Olivera Saksa darbi, kuru lielāko daļu veido ārsta praksē pieredzēto gadījumu dzīvi apraksti, atnesuši autoram pasaules slavu ne tikai zinātnieku aprindās. Tulkotus vismaz 25 valodās, tos lasa visi, kam interesē cilvēka smadzeņu un maņu darbība, katra indivīda saiknes ar ārpasauli un daudz kas cits. Pētnieka un rakstnieka darbi balstīti uz tiešiem kontaktiem, sirsnīgām sarunām, nevis medicīnas instrumentu sniegtiem datiem. Tiem būtisks nevis vispārinājums, bet atsevišķā, unikālā izcēlums. Saksa darbu lielo ietekmi uz mūsdienu radošo cilvēku apziņu spilgti raksturo fakts, ka tie likti gan filmu, gan operas pamatā.

Kolēģi Olivera Saksa līdzšinējo darbu atzinuši par «prātam neaptveramu psiholoģijas un neiroloģijas eksperimentu», savukārt medijos viņu dēvē par «neiroloģijas superzvaigzni».

Vai esat kādreiz redzējuši kaut ko tādu, kā tur patiesībā nav?

Varbūt dzirdējuši, kā nezināma vai pazīstama balss sauc jūs vārdā? Jutuši sev līdzās kāda klātbūtni, lai gan tuvumā neviena nav? Vai pieredzējuši neizskaidrojamu redzes, dzirdes, ožas vai citas maņas parādību, par kuru kautrējaties citiem stāstīt?

Pat mūsdienās vārdu «halucinācijas» bieži vien uztver tikai kā smagu atkarību vai mentālu kaišu iezīmi, taču patiesībā redzes, dzirdes un citu maņu parādības piedzīvo ārkārtīgi daudz cilvēku. Tās skar migrēnas pacientus, bezmiega vai kādas nopietnākas slimības mocītus cilvēkus, kā arī tos, kuri uzturas monotonos redzes un dzirdes uztvērumu apstākļos, piemēram, vadot automašīnu, strādājot klusā vai izteikti trokšņainā vidē.

Olivers Sakss apraksta un saistoši izskaidro daudzveidīgu halucināciju cēloņus, izpausmes un sekas, un sniedz praktiskus padomus, kā tās novērst vai sadzīvot ar tām. Grāmata «Halucinācijas» noderīga ne vien tiem, kas paši pieredzējuši šķietami neizskaidrojamas maņu parādības un vēlas izprast, ko tās nozīmē, bet arī tiem, kuri vēlas uzzināt, kā darbojas smadzeņu neiroloģiskie mehānismi un uz ko tie ir spējīgi.

«Smadzenes ir kaut kas vairāk par neatkarīgu detaļu apkopojumu. Katram specializētajam smadzeņu apgabalam jāsadarbojas ar tūkstošiem citu lauku, un to kopdarbs līdzinās neizmērojami plašam un sarežģītam orķestrim ar tūkstošiem instrumentu un allaž mainīgu repertuāru. Jūs tikai padomājiet, cik daudz dziesmu šāds orķestris spēj nospēlēt! Un tā arī mūsu smadzenes ir spējīgas teju uz visu!» tā Olivers Sakss,

Fragments no grāmatas:

«Ellena O. ir jauna sieviete. Viņa atnāca pie manis uz konsultāciju 2006. gadā, aptuveni gadu pēc nepareiza vaskulāra veidojuma operācijas labajā pakauša daivā. Tā bija diezgan vienkārša procedūra, sapampušie asinsvadi tika aizšūti. Kā ārsti bija brīdinājuši, pēc procedūras viņai sākās dažas redzes problēmas: redzes miglošanās kreisajā pusē, kā arī neliela agnozija un aleksija – grūtības atpazīt cilvēkus un drukātus vārdus (viņa teica, ka angļu valodas vārdi izskatījušies pēc «holandiešu vārdiem»). Šo grūtību dēļ viņa sešas nedēļas nespēja vadīt automašīnu, tās traucēja viņai lasīt un skatīties televīziju, taču bija pārejošas. Dažu pirmo nedēļu laikā pēc operācijas viņai bija arī vizuālas lēkmes. Tās līdzinājās vienkāršām redzes halucinācijām – gaismas un krāsas uzplaiksnījumiem kreisajā pusē – un ilga dažas sekundes. Sākumā lēkmes bija vairākas reizes dienā, bet līdz laikam, kad Ellena atgriezās darbā, tās bija gandrīz beigušās. Viņa par tām sevišķi neraizējās, jo ārsti bija brīdinājuši par šādiem iespējamiem pēcefektiem.

Bet viņi nebija Ellenu brīdinājuši par to, ka vēlāk varētu sākties komplicētas halucinācijas. Pirmā no tām notika aptuveni sešas nedēļas pēc operācijas – milzīgs zieds, kas aizņēma gandrīz visu redzes lauka kreiso pusi. Ellena domāja, ka halucinācija radusies tādēļ, ka viņa redzēja īstu ziedu spilgtā, žilbinošā saules gaismā; šī aina it kā tika iededzināta smadzenēs un saglabājās redzes lauka kreisajā pusē «kā attēla nospiedums», bet šis nospiedums palika nevis uz dažām sekundēm, bet gan un veselu nedēļu.

Nākamajā nedēļā pēc tam, kad pie Ellenas bija ciemojies viņas brālis, meitene vairākas dienas redzēja brāļa seju – precīzāk, daļu no profila, tikai vienu aci un vaigu.

Tad uztveres izkropļojumi – viņa redzēja īstenībā eksistējošas lietas, tikai sastingušas vai ar izkropļojumiem – pārtapa par halucinācijām, un viņa sāka redzēt to, kā nav. Halucinācijās viņa bieži redzēja cilvēku sejas (reizēm arī savu). Bet redzētās sejas bija «nenormālas, groteskas, pārspīlētas», bieži tikai profils ar zobiem vai, iespējams, ar vienu ārkārtīgi palielinātu aci, kas pilnībā neatbilst pārējo vaibstu mērogam. Reizēm viņa redzēja stāvus ar «vienkāršotām» sejām, izteiksmēm vai pozām – «kā skices vai multfilmu varoņus». Tad Ellena daudzas reizes dienā sāka redzēt halucinācijas ar vardi Kermitu, lelli no amerikāņu bērnu raidījuma Sesame Street. «Kāpēc Kermitu?» viņa vaicāja. «Viņš man neko nenozīmē.»

Pārsvarā Ellenas halucinācijas bija plakanas un nekustīgas kā fotogrāfijas vai karikatūras, lai gan to sejas izteiksme reizēm mainījās. Varde Kermits reizēm izskatījās skumjš, citkārt priecīgs, šad un tad dusmīgs, lai gan viņa nespēja sasaistīt nevienu no šīm izteiksmēm ar savu noskaņojumu. Klusas, nekustīgas, pastāvīgi mainīgas – šīs halucinācijas viņu vajāja gandrīz visu nomoda laiku («Es tās redzēju 24 stundas dienā un 7 dienas nedēļā,» viņa teica). Tās neaizēnoja viņas redzi, bet bija pārklātas redzes lauka kreisajai pusei kā caurspīdīgi attēli. «Pēdējā laikā tās kļūst mazākas,» viņa man stāstīja. «Nu varde Kermits ir sīciņš. Viņš aizņēma lielāko daļu kreisās puses, bet nu tikai nelielu tās daļu.» Ellena prātoja, vai redzēs šīs halucinācijas visu mūžu. Es teicu, ka, manuprāt, šī samazināšanās ir laba zīme, iespējams, kādu dienu Kermits būs pārāk mazs, lai to vispār būtu iespējams saskatīt.

Ellena vaicāja, kas norisinās viņas smadzenēs. Pats galvenais – kāpēc viņa redz šīs savādās un reizēm murgainās grotesko seju halucinācijas? No kādām dzīlēm tās nāk? Skaidrs, ka iztēloties kaut ko tādu nav normāli. Vai viņa kļūst nenormāla, jūk prātā?»

www.lietusdarzs.lv

No angļu valodas tulkojusi Dace Vanaga.