Sabiedrība Latvijā ir ļoti atsaucīga pret cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība. Tomēr, ja tu, TVNET lasītāj, būtu darba devējs, vai pieņemtu darbā cilvēku ar redzes problēmām? Šis ir diskutabls jautājums, jo viss ir atkarīgs no cilvēka spējām un degsmes izpildīt sev uzticētos pienākumus. Latvijas Neredzīgo biedrības valdes priekšsēdētāja Svetlana Sproģe norāda, ka neredzīgie cilvēki ir tādi paši kā redzīgie.
Darba devējiem trūkst zināšanu vai sapratnes par cilvēkiem ar redzes problēmām
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Latvijas Neredzīgo biedrības valdes priekšsēdētāja norāda, ka neredzīgs cilvēks ir tāds pats kā redzīgs: iet uz darbu, izklaidējas, ir savi hobiji: «Galvenā atšķirība ir veids, kā neredzīgais nokļūst darbā, ko un kā dara.»
Viņasprāt, neredzīgajiem un vājredzīgajiem pietrūkst lielāka atbalsta no valsts puses. Sākot ar nodarbināšanu, kaut neliela daļa neredzīgo un vājredzīgo tiek nodarbināti, darbu subsidējot, beidzot ar atbalstu no darba devējiem.
«Darba devējos varbūt mājo bailes un neziņa, kā nodarbināt cilvēkus ar redzes problēmām. Varbūt viņi nav līdz galam izglītoti,» pauž Sproģe.
Tai pašā laikā cilvēkiem, kam ir redzes traucējumi, trūkst uzņēmības uzdrošināties, pierādīt sevi un apzināties, ka ir līdztiesīgi citiem.
Latvijā ir vairāk nekā 10 000 cilvēku ar redzes problēmām, bet strādājoši no tiem ir niecīga daļa. Sproģe pieņem, ka ne vairāk kā 20% no kopējā skaita.
Uzsveram, ka Latvijas Neredzīgo biedrībā (LNB) visā Latvijā aktīvi darbojas ap 4000 neredzīgo un vājredzīgo.
«Protams, neredzīgs vai vājredzīgs cilvēks nevar strādāt par ārstu, bet ir pilnībā gatavs strādāt par grāmatvedi, pārdevēju, šobrīd populārs ir masiera vai sociālās rehabilitācijas darbinieka amats u.c.,» uzskata LNB valdes priekšsēdētāja.
Kaut situācija nav no tām labākajām, Sproģe jūt, ka cilvēki ar redzes problēmām tiek integrēti sabiedrībā aizvien labāk un vairāk, kaut darāmā vēl ir daudz.
LNB organizē sabiedrisko dzīvi, jo tajā piedalās cilvēki ar redzes problēmām. Tiek rīkoti dažādi pasākumi, projekti, sporta spēles, festivāli utt.
Sproģe negrasās par visiem simts procentiem apgalvot, ka neredzīgie ir izstumti no sabiedrības, kaut jūtas citādi nekā citi. Viss ir atkarīgs gan no sabiedrības, gan cilvēku ar redzes problēmām attieksmes citam pret citu.
Maršruti neredzīgajiem un vājredzīgajiem tiek soli pa solim iemācīti
LNB neredzīgajiem un/vai vājredzīgajiem cilvēkiem iemāca vienu no svarīgākajām lietām: orientēšanos. Citiem vārdiem sakot, kā nokļūt no punkta A līdz punktam B patstāvīgi. Viens no svarīgākajiem palīginstrumentiem patstāvīgai dzīvei cilvēkiem ar redzes problēmām ir baltais spieķis.
Ir bijuši gadījumi, kad cilvēks ar redzes problēmām pārvietojas bez baltā spieķa. Sproģe vērtē, ka tas ir apsveicami, tomēr spieķis ir pazīšanas zīme un, ja nepieciešama kāda palīdzība, tā neesamība var izraisīt problēmas.
Galvenās grūtības ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā neredzīgajiem cilvēkiem rodas, pārvietojoties ar sabiedrisko transportu. Piemēram, cilvēkiem ar redzes problēmām ir grūti vai neiespējami saskatīt maršruta numuru. Būtu nepieciešams, lai transporta cipari, burti būtu lielāki, lai vājredzīgie spētu tos saskatīt, un skaņas signāli, kas ziņotu pieturas nosaukumus ārpus transporta neredzīgajiem.
Sproģes prāt, cilvēki ar redzes problēmām nedrīkst sēdēt četrās sienās. Ir laiks doties ielās un parādīt, ka neredzīgie arī ir daļa no sabiedrības.