Kādēļ nolēmāt, ka «Ziloņa dziesma» vispār ir jāiestudē?
Tas ir spilgts stāsts par psiholoģiskām traumām, kādas vecāki, nemaz negribot, neapzināti saviem bērniem var sagādāt, izšķirot viņu likteni uz mūžu. Maikls nav plānots bērns, viņš radies vienā kaislību uzplūdā, bet vecāki nebūt nav deklasēti elementi, narkomāni vai sociālā atstumtībā uz ielas dzīvojoši bezpajumtnieki, tomēr viņu radītā psihotrauma, neiedziļināšanās pārjūtīga bērna dabā un vērtību sistēmā noved dēlu līdz dzīvei psihiatriskajā slimnīcā.
Esat pieradis strādāt uz operu skatuvēm ar plašu darbības vērienu gan fiziskā, gan emocionālā nozīmē, bet šajā gadījumā jums ir darīšana ar kamerizrādi Mazajā zālē un trim aktieriem. Jājautā, kādus amerikāņu kalniņus jūs sevī izbraucat, lai reducētu pierasto mērogu līdz nelielai skatuvītei ar dažiem aktieriem?
Operas žanrs tiešām paģērē no režisora inscenētāja vērienu, jo iestudējums jāveido lielās līnijās: ar solistiem, koristiem, mīmiem, baletdejotājiem, bieži darbība paralēli notiek vairākos plānos. Vienīgi nesenais «Salomes» iestudējums Honkongā atšķīrās, un tas bija man pārbaudījums, jo veidoju psiholoģisko drāmu, strādājot bez kora. Sapratu, ka pirms Čehova «Trīs māsu» iestudēšanas uz Dailes teātra lielās skatuves gribu izmēģināt, vai veids, kādā strādāju ar operas māksliniekiem, darbojas arī dramatiskajā teātrī. Esmu radis operdziedātājiem visu smalki izskaidrot, motivēt darbību, formulēt uzdevums un nereti pat rādīt, kas un kā jāspēlē. Saprotu, ka viņi visu sevi atdevuši vokālai meistarībai, tāpēc aktiermākslai atlicis pavisam nedaudz spēka, un tā gadās visā pasaulē. Ja solists turklāt nav spilgts un aktieriski no dabas apdāvināts, viņam daudzas darbības jāparāda priekšā. Dramatiskajā teātrī šāda priekšā rādīšana nav pieļaujama.
Varētu sacīt, ka «Ziloņa dziesmas» iestudēšana man notiek radošas laboratorijas režīmā.
Izrāde ārēji ir diezgan statiska, tās galveno spriedzi veido psiholoģiskās darbības attīstība, kas nav redzama, un tās virzītājs ir Ginta Grāveļa spēlētais Maikls...
Man ļoti svarīgi bija panākt, lai Gints skaidri nodalītu divas pozīcijas un atšķirīgi spēlētu Maiklu tad, kad viņš manipulē jeb rotaļājas ar dakteri Grīnbergu, un pavisam citādi, kad kļūst atklāts, patiess. Viņš ir izrādes galvenais motors. Realizēt interesantu vai pārsteidzošu koncepciju nav mans vienīgais režisora uzdevums, vēlos panākt absolūtu ticamību un katarsi, lai skatītāji zālē nebūtu vērotāji, bet varētu līdzpārdzīvot.
Mani kaitina, ja režisors iestudējumā vienīgi realizējis savas ambīcijas,
bet nav elementāri strādājis ar aktieriem, kuriem tad nākas pašiem izpeldēt neparastās interpretācijas intelektuālajos ūdeņos. Cik var?! Tāpēc ar Gintu, Juri un Esmeraldu iestudējuma procesā veicam smalku juveliera darbu. Publika jau nezina, kādus uzdevumus režisors devis aktieriem, lai panāktu vajadzīgo izrādes temporitmu un precīzu darbības zīmējumu, taču mēs patiešām strādājam niansēti – kā veidojot muzikālo partitūru, jo izrādes gaitā jānotur vajadzīgā spriedzes temperatūra.
Kā izvēlējāties aktierus šim iestudējumam – ilgi domājot vai intuitīvi?
Piekritu teātra vadības piedāvātajam variantam, kas bija pārdomāts, ņemot vērā aktieru noslogojumu un radošos izaicinājumus konkrētās sezonas ietvaros. Par kādām idejām un domām skatītāju galvās pēc izrādes noskatīšanās jūs priecātos?
Man svarīgi, lai viņi izbaudītu teātri kā īstu mākslas notikumu, izdzīvotu sevī galvenā varoņa jūtu gammu un sajustu Maikla sāpi. Lai skatītāji paši savā dzīvē atrastu svarīgākos momentus, kas ietekmējuši viņu pasaules uzskatu, pašapziņu, ticību sev, seksualitāti, attieksmi pret dzīvesbiedru vai partneri – visas būtiskās lietas, kas mūs dzīvē virza un palīdz gan privātajās, gan profesionālajās attiecībās.
Cik daudz darba mūsdienās ir psihoanalītiķiem, psihologiem un psihiatriem, kas tas par fenomenu?!
Ikdienā mums pat prātā nevar ienākt, ka apkārt ir tik daudz cilvēku ar psiholoģiskām vai psihiatriskām problēmām. Analizējot lugā notiekošo, skatītājiem droši vien neviļus būs jādomā par traumām, ko viņi guvuši vai sagādājuši attiecībās ar saviem vecākiem vai līdzcilvēkiem. Ļoti svarīgi, lai publika savu uzmanību pārmērīgi nepiesaistītu lugas darbības vietai – psihiatriskajai klīnikai, jo pašos pamatos šis nav stāsts par slimību, bet gan vispārcilvēciskām problēmām un savstarpējo pāridarījumu sekām.
Sadarbībā ar Dailes teātri.