Apgāds «Lietusdārzs» laidis klajā jaunu iemīļotās rakstnieces Māras Cielēnas grāmatu «Klusis un Strīpiņš». Desmit nelielas pasaciņas vēsta par kaķēnu un trusi, kuri dzīvo rosīgu un interesantu dzīvi: piedalās sacensībās kūleņošanā, būvē kokāmāju, ceļ telti, kurā pārnakšņot, vāc draugus un dzen viens otru pieguļā…
Autore mīļi un asprātīgi atklāj bērniem tuvu pasauli, kurā pēkšņas idejas un iegribas ne vienmēr ir līdzsvarā ar iespējām un prasmēm. Kad lietainā dienā draugi zīmē viens otra portretu, viņiem gribot negribot jāatzīst, ka ir sanākušas karikatūras. Tas nozīmē, ka iecerētais nav izdevies, taču tas nenozīmē, ka nekas nav izdevies! Grāmatas burvība ir viegli ironiskā gudrība, kas atklājas dažādās dzīves situācijās. Ceļot kokāmāju, lai paslēptos no čūskām, draugi nevar iztikt bez zalkša palīdzības. Nakšņojot teltī, ko sagāž vējš, viņi nokļūst burulaivā. Pasaule ik brīdi mainās, un arī mēs maināmies, pat tad, kad esam pavisam mazi. Precīzāk sakot, tieši tad mēs maināmies visvairāk, jo augam.
Vienā no pasaciņām galvenie varoņi sarīko koncertu, kurā uzved tik pazīstamo dzejoli «Mazs kaķīt’s, mazs zaķīt’s». Vai kaķītis tēlo kaķīti un trusis zaķīti? Nē, gluži otrādi. Un kāpēc gan ne?
Grāmata ir piemērota pavisam maziem bērniem, taču tā var sagādāt prieku arī lielākiem. To var šķirstīt, skatīties, klausīties, lasīt, un to var arī izspēlēt, jo līdzās stāstošajam tekstam ir ilustrācijas ar tēlu runu. Šie teksti atšķiras no pamatteksta – tie rakstīti lielajiem burtiem. Līdz ar to grāmata īpaši parocīga lasītapguves procesā. Kopā ar pieaugušajiem mazie burtotāji gluži neviļus var iemācīties izlasīt pirmos vārdus un rast ceļu uz noslēpumaino rakstīto pasauli.
Māksliniece Irēna Lūse ir radījusi šķelmīgus un dzīvīgus tēlus, pildījusi grāmatu ar smalkām detaļām.
Draugu vākšana
«Nu, vai šodien kādu dabūji?» jautā Klusis.
«Daudzus!» Strīpiņš atbild. «Kaimiņieni Elīnu, divas vardes, četrus gliemežus, vienu tādu galīgi nepazīstamu radījumu… Elīna ir pati lielākā draudzene.»
Klusis acīm redzami sašļūk.
Vakar, kad viņi bija mazliet iedzīvojušies savā vasaras vietā, abi nolēma vākt draugus. Sākumā nevienam neveicās, jo viņi tupēja krūmos, kur var savākt tikai ērces un odus. Strīpiņš teica, ka tie neskaitās.
Šodien kaķēns jau sāka mest lielākus lokus un drīz vien dabūja veselu pulciņu. Taču Klusis nespēja pārvarēt biklumu.
Klusis: KĀ TEV TAS IZDODAS?
Strīpiņš: ES TIKAI PAGROZOS, PASTAIPOS – UN DRAUGI IR KLĀT!
Strīpiņš mazliet tā kā palielās. Nuja, ar draugiem jālepojas! Tad viņš apraujas. Vai Klusim acīs nemirdz asaras?
«Ejam abi kopā!» viņš aicina. «Mani draugi taču var būt arī tavi draugi.»
Klusis saņem dūšu. Trusītis ļoti negrib palikt viens. Ja nu Strīpiņš aiziet līdzi visiem tiem gliemežiem un viņu pavisam aizmirst?
Klusis cenšas pagrozīties un pastaipīties tāpat kā Strīpiņš. Panākumi ir!
Pēkšņi trusītim virsū metas milzīīīīgs putns ar drausmīīīīgu knābi. Klusis sastingst. Viņš nespēj laist ļekas vaļā.
Tūlīt būs briesmīīīīgas beigas!
Arī kaķēns nelaiž ļekas vaļā, kaut gan varētu. Viņš ielec vidū starp plēsoni un Klusi. ŠŠŠŠŠŠŠ!!! Strīpiņš nu ir trīsreiz lielāks nekā parasti. Uzbrucējs atkāpjas.
Klusis: TU ESI LABĀKAIS DRAUGS PASAULĒ! CITUS MAN NEMAZ NEVAJAG!
Strīpiņš: TU MAN ARĪ ESI PATS LABĀKAIS! MĒS TAČU TIK SEN VIENS OTRU SAVĀCĀM…
