Šubrovskis: «Ir pretīgi gan balsot, gan nebalsot!»

Augusta vidū pirmo studijas albumu ar vienpadsmit dziesmām, kas uz diviem lenšu magnetofoniem ierakstītas Ingus Baušķenieka studijā «Bicycle Systems», klajā laida Edgara Šubrovska («Kartāga», «M.Gvarde», «Hospitāļu iela») jaunā grupa «Manta». Aicināju Edgaru (38) uz nelielu sarunu par jauno plati, tās tapšanu, muzikālajām ietekmēm. Sarunas gaitā pieskārāmies arī citām tēmām - vēlēšanām, kas neizbēgami tuvojas un ar lozungiem «tev jābalso!» iedzen vēlētāju stūrī, kā arī par citām «šmucēm», kas notiek šajā valstī.

Ansamblis «Manta»: Edgars Šubrovskis, Edgars Mākens, Oskars Upenieks un Raitis Viļumovs.

TVNET: Apsveicu «Mantu» ar pirmo albumu! Tā vien gribas spēlēties ar vārdiem un teikt, ka klausītājiem ir iespēja tikt pie «īstas mantas» - analoga, dzīva, nesamākslota ieraksta. Noteikti, izvēloties šādu grupas nosaukumu, prātā šāda vārdu spēle iešāvās?

- Paldies! Nosaukumam «Manta» ir ļoti daudz nozīmju un skaidrojumu, bet svarīgākais no tiem ir par mantu, ar kuru var spēlēties. Tā bija arī ar ierakstu, jo rakstīties lentēs nebija principa jautājums. Vienkārši izmēģinājām vairākas studijas, bet spēlēties pie Ingus (Ingus Baušķenieks, - aut.) patika visvairāk - gan skaņas, gan atmosfēras ziņā.

TVNET: Šādi spēlēdamies kopā ar Ingu, ierakstā apzināti vai neapzināti esat uzsūkuši kaut ko no «Dzeltenajiem pastniekiem», tā vismaz man šķiet, klausoties kaut vai ievadošo «Viva Voleros». Vai albuma dziesmu sākotnējie aranžējumi un skanējums atšķiras no tā, kas sanācis beigās albumā?

- Skanējums atšķiras, kā jau parasti studijas ieraksts atšķiras no «dzīvā», taču aranžējumi nav mainījušies. Domāju, varētu atrast vēl gana daudz grupu ar līdzīgu skanējumu, vienkārši Latvijā tādu ir maz, tādēļ gribas vilkt paralēles.

TVNET: Tā gan ir. Teju visi, kas izmanto astoņdesmito gadu bungmašīnu tembrus un dzied latviski, asociatīvi tiek saistīti ar «pastniekiem». Turklāt ja vēl tiek izmantotas regeja dekorācijas, kā tas ir «Mantas», arī pirms tam «Hospitāļu ielas» gadījumā, tad šāda salīdzināšana ir neizbēgama. Starp citu, vienmēr esmu vēlējies tev pajautāt - kā tu no pankroka («M.Gvarde») nonāci līdz regejam? Pasaules kontekstā šādas transformācijas nav nekas neparasts, ja analizējam «The Clash», «Police» mūziku...

- Es neesmu pastāvīgas dabas cilvēks. Man nav «draugu no pirmās klases», cilvēki manā dzīvē parādās un pazūd, esmu strādājis padsmit profesijās, tāpat arī mūzikā viens vilnis nomaina otru. Protams, pamatvērtības saglabājas - vienmēr, gan panku, gan eksperimentu, gan regeja laikā esmu uzskatījis, ka mūzika ir būtisks dzīves elements, tādēļ ir liela nozīme, kas ir tās saturā un kā to izmanto.

TVNET: Kas tevi saturiski piesaista regejam?

- Ja precīzi atbild uz jautājumu, tad man patīk, ka pāris desmitu gadu garumā regejs ir spējis būt gan izklaidējoša mūzika, gan ideoloģisku un reliģisku domu nesējs. Ja kādu tas interesē sīkāk, ir gana daudz informācijas internetā. Muzikāli es ķeru kaifu no daudzslāņainības, kas šim žanram piemita 60., 70. gados. Vēlāk žanrs digitalizējās, komercializējās un vēl pārgāja no zāles uz kokaīnu. Bet kopumā, manuprāt, regejs ir tikpat liels popmūzikas virziens kā, piemēram, roks. Pareizāk sakot, pat ne patīk, bet iespaido. Piemēram, ja atceramies, cik ātri apsīka Latvijas neatkarības laiku sākuma patriotiskais vilnis. Mūzikā un citās kultūras izpausmēs.

"Manta"

FOTO: Edgars Kalmēns/TVNET

TVNET: Vai «Manta» spēlē popmūziku?

- Jā. Bet droši ne popu.

TVNET: Pieminēji patriotiskās mūzikas vilni... Savā «Facebook» profilā laiku pa laikam ieraksti arī kādas politiska rakstura pārdomas, pēdējā no tām par tēmu balsot vai nebalsot. Balsosi?

- Notiek procesi, kuru dēļ ir jābalso. No otras puses,

partijas jau n-to reizi vēlētāju nostāda ķīlnieka pozīcijā - «ja nebalsosi, tad bu bu bu...».

Un tai pašā laikā, man šķiet, visus neatkarības gadus nevienas partijas programmā, runājot par kultūru, nav pieminēta populārā mūzika. Kāpēc tā, ja ņemam vērā, cik ļoti daudz tā ietekmē publisko telpu, nerunājot nemaz par privāto? Tā vietā notiek šmuces ar radio, par kurām neviens negrib atbildēt. Tādēļ ir pretīgi gan balsot, gan nebalsot.

TVNET: Morisejs reiz izteicās, ka viņš neiet balsot, jo, ja viņš balsotu, viņš atbalstītu esošo sistēmu. Lielbritānijā, protams, ir pavisam cita situācija, bet arī Latvijā ir diezgan daudz inteliģentu cilvēku, kuri nepiedalās šajā politiskajā teātrī. Katrā ziņā tu neesi gatavs sacerēt patriotisku dziesmu un aicināt tautu piedalīties vēlēšanās?

- Man jau ir vairākas dziesmas, kuras vismaz man pašam šķiet patriotiskas, vismaz par šo tēmu. «Mazie un lepnie», «Antikristaps», «Tūkstošreiz». Par speciālu sacerēšanu gan neesmu domājis. Ja par Lielbritāniju, tad man šķiet, tur ir divas varas, kas savstarpēji cīnās jau gadsimtiem - tā ir valsts pārvalde un iedzīvotāji. Pie mums redzu, ka iedzīvotāji ar varu necīnās, bet cer, ka tā palīdzēs sakārtot dzīvi visās jomās (smejas).

TVNET: Kas ir šis Antikristaps?

- Vairākās Lielā Kristapa teikas versijās Kristapu pazudina velns, piemēram, iemiesojies maza puisīša tēlā. Daugavas vidū puisītis paliek smags un Kristaps noslīkst. Citiem vārdiem - ko nevari nest, to nelaid sev sēsties kuprī.

TVNET: Pieminēji šmuci ap radio. Septembrī publicētie TNS reitingi liecina, ka jaunais jauniešu radio «pieci.lv» pat nav spējis ielauzties starp divdesmit populārākajām stacijām. Latvijas Kristīgajam radio ir lielāki reitingi... Acīmredzot var izdarīt kādus secinājumus.

- Kad es izdzirdēju, ka «jaunais radio pulcēs jauniešu auditoriju, es zviedzu skaļā balsī. Pēdējais raidījums, kas to ir spējis, bija «Skabarga» astoņdesmito gadu beigās, kad šiem jauniešiem nebija nekādu izvēles iespēju. Tagad katrs jaunietis izvēlas to, ko grib,

spektrs internetā ir mežonīgi plašs un nekāds viens medijs viņus kopā nesavāks.

Manā reklāmista pieredzē - nevienam zīmolam, kam jāpelna nauda, pat prātā nenāktu likt likmes uz šādu ideju. Tika likvidēts radio ar konkrētu misiju («Radio Naba» - aut. piezīme) un auditoriju, kurai bija iespēja augt, paplašinot radio apraidi, stimulējot kvalitātes augšanu. Tā vietā tagad ir piecinieks, kuram ir dažas labas idejas, bet nekādu reālu iespēju sasniegt uzstādītos mērķus. Tie, kuri šo apstiprināja, ir vai nu neprofesionāļi, vai viņiem ir samaksāts, un abos gadījumos tas nozīmē, ka ir jāatbild.

TVNET: Nebaidies, ka pēc šādiem kritiskiem vārdiem minētais jauniešu radio izņems «Mantas» dziesmas no rotācijas? Tāda prakse taču Latvijas komercradio vidē ir (bija) izplatīta - ja neglaudīsi pa spalvai, vai nebūsi pietuvināts galmam, paliksi aiz durvīm!

- Es nebūt nedomāju, ka pieciniekam ir slikta komanda un slikts būtu viss, kas viņiem iecerēts. Bet nu jau paši dīdžeji sūdzas, ka jāspēlē «tucinieks» - acīmredzot reitingi jāceļ par katru cenu. Ja tā turpināsies, tad tāda mūzika kā «Manta» no pleilistes tāpat izbirs. Daudz svarīgāk man liekas piecinieka progresīvo latviešu mūzikas programmu integrēt LR2, kur programma vispār ir katastrofāla un Roberts Buivids teju vienīgais cenšas ielikt rotācijā ko jaunu. Kāpēc vispār «latviešu mūzikas radio» nozīmē «šlāgera un sūdīgas popmūzikas radio»?

"Manta"

FOTO: Edgars Kalmēns TVNET

TVNET: Jautājums vietā. Daži komercradio tomēr veic diezgan rūpīgu atlasi, un kaut kā jau cenšas atlasīt pietiekoši kvalitatīvu latviešu mūziku un integrēt to kopējā bildē. Savukārt radio, kas spēlē tikai latviešu mūziku 24 stundas diennaktī (LR2) reitingi ir tik augsti, ka, iespējams, tā programmas veidotāji izdarījuši secinājumu, ka nekas nav jāmaina un tieši šāda mūzika (šlāgeris un lēts pops) ir tas, kas klausītājam vajadzīgs... Tu domā, Pēterim Sakstagalā ir vajadzīga «Manta»?

- Es domāju un zinu, ka Pēterim Sakstagalā radio nav piedāvājis izvēli jau n-tos gadus. Un LR2 ietekmi Latvijā ir grūti pārvērtēt. Tai pašā laikā gan ar «Mantu», gan «Gaujartu» esam spēlējuši arī provinces pasākumos un atsauksmes ir ļoti labas - klausītāji ir priecīgi dzirdēt atšķirīgu mūziku, protams, ar nosacījumu, ka tās kvalitāte ir laba. Un šobrīd alternatīvās mūzikas kvalitāte ir ļoti augusi. Jebkurā žanrā var radīt labu un sliktu mūziku, bet LR2 šobrīd sevišķi nešķiro.

TVNET: Šodien jau katram pašam ir iespēja šķirot un «Youtube» izvēlēties tieši sev tīkamu mūziku, taču arī tur diemžēl aina nav iepriecinoša - skatījumu skaits lētam popam ir nesamērīgi augstāks nekā inteliģentai rokmūzikai. Varbūt tomēr mēs dzīvojam muļķu zemē, kurā valda muļķi, rada muļķīgas lietas, izdod muļķīgas pavēles, un nekas šajā lietā nav maināms?

- Es domāju, Latvijā iet daudz, daudz labāk nekā vidēji pasaulē. Vispār, ja šobrīd nenotiktu karš Ukrainā, es teiktu, ka esam ļoti labā situācijā. Ir daudz gaišu un stipru iniciatīvu, cilvēki atveras kultūrai, sāk novērtēt piemirstas vērtības. Paveic lietas ar saviem spēkiem, negaidot valsts un fondu atbalstus, respektīvi, uzspļauj sistēmai un izdara paši. Tādēļ, domāju, es nepieņemšu «mulķu zemes» definīciju, vismaz kamēr man apkārt ir cilvēki, kas tai neatbilst.

Jauno albumu meklējiet mūzikas veikalos vai internetā.

Uz augšu