Jānis Čakste, Gustavs Zemgals, Alberts Kviesis, visbeidzot pretrunīgi vērtētais Kārlis Ulmanis. Kas raksturoja šos Latvijas pirmos prezidentus? Kāds bija viņu dzīves gājums, redzējums par savu valsti, viņu politika un izpratne par to, kas Latvijai svarīgs?
1882. gadā beidzis Maskavas Universitātes Juridisko nodaļu.
1922. gada 14. novembrī notika pirmās oficiālās Latvijas valsts prezidenta vēlēšanas. Jāni Čaksti ievēlēja ar 92 balsīm, seši balsotāji atturējās. Jāņa Čakstes vecums, viņam sākot pildīt prezidenta amata pienākumus, bija 63 gadi. Pirmā Latvijas valsts prezidenta priekšā bija ļoti grūts uzdevums - Čakste labi apzinājās, ka Latvija ir maza valsts, tādēļ tās reprezentētājam nevajadzētu būt pārlieku pompozam, tomēr bija jāizvairās arī no pieticības un pašvērtējuma trūkuma, jāatrod zelta vidusceļš.
Čakste amatu ieņēma divus termiņus pēc kārtas, kaut gan otrajās prezidenta vēlēšanās, 1925. gada 6. novembrī, Čakstem pretim stājās divi ļoti spēcīgi kandidāti - Sociāldemokrātiskās partijas pretendents Rainis un Zemnieku savienības kandidāts – Kārlis Ulmanis.
Jānis Čakste īpašu uzmanību pievērsa ārpolitikai. Tiklīdz no ārzemēm atgriezās kādi Latvijas valsts sūtņi, tie nekavējoties devās pie Čakstes apspriest jaunākās aktualitātes. Ārlietu ministrs šādās reizēs tika atstāts otrajā plānā.
Daži no populārākajiem pirmā prezidenta Jāņa Čakstes izteicieniem:
«Latvijas valsts stāv par visu augstāk!»
Par 1919. gada Brīvības cīņām un Bermontu Čakste izteicies:
«Tas nebija nekāds burvis, tas bija latviešu dzīvais spēks, latviešu kareivji, latviešu jaunatne, kas viņus aiztrieca projām, no savas puses netaupīdami ne pūles, ne dzīvību.»
Čakste mira 1927. gada 14. martā, 68 gadu vecumā.
Sākoties krievu – japāņu karam, Gustavs Zemgals tika nosūtīts uz fronti Tālajos Austrumos, pēcāk, 1905. gada revolūcijas laikā strādāja par sociālistiskā laikraksta «Jaunā Dienas Lapa» redaktoru. Par prezidentu kļuva 56 gadu vecumā.
Lielākoties Gustavs Zemgals sekoja sava priekšgājēja Jāņa Čakstes pēdās, tomēr nebija tik izsmalcināts. Gustavam Zemgalam kremta oficiālais protokols un bija visai vājas franču valodas zināšanas. Otro reizi uz augsto amatu Gustavs Zemgals kategoriski atteicās kandidēt. Otrais Latvijas prezidents bija ievērojams ar to, ka ne reizi savas darbības laikā nebija noturējis nevienu ministru kabineta sēdi, nebija iejaucies likumdošanas darbībā, nebija ierosinājis nevienu likumprojektu, kaut arī 1889. gadā bija beidzis Maskavas Universitātes Juridisko fakultāti.
Gustavs Zemgals auga grūtos apstākļos, bija vienkāršs, pieticīgs un strādīgs. Laikabiedri raksturo Zemgalu kā politiķi bez godkāres un pārlieku lielām pretenzijām, drīzāk Latvijas otrais prezidents bijis vienkāršs ģimenes cilvēks, gādīgs vīrs un labs tēvs saviem bērniem.
Aktīva ir bijusi trešā Latvijas prezidenta mūzikas dzīve, viņš bija otrais valsts prezidents tās pastāvēšanas vēsturē (pirmais bija Čakste), kurš devās vizītē uz Igauniju un pat piedalījās desmitajos vispārējos igauņu dziesmu svētkos.
Alberts Kviesis ieguvis izglītību Tērbatas Universitātē, beidzot Tieslietu fakultāti.
Latvijas republikai nodibinoties, Alberts Kviesis sācis strādāt Latvijas Tautas padomē.
Arī šis prezidents, līdzīgi Gustavam Zemgalam, kategoriski atteicās kandidēt uz otro termiņu, tomēr Zemnieku savienība izvirzīja viņu par savu kandidātu, un 1930. gada 9. aprīlī Kviesis tika otro reizi ievēlēts par prezidentu.
Gustava Zemgala otro prezidentūru aprāva Kvieša partijas biedra Kārļa Ulmaņa pēkšņais valsts apvērsums 1934. gadā, kad Ulmanis informēja Kviesi par visas varas pārņemšanu savās rokās. Oficiāli Kviesis turpināja būt par prezidentu līdz otrā termiņa beigām, 1936. gadam.
Pret Kārli Ulmani tikuši veikti trīs atentātu mēģinājumi, pirmais 1919. gada septembrī, otrais – 1920. gada 11. aprīlī, trešais – 1921. gada 27. aprīlī.
1934. gadā Ulmanis veica valsts apvērsumu, bet 1936. gadā pasludināja sevi par tautas vadoni, pārņemot Valsts un Ministru prezidenta amatu.
Veicot valsts apvērsumu, Ulmanis ieradies pie oficiālā prezidenta Alberta Kvieša Rīgas pilī, nostādot Kviesi fakta priekšā. Kaut arī Kviesis ieņēma Latvijas armijas augstākā virspavēlnieka amatu, viņš samierinājās ar Ulmaņa darbībām. Ulmaņa laikā Latvijas valsts sasniedza ievērojamus panākumus zemkopībā (prezidents studējis lauksaimniecību Leipcigas universitātē), tomēr tika ierobežotas privātīpašuma tiesības – liela daļa privātīpašuma tika padarīta par valsts īpašumu.
No vienas puses Ulmanis sekmēja nacionālo pacēlumu un tautas ideālu veidošanos, kā arī Ulmaņa valdīšanas laikā bija izplatīts vadoņa kults.
No otras puses - lai arī izteikumos daiļrunīgs, ceturtais valsts prezidents ne reizi nebija devies vizītēs uz ārvalstīm, kā arī ļoti maz uzmanības veltīja valsts aizsardzībai.
Ulmaņa diktatoriskais režīms lielā mērā vainojams pie Latvijas nespējas pretoties Padomju armijas iebrukumam. Nepietiekamās rūpes par valsts aizsardzību, nepretošanās un bezierunu pakļaušanās Sarkanajai armijai noveda Latviju pie Baigā gada.
Daži no slavenākajiem Ulmaņa citātiem:
«Sakait, vai kāds pesimists jelkad ko ir panācis?»
«Man patīk tas vīrs, kurš, sasniedzis trepju augšējo kāpsli, uzsauc apakšā stāvētājiem, lai dod vēl otras trepes augšā.»
«Nedomāsim, ka ar vārdiem vien pietiek. Simts un tūkstoškārt svarīgāks par visiem vārdiem ir piemērs un priekšzīme.»