Monreālas multimāksliniece Klēra Bušē (Claire Boucher) jeb «Grimes» pirms dažiem gadiem no pavisam šauram lokam zināmas elektroniskās mūzikas mākslinieces kļuva par starptautisku hipsterkustības sensāciju. Albums «Visions» (2012) bija vienlaikus eksperimentāls un komerciāls, ar tādiem singliem kā «Genesis» un «Oblivion» uzšaujot «Grimes» ne gluži A klases, bet B kategorijas popzvaigžņu Olimpā jau nu noteikti.
Grimes «Art Angels»
(4AD)
9/12
Gandrīz precīzi pirms trīs gadiem, 2012. gada 23. novembrī «Grimes» uzstāšanos gandrīz jau varējām skatīt klātienē mūsu pusē, diemžēl pēdējā brīdī koncerts tika atcelts.
Strauji atnākuši panākumi vispār gandrīz vienmēr ir emocionāli sarežģīts pārbaudījums ikvienam māksliniekam. Ko un kā darīt tālāk? Vai domāt par to, kas pašam mākslinieciski svarīgs, vai tomēr mēģināt sniegt klausītājiem to, ko viņi vēlas? Gadu pēc «Visions» Klēra sāka jaunas plates ierakstu sesijas, taču visdrīzāk šo māksliniecisko šaubu dēļ visu radīto izmeta atkritumu grozā un jau 2014. gadā sāka no baltas lapas. Pagājušogad dziedātāja izdeva hiphopa un dabstepa hibrīddziesmu «Go», taču šajā platē nolēma to neiekļaut.
Kādā intervijā viņa stāsta, ka pēdējā gada laikā sev apkārt «izslēgusi» visu aktuālo popmūziku, lai neuzsūktu jaunākās tendences. «Es vienkārši nevēlos skanēt aktuāli. Ja tā ir sanācis, tas tikai tāpēc, ka es pati esmu radījusi jauno aktuālo.»
Nav brīnums, ka 27 gadus vecā Klēra Bušē šādi rīkojusies, jo viņa vienmēr uzsvērusi, ka ir liela melomāne, un labprāt seko līdzi aktuālitātēm popmūzikā.
Neskatoties uz to, ka pēdējais gads ir bijis «no popa izslēgts», Klēras jaunajā platē popmūzikas varavīksne ir īpaši krāšņa.
«Art Angels» (digitāli izdots 6. novembrī, bet fiziskā nesējā - 11. decembrī) jūtams kaut kas no baroka popa (ievadošais stīgu brīnums «laughing and not being normal»), kaut kas no elektroniskās deju mūzikas, hiphopa, pankroka, deviņdesmito popmūzikas («Butterfly» izskan kā kaut kas no Dženetas Džeksones deviņdesmito gadu arhīva) un psihedēlijas. Visas platē dzirdamās skaņas producējusi viņa pati bez jebkādu zviedru superproducentu palīdzības. Šo faktu, starp citu, Klēra bieži uzsver, kritizējot mūzikas industriju, kurā sievietēm atvēlēta tikai aukliņās iekārtu leļļu loma.
Līdzīgu, ne mazāk traku popmūziku mūsdienās varbūt rada vēl tikai M.I.A. Viena «Grimes» dziesma, šķiet, pat ir M.I.A. iedvesmota - «SCREAM», kurā blakus vienstīgu elektriskās ģitāras rifam blakus dzirdama arī taivāniešu reperes Aristophanes viegli histēriskā deklamācija.
Ne mazāk psihedēlisks ir, manuprāt, albuma spēcīgākais skaņdarbs «Kill V. Maim», kurā Klēra pamanās iejusties gan deklamējošas karsējmeitenes, gan infantilas tvīpopa zvaigznītes, gan Madonnas, gan ķērcošas pankroka dziedātājas ampluā.
Vispopsīgāk un radiodraudzīgāk izskan plates pirmais vēstnesis «Flesh without Blood», kura video Klēra demonstrē arī savu šķietami vulgāro izpratni par modi - krāsām, tērpiem. Klipā viņa redzama Austrijas erchercogienes Marijas Antuanetes, eņģeļa, kovbojmeitenes u.c. tēlos. Viena no labākajām gada popdziesmām, nav šaubu!
Albumā iekļauta arī pārstrādāta dziesma «REALiTi» versija, tiesa, gada sākumā izdotais oriģināls man patika labāk.
Pie ne tik veiksmīgiem skaņdarbiem gribētu pieskaitīt arī kopdarbu ar Džaneli Monē (Janelle Monáe) - smagnējs un nemelodisks veikums.
Labākās dziesmas: «Flesh without Blood», «California» un «Kill V. Maim».
Izdošanas datums: 06.11.2015.
