Juris Cālītis: Krīze vislabāk atklāj to, kas mūsos pašos vārās

Vai Rietumu kultūrai draud briesmas?

Juris Cālītis: - Es gribu pateikt trīs lietas sākumā. Pirmā no tām ir drusku banāla, tomēr – jebkāda krīze izraisa nevis mūsu sapratni par krīzi, tās apstākļiem un norisi, bet gan sapratni par mums pašiem.

Krīze ir tā, kas vislabāk atklāj to, kas mūsos pašos vārās. Ja esam baiļu pilni – krīze izraisa bailes. Ja esam apjukuši – tad krīze izsauc apjukumu, ja mēs esam pilni ar aizspriedumiem, tad krīze mūsos izsauc aizspriedumu gūzmu. Ja esam paranoiķi, tad krīze izsauc paranoju, dusmas, naidu. Vai arī krīze mūsos izsauc pozitīvo. Spēju orientēties un spēju uz visu skatīties citādi. Tās balsis, kas paceļas intervijās, publiskā forumā par krīzi, vispirms stāsta par pašiem runātājiem.

Otrā lieta – visas šīs balsis no akadēmiķiem, garīgiem vadītājiem un visiem pārējiem gudrajiem cilvēkiem, tā ir patiesībā tāda tukša spriedelēšana no savas fantāzijas. Inteliģenti cilvēki saprot, ka mēs pat neko nezinām par ļoti elementārām lietām. Piemēram, valsts budžets, vai tas, cik studentu studēs teoloģiju nākamgad, kāds būs jaunais aifons (iPhone), vai kad elektrisko automobiļu būs vairāk nekā ar benzīnu darbināmo. Mēs pat šādas lietas nezinām. Bet mēs uzņemamies runāt par tādām lietām kā trešais pasaules karš, par to, ka islāms mūs pārņems, ka Rietumiem pienācis noriets.

Tā ir tāda fantāzija, kas atspoguļo vairāk runātāja paša pasauli un nevis īstenību vai īstenības izpratni. Jo tādos lielos apmēros - piecdesmit gadus tālu nākotni - mēs nezinām un nevaram izpētīt. Te cilvēkiem vajadzētu būt drusku apsviedīgākiem – kaut arī mēs to visu dzirdam, mums vajadzētu to uzņemt, kā angļi saka, «ar sāls un piparu piedevu». Tas, ko šī Latvijas inteliģence saka, ir tāds interesants romāns, fantastika, ko ir interesanti paklausīties, bet tā nekādā gadījumā nav nekāda prognoze.

Trešā lieta – ko darīt šādās krīzes situācijās? Mēs darīsim uz mata to pašu, ko mēs līdz šim esam darījuši. Tas ir – katrs reaģēsim pēc sava rakstura. Ja mēs esam bijuši pret bēgļiem pirms tam, mēs būsim vēl vairāk pret bēgļiem tagad. Ja mēs bijām par bēgļiem, tagad būsim vēl vairāk par bēgļiem.

Mūsu patiesais aicinājums dzīvē ir censties apgūt veselīgāku, pozitīvāku, cilvēciskāku, atvērtāku, iejūtīgāku, inteliģentāku raksturu. Un tas ir grūti, un tas ir lēnām, sevišķi pie mums, Latvijā.

Runājot par kristīgajām vērtībām – pēkšņi tagad visi sāk atcerēties kaut ko tādu, kas mēs nemaz neesam. Vai tad mēs esam kristieši? Mūsu reliģija ir Spice un Alfa. Mūsu reliģija ir hokejs un futbols. Mūsu reliģija ir bagātas mājas, atvaļinājumi, Jāņu svinēšana un uzdzīvošana.

Kādi secinājumi mums būtu jāizdara pēc teroraktiem Francijā?

Juris Cālītis: Mēs taču zinām, jo vardarbīgāka būs mūsu pretreakcija, jo vēl vardarbīgāku pretreakciju mēs izsauksim. Tā tas turpināsies mūžīgā konfliktā. Tas ir tas, ko Jēzus mums norāda, - ja mēs iesim «aci pret aci», mēs visi būsim akli. Tas nenozīmē, ka mēs neapstādinām bendes, spridzinātājus, slepkavas un varmākas. Risinājums ir tas, ka no sākuma mums ir jāpanāk veselīga vide. No sākuma šeit, savā sabiedrībā, Latvijā, jo tas ir tas, ko mēs vispirms varam darīt. Mazāk korumpēta vide, taisnīgāka vide, likumsakarīgāka vide, cilvēciskāka vide.

Kādēļ mums jārunā par Franciju un Sīriju, ja mēs pat nevaram sakārtot savas mājas?

Tā ir tāda masīva liekulība – nodarboties ar spriedumiem par valstīm, kuras ir tālu prom no mājām, ja mēs pat netiekam galā ar to, kas notiek mūsu deguna priekšā. Es šo liekulību patiesībā sevišķi nemīlu.

Mēs paši Irākā, Sīrijā spridzinām bērnus, sievas, vīrus gaisā ar saviem uzlidojumiem. Ir arī citas bandas Āfrikā, kuras slaktē cilvēkus pa labi un pa kreisi. Bet mēs tikai atsaucamies uz notikumiem Parīzē. Vai tad tie pārējie nav cilvēki?

Tas vien rāda, ka mēs esam tik vienpusīgi, tik nelīdzsvaroti.