Latvijas simtgade 2018: bezatbildīgi nacionālisti vai konstruktīvi patrioti?

Latvijas «veiksmes stāsts» galvenokārt bija domāts vietējās sabiedrības uzmundrināšanai [acu aizmālēšanai, ja vēlaties], turpretī Polija IR Austrumeiropas veiksmes stāsts ekonomikā. Bet ne tikai - Polija ir galvenais reģiona smagsvars, kā sarunās ar Briseli [Berlīni], tā arī trīs Baltijas valstu nozīmīgs sabiedrotais pret Krievijas neoimperiālismu Ukrainā, kopīgi traucējot vecajai Eiropai atgriezties pie bizness pa vecam ar Putina režīmu Krievijā.

Tā bija līdz šim.

Nupat notikušajās Polijas Sejma vēlēšanās uzvarēja partija «Likums un taisnīgums»(PiS), kas ir labēji konservatīva nacionālkatoliciska partija. Partijas agrīnās priekšvēlēšanu kampaņas laikā pavīdēja arī koķetērija ar Ungārijas premjera Viktora Orbāna nacionālradikāļiem un franču Le Pēnas/britu UKIP antieiropiešiem [nejaukt ar eiroskeptiķiem]. Tomēr, tuvojoties vēlēšanām, poļu konservatīvie pieklusināja radikālākos elementus savas partijas rindās, lai uz vēlēšanām partiju «Likums un taisnīgums» pozicionētu kā īstenus sociāldemokrātus ar [pagaidām vēl] konstruktīvu skepsi par Briseles «diktātu».

Latvijai un parējām divām Baltijas valstīm ir svarīgi saprast, vai «jaunā» Polija var kļūt par Orbāna Ungāriju. Simtprocentīgi precīzi atbildēt nav iespējams, kaut arī konservatīvā partija «Likums un taisnīgums» nav atkāpusies no partijas iepriekš paustā:

1. Vadošā poļu konservatīvā un labējās partijas ir vienotas par Polijas principiālās nostājas saglabāšanu [arī ES sankciju] pret Krieviju; atšķirībā no ungāru premjera Orbāna neslēptajām simpātijām pret Putina autoritāro režīmu;

2. Valsts ciešās sadarbības ar ASV/NATO pārskatīšana nav poļu konservatīvo dienaskārtībā, drīzāk gaidāmi līdzšinējās sadarbības stiprināšanas centieni.

Pirms Sejma vēlēšanām atsevišķos poļu medijos tika paustas bažas par radikālu Polijas ārpolitikas kursa maiņu, ja pie varas nokļūs labēji konservatīvā «Likums un taisnīgums». Šķiet, ka šīs bažas pagaidām varam norakstīt uz demokrātijās ierasto bezkompromisa cīņu «Opozīcija pret valdību», kur biežāk dominē politisko personāliju sāncensība, mazāk partiju ideoloģiskie uzstādījumi.

Ļoti iespējams, ka NATO samitā, kas 2016.gadā notiks Varšavā, Polija uzstājīgi paudīs atbalstu pastāvīgai NATO valstu karaspēka klātbūtnei Polijā [un vienā no Baltijas valstīm?], kas savukārt ļoti nepatiks II pasaules kara kompleksu mocītajai Vācijai.

Būs interesanti arī vērot, kā tieši, ja vispār, Polijas jaunā valdība mēģinās realizēt partijas priekšvēlēšanu kampaņā izskanējušās frāzes par Austrumeiropas reģiona valstu satuvināšanu, tai skaitā neskaidri artikulēto «aicinājumu» trīs Baltijas valstīm ļaut piedalīties t.s. Višegradas četrinieka sarunās.

Polijas konservatīvās partijas retorika, visticamāk, kļūs elastīgāka, it sevišķi tagad, kad gavilējošie opozicionāri var izveidot nākamo Polijas valdību ar ministriem tikai no vienas partijas. Jaunajai valdībai tas garantē konstruktīvu darba procesu līdz pat 2019.gadam pat tad, ja tiks izveidota valdības koalīcija ar «konstitucionālā vairākuma» tiesībām [Polijā, tāpat kā Latvijā, Satversmes izmaiņas var veikt ar 2/3 parlamenta vairākuma atbalstu].

Kādus priekšlaicīgus secinājumus var izdarīt, gaidot Latvijas simtgadi, kas būs vienlaikus ar Saeimas vēlēšanām 2018.gadā? Vai NA un ZZS spēs kooperēties, izveidojot labēji konservatīvu partiju apvienību ar absolūto vairākumu nākamajās Saeimas vēlēšanās? Vai eks-liberālie demokrāti «Vienotība» jeb tie, kas paliks partijā, drīz izaudzēs lielu kupri un mērķtiecīgi virzīsies uz labēji konservatīvo partiju pusi, tādējādi atbrīvojot vietu jaunam liberāli demokrātiskam politiskajam spēkam Latvijā?

Ticami nevar prognozēt, vai Polijas konstitūcijas izmaiņas, ja vispār tiks iniciētas, degradēs poļu valsts demokrātijas pamatus, līdzīgi tam orbanizācijas žņaugam, kuru sevi uzlikuši ungāri. Viens ir skaidrs – veiksmīgi sēdēt uz diviem krēsliem nevar – vai nu Polijā četrus gadus valdīs konstruktīvi patrioti, vai arī bezatbildīgi nacionālisti. Jo ilgtermiņā «vidējais aritmētiskais» nebūs produktīva taktika.

Latvijā neeksistē politiskais iedalījums kreisajos un labējos, kaut pašas partijas abos virzienos no politiskā centra tam noteikti nepiekristu. Šķietami pretējos grāvjos sēž «labējie» NA un «kreisie» SC, tomēr šo partiju pozīcijas ir bezprincipiālas un tik tālu izplūdušas, ka bieži nav saprotams, kura no abām aizstāv demokrātisku valsts pārvaldes formu/saturu, bet kura iestājas par autoritāras valsts atkalradīšanu Latvijā, ar visām no tā izrietošajām katastrofām.

Tā saucamā opozīcijas partija SC ir politisks projekts dažādu ekonomisko grupējumu interešu realizācijai, tādēļ šī partija spēlē gudri - sistemātiski tausta sabiedrības reakcijas un citu politisko partiju kompetences ar dažādām partijas rosinātām likumdošanas iniciatīvām, no kurām biežāk ir mazs vai nekāds labums Latvijas iedzīvotājiem. Protams, to pašu var teikt arī par trim varas partijām. ZZS jau pirmsākumos tika dibināta kā lielo pašvaldību ekonomisko interešu lobijs Latvijas valdībās. Tomēr eksistenciālā realitāte šai partiju apvienībai ir traģiska un mūsu valsts tiesisko vidi degradējoša – būt par sargsuni viena hercoga=laupītāja interesēm. Savukārt Nacionālās apvienības (NA) intelektuālais potenciāls, partijai ilggadēji spēlējot uz politiskās skatuves, nav kļuvis spēcīgāks, tādēļ NA bieži redzama ar puniem uz partijas pieres, jo nevīžīgi staigā pa SC vai ZZS nomestajiem grābekļiem.

Bailīgiem politiķiem vienmēr ir vieglāk izmainīt partijas pozīciju/nostāju, nevis papūlēties skaidrot/argumentēt sabiedrībai [vēlētājiem], kādēļ partija/valdība rīkojas tā vai citādi.

NA un ZZS panākumi nav likumsakarīgi atkarīgi no abu partiju rīcības vai veiksmes, bet no tā, kādu tieši nākotni sev izvēlējusies kādreiz spēcīgā liberālā partija «Vienotība». Ir divas principiāli atšķirīgas vīzijas par «Vienotības» nākotni, tomēr izvēlēties iespējams tikai vienu:

A. Turpināt maršēt pa skuju taku, tas ir, pa Ungārijas orbanizācijas ceļu, kur labējais nacionālšovinisms ir kaut kā sastiķēts kopā ar kreiso sociālismu ekonomikā [labumu/atvieglojumu solīšana visiem, kas 25 gadu laikā nav spējuši/varējuši pielāgoties tirgus ekonomikai/kapitālismam]. Citiem vārdiem, tas nozīmē valdības pastiprinātu kontroli pār daudzām dzīves sfērām un darbības nozarēm - kultūru, pilsonisko sabiedrību, reliģiju, tirgus ekonomiku, utt.

Praksē tas nozīmē ar likumiem aizliegt «netikumību» Latvijā:

1. Aizliegt sekulārismu skolās, lai mācību iestādes nebūtu vieta, kur bērniem smelties visplašākās zināšanas; bet skolotājiem būtu bail dalīties dzīves gudrībās, ja skolēna dabiskā zinātkāre likusi sarkt dažiem desmitiem aptaurētu Saeimas puritāņu;

2. Aizliegt abortus un mākslīgo apaugļošanu slimnīcās;

3. Ar likumu aizliegt patvēruma meklētājus no citām civilizācijām, ja, piemēram, patvēruma lūdzējs nav kristietis vai ir jaunāks par 70 gadiem.

4. Vēl aktīvāk sadarboties ar slavenajiem minigarhiem un izdabāt viņu politbiznesa partneriem, valsts kontroles/uzraudzības mehānismus mērķtiecīgi padarot neefektīvus; tai skaitā pilnībā diskreditēt tiesībsargu institūcijas, drošības iestādes un obligāti arī trešo varu - tiesu;

5. Ar likumu aizliegt obligāto maksu mājsaimniecībām par sabiedrisko televīziju/radio, lai nodrošinātu ilggadēju sabiedrisko mediju atkarību no varas partijām. Utt.

Šāda orbanizācija Latvijā gandrīz garantē, ka 2018.gadā Saeimas vēlēšanas būs nedz godīgas, nedz taisnīgas, tomēr ļaus «Vienotībai» saglabāt marginālu varas partijas statusu vēl daudzus gadus. Savukārt politiskā tirgošanās tiks pacelta nebijušos augstumos – nekautrējoties pārdot nozīmīgākos amatus valdībās, ietekmīgus krēslus valsts/pašvaldības uzņēmumos, likumprojektus parlamentā un pat Satversmes labojumus naudīgākajam pircējam, tai skaitā arī t.s. opozīcijai SC.

Daļa no iepriekš uzskaitītā jau ir fakts, pat vairākkārtīgi un diemžēl jau sistemātiski.

2. Cits ceļš ir nesalīdzināmi grūtāks, jo nekādas garantijas par izdošanos vai panākumiem neparedz: ļauties partijas nāvei, nevis censties mākslīgi piespēlēt labēji konservatīvajiem un populistiem. Radītajam vakuumam politiskajā laukumā vajadzētu būt pietiekami lielam stimulam, lai izveidotu jaunu liberāli demokrātisku partiju ar svaigiem intelektuāļiem un profesionāļiem. Ja šī nākotnes vīzija «Vienotībai» ir par grūtu, tad varam droši teikt, ka otrā republika Latvijā ir morāli bankrotējusi un tuvākos gadus mūs gaida daudzi politiskie sānsoļi, sarūsējuši grābekļi un gauži klupieni, kas traucēs vēlētājiem saskatīt svarīgo, liekot pievērst uzmanību nebūtiskajam.

Bet neziņa nav absolūta, nebūs ilgi jāgaida, līdz pirmā eiforija par solīto «kārtību un drošību» izplēnēs, kam sekas būs lielāka neuzticēšanās valdībām un Saeimai, kas jau šodien ir neveselīgi zemā līmenī.

Atcerieties demokrātijas zelta likumu - Latvijā, tāpat kā Polijā un visā Eiropas Savienībā, parlamenta vēlēšanas obligāti notiek vismaz reizi četros gados. Tā ir diena, kad vēlētāji liek atzīmes visām partijām.