"...citi kalni būs". Ieskats "The Sound Poets" jaunajā albumā

Jānis Žilde
CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

"Kalniem pāri citi kalni būs," šādus vārdus šovasar Mežaparka estrādē dziedāja tūkstošgalvains skolēnu Dziesmu un deju svētku koris, iekļaujot šo nu jau pirms četriem gadiem izdoto grupas The Sound Poets dziesmu Latvijas popkultūras kanonā. Dziesmas spēja rezonēt, uzrunāt klausītāju ir apbrīnojama, tās mūžs - pārsteidzoši ilgs, un atkārtot ko līdzīgu tuvāko gadu laikā kādam, arī pašai grupai, visticamāk, diez vai izdosies (ceru, ka kļūdos). Viens liels kalns ir pārvarēts, un The Sound Poets šobrīd ir ieņēmuši stabilu vietu pašmāju poproka ielejā, ja runājam tēlaini. Tomēr priekšā vēl aizvien ir citi kalni.

The Sound Poets "Pulsē"

(TSP Music)

4/5

Bieži dzirdu runājam, ka mūsu populārās mūzikas supergrupai "Prāta vētra" viss iet no rokas (pulcēt desmitiem tūkstošus cilvēku uz saviem koncertiem, piebāzt pilnu somu ar trofejām ikgadējās mūzikas balvas ceremonijās u.c.) tādēļ, ka nav jau īsti konkurentu. Cik jaunu, perspektīvu poproka ansambļu ir savulaik izaicinājuši prātniekus, taču pēc pāris veiksmīgiem singliem spiesti nolikt ieročus. Savulaik re:public veiksmīgi debitēja ar jestro "Strēlnieci", taču kur šī grupa ir tagad? "Tumsa" atklāti kopēja "Prāta vētru", taču arī šīs grupas stāsts aprāvās, līdz galam neizstāstīts. The Sound Poets, laizdami šomēnes klajā jaunu albumu "Pulsē", šobrīd faktiski ir vienīgie, kas gada izskaņā nopietni varētu paspēkoties ar prātniekiem par labākā poproka albuma titulu. Gan vieni, gan otri radījuši kvalitatīvus top40 poproka albumus labākajās latviešu populārās mūzikas tradīcijās. Ja jautātu man, tad priekšroku dotu "Pulsē".

Par jelgavnieku veikumu "Septiņi soļi svaiga gaisa" jau esmu izteicies, būdams nedaudz kritisks (pārāk jau atklāti tiek izmantoti šobrīd aktuālie aranžējumi (The Killers, Coldplay, Daft Punk)), nu pienācis laiks ielūkoties poetu jaunajā platē.

Protams, arī The Sound Poets citē. Savulaik grupas solists Jānis Aišpurs neslēpa savu mīlestību pret viegli melanholisko Deimiena Raisa, Coldplay, Snow Patrol mūziku, īpaši "S.P.B." ("Smaragda pilsētas burvji") laikos, taču, pateicoties diviem faktoriem, grupas jaunajā ierakstā šīs agrīnās ietekmes ir mazliet notušētas, citāti nav tik atklāti, turklāt klāt nākušas pāris jaunas dekorācijas. Šie divi faktori - producenti un ritma grupa.

Atkāpjoties, piebildīšu, ka albums ierakstīts lauku mājā Jumurdas ezera krastā. Tā šobrīd modīga tendence (šķiet, salauztās sirds īpašnieka Džastina Vernona (Bon Iver) iespaidā) - aizmukt no pilsētas mūriem, ikdienas steigas un nesteidzīgi pievērsties radošajam procesam kaut kur laukos, mežā, vai šajā gadījumā ezera krastā. Šāda pieeja ierakstam romantizē plates tapšanas procesu un padara to pievilcīgāku (ezera māja un ezers analogā foto tehnikā iemūžināti arī uz diska vāka). Vai šāda pieeja tiešām palīdz ierakstīt patiesāk, izjustāk, labāk - neesmu drošs, taču psiholoģiski šāda izraušanās mūziķiem noteikti nākusi tikai par labu. Galu galā, ja māksliniekam dziesmas ir vājas un nav nekas sakāms, nekāds mežs vai ezers nepalīdzēs.

"Pulsē"
"Pulsē" Foto: Māris Ločmelis

Poetu gadījumā par vājām dziesmām runāt nevaram. Jā, "Kalniem pāri" kalibra grāvējs šajā platē nav atrodams (jau minēju, ka ko tādu atkārtot ir ļoti grūti), taču viss ieraksts labi turas kopā kā viens vesels, pārdomāts mākslas darbs. Šeit tad arī varam pieskarties pirmajam faktoram - producentiem. Skaņas arhitektūru meistarīgi veidojis Gatis Zaķis (strādājis ar "Instrumentiem", Carnival Youth), rotaļādamies ar niansēm. Tomēr kā producenti plašākā kontekstā startējuši arī paši mūziķi, gan Jānis, gan grupas motors, bundzinieks Pēteris Lunde, kurš ar savu pieredzi ("Pienvedēja piedzīvojumi", "mofo"), iespējams, pasargājis grupu no šādam tādām banalitātēm un klišejām, kas savulaik bija iezagušās "S.P.B." ierakstos.

Otrs faktors - ritma grupa. Pēteris kopā ar grupas jauno basģitāristu Kārli Jostu (stājies Ginta Bīmaņa vietā) tur arī modernā roka grupas "Laika suns" pulsu, un šis pulss, pārdomāto bungu raksts un basa grūvs vietām sajūtams arī atsevišķās albuma "Pulsē" dziesmās, padarot šo plati krāsaināku.

Muzikāli neiztrūkstoši arī šajā ierakstā ir ģitārista Normunda Lukšas rifi un arpedžijas (kaut kas no Coldplay, kaut kas no Editors, Radiohead), taču kopumā ģitāra nav izvirzīta priekšplānā, ļaujot citiem instrumentiem organiski saausties vienā audeklā. Brīnišķīgs elements ir pūtēju grupa, rūpīgi pārdomātas ir taustiņu partijas (lieliska sintezatora tēma noslēdzošajā "Tūkstošiem"). Liela uzmanība pievērsta vokālam. Atsevišķās dziesmās Aišpura balss dublēta par oktāvu uz augšu, daudzviet arī pārējo grupas dalībnieku fona vokāli aizpilda tukšās vietas. Īpaši skaisti izskan "Paliec", kurā kā viesmāksliniece dzirdama dziesminiece Alise Joste.

Ierakstā ir gandrīz izdevies sabalansēt kustīgākus, roķīgākus skaņdarbus ar liriskākām kompozīcijām. Plates otrajā pusē vairāk dominē balādes, un pilnai laimei tomēr prasītos vēl kāds modernāks, ritmiskāks skaņdarbs, ko likt blakus pirmajam plates vēstnesim "Skats no augšas". Jo tieši "Tas biji tu", minētais "Skats no augšas", "Ezers, salas, putni", kas balstās uz kustīga bīta, manuprāt, ir plates veiksmīgākie skaņdarbi. Ja jāizceļ kāds no liriskajiem, tad "Lavīnas" ar kristāldzidrajiem klavieru taustiņu pilieniem, astoņdesmito gadu tomu ritmu Keitas Bušas Running Up That Hill tradīcijās un melodisko piedziedājumu nostrādā vislabāk.

Ja ar muzikālo pusi viss šajā ierakstā ir vislabākajā kārtībā, tad pārlieku tēlainie dziesmu vārdi ("Kad vectēva oši zūd iekāres liesmās / un dūmeņu mutes pret debesīm nepārstāj riet", piemēram), nedaudz liek saraukt pieri. Vai runa ir par vectēva mežu izciršanu? Vai par ko citu? Brīžiem nav skaidrs: kāds tad īsti ir konkrētās dziesmas vai pat, ja skatāmies plašāk, visas plates kopējais vēstījums? 

Bieži vien pāris vārdu rindās sablīvējot spēcīgas tēlainas metaforas, zīmīgus simbolus un starp tiem neizveidojot spriedzi, šie spēka vārdi saiet uz īso.

Baterijas tiek nosēdinātas, un nekas tā īsti pateikts netiek. Doma, ko autors vēlējies paust, nenolasās. Šī kaite pašmāju mūzikā izplatīta itin bieži, un pēdējos gados pat varam runāt par Cibiņa (Jāņa Poruka tēls grāmatā "Kauja pie Knipskas") prototipa ienākšanu rokmūzikā - blāvs, neizteiksmīgs, viegls, bez pozīcijas, bez dumpinieciskuma (kas tik ļoti rokmūzikai nepieciešams).

Protams, nav jāiegrimst arī otrā galējībā, vēstījumu lakonizējot, lieki neizskaistinot (ja nu vienīgi tas piestāv pankrokam), taču svarīgi, lai VISPĀR būtu kāds vēstījums.

Neskatoties uz visu, šis noteikti ir labākais šā gada poproka ieraksts un pelnījis atzinību gan no klausītāju, gan mūzikas kritiķu puses. Te es domāju, protams, "Zelta mikrofona" balvu.

Labākās dziesmas: "Lavīnas", "Skats no augšas", "Ezers, salas, putni", "Tas biji tu".

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu