu bijis grūti kaut ko izdarīt.

Ko varat teikt par savu tēlu? Kā iejutāties?

Tēls veidojās palēnām, ar katru dienu, atšķirībā no teātra, kur mēģinājuma process beidzas līdz ar pirmizrādi. Kino procesā tēls dzīvo tevī, un ar katru nofilmēto kadru viņš noskaidrojās un kļūst bagātāks. Ar katru filmēšanas dienu tēls kļūst arī man tuvāks un saprotamāks. Jo man nav uzreiz viss materiāls, visu sēriju scenāriji, es nezināju, ar ko beigsies seriāls sīkās līnijās. Es speciāli neskatījos poļu variantu, lai neapaugtu ar priekšstatiem. Dzīvē arī tā ir - es dzīvoju decembrī un nedomāju, kas maijā būs.

Tāpēc es ļāvos procesam, ļāvu tēlam sevī augt.

Viedoklis par rezultātu?

Cenšos skatīties līdzi, taču skatos ierakstā, bez reklāmām. Ir cilvēki, kas saka, ka tas notiek tā lēni un plūstoši… Mans skatījums ir pozitīvs, jau sākot ar 1. sēriju, ko mēs, visa radošā grupa, Alsungā kopā noskatījāmies. Man patīk operatora (Haralds Vecvagars un Edgars Bite – red.) darbs, man patīk režisora Armanda Zvirbuļa uzstādījums, redzējums, profesionālisms un aktieriskie darbi, filmā ir daudzas labas un ļoti interesantas lietas.

Taču es esmu subjektīvs, jo esmu iesaistīts šajā visā. Man grūti paskatīties no malas…

Par kuriem aktieriskajiem darbiem runājat, kuri jums šķiet interesantākie?

Nu, piemēram,

par Keišu Andri es ļoti priecājos – tā ir meistarība, pēc kuras gribētos tiekties. Viņa aktiera darbs ir tik niansēts

– tur ir gan fantastisks humors, gan citas smalkas lietas. Un reizē Andris savu tēlu arī ļoti labi prot pasniegt…

Jums daudz epizožu bija kopā ar Katrīni Pasternaku-Kalniņu, kā veidojās sadarbība?

Katrīna ļoti iejūtīgs un sirsnīgs partneris. Visu to labāko varu teikt. Iepriekšējā seriālā «Eņģeļu māja», kur piedalījos, sanāca strādāt kopā ar Katrīnes vīru Juri Kalniņu, arī lieliski sapratāmies. Tā kā mums tāda ģimeniska sadarbība veidojas (smejas).

Bet daudz laba varu teikt arī par citiem kolēģiem. Piemēram, kaut arī nebija daudz kopīgu epizožu ar Inesi Kučinsku, vienmēr ir prieks ar viņu satikties, kopā strādāt. Tāpat - ar Sandriņu (Sandru Kļaviņu – red.), protams, un daudziem citiem kolēģiem.

Redziet, mana aktieriskā kino vēsture nav liela. Seriāls «Eņģeļu māja», kur Armands mani uzaicināja, bija pirmā, un nu šis darbs. Tāpēc neliekuļoju, sakot, ka mācos no kolēģiem un cilvēkiem apkārt ik brīdi, jo esmu teātra aktieris vairāk. Bet kino un teātra specifika ir ļoti atšķirīga.

Ko varat teikt par scenāriju?

Par scenāriju – es redzu, ka tas ir sievišķīgs scenārijs, maiga būtne ir rakstījusi (smaida). Mazliet par maigu varbūt… Taču nepiederu pie kritizētājiem. Esmu pateicīgs par šo procesu, daudz mācījies un vērīgi skatījies apkārt.

Ēvalds Ķibis - tēla apraksts

Ēvalds ir mežzinis. Viņš dzimis, audzis un visu mūžu nodzīvojis Alsungā. Ēvalds ir cienījams sabiedrības loceklis, tās balsts. Tieši viņam zvana, kad pazudusi Kraukļu Elziņa, Ēvalds ir tas, kurš organizē meklēšanu. Tieši Ēvalds ir ari tas, kurš atrod meitenīti, un viņam smagie jaunumi jāpavēsta citiem. Ēvalds pieskata savu draugu Pēteri Reinholcu. Pēteris zaudējis sievu. Kopš tā laika viņš skumst, lai gan maskē to aiz nedaudz uzspēlētas suitu valodas un vecmodīga galantuma. Marija ir Ēvalda mūža mīlestība. Tomēr kopā viņi ir tikai pēdējos gadus. Kad Marija pārsteidzīgi apprecējās ar Madaras tēvu un pēcāk pameta ģimeni pēkšņas mīlestības dēļ, Ēvalds zaudēja cerības. Kad Marija atgriezās Alsungā, Ēvaldam bija cita sieviete. Bet liktenis viņus atkal saveda kopā. Ēvalds mīl Mariju un vēlas ar viņu precēties. Marija, pazīstot savu spontāno raksturu, vēlas Ēvaldu pasargāt no pārdzīvojumiem, tāpēc atsaka. Ēvalds labi saprotas ar Madaru, viņš iesaista Madaru savos plānos, kā panākt Marijas piekrišanu precēties. Pēdējā laikā Ēvalds nejūtas labi, Marija par viņu uztraucas. Ēvalds zina, kas viņam kaiš, bet Marijai nesaka. Visbeidzot Marija piekrīt precēties ar Ēvaldu, jo saprot, ka dzīve nav bezgalīga.

Uz augšu