Nē, es neiešu tev līdzi!*

FOTO: Felicija Vērzemniece/TVNET

Astoņdesmito gadu beigās Austrālijā darbojās ansamblis ar nosaukumu «No» jeb latviskojot «Nē», iespējams, arī citu valstu mūzikā izmantots šis vienkāršais, bet iedarbīgais nolieguma vārds, bet var droši apgalvot, ka mūziķi, kas izvēlējušies izmantot kaut ko noliedzošu savā nosaukumā, nav orientēti uz komerciju. Tieši otrādi - viņu dzīslās plūst protests, dumpinieciskums un nepareizība. Pagājušogad ansamblis «Nē» piedzimis arī mūsu pusē, un jūs uzminējāt - tas nav nekāds deju mūzikas projekts, bet absolūti neordināri domājošs jauniešu kolektīvs.

Pirmā saskarsme ar šo instrumentālā roka ansambli man radās pagājušogad, kad tiku uzaicināts kopā ar grupu performēt (tieši tā - lasīt dzeju un stāvēt uz skatuves kā dekorācija) festivālā «Bildes». Biju, protams, ļoti pārsteigts, kad puiši mani uzrunāja nevis «Satellites LV», bet mana solomateriāla - aptuveni pirms desmit gadiem izdotā «Jāņa Žildes apvienoto gaisa spēku» ierakstu sakarā (video no uzstāšanās var aplūkot «Youtube»). Pirms tam puiši bija uzvarējuši Latvijas Universitātes (LU) jauno mūzikas grupu konkursā «Hadrons 2013».

Arī vēlāk «Positivus» festivālā grupa patīkami pārsteidza ar konceptuālu eksperimentālā roka programmu, kurā sakausēts šis tas no matemātiskā roka, laikmetīgās kompozīcijas un dzejas lasījumiem.

Kad uzaicināju puišus uz iepazīšanās interviju, izrādījās, ka «Nē» ir lielu pārmaiņu priekšvakarā. Divi no grupas dalībniekiem - taustiņinstrumentālists Linards Kalniņš un bundzinieks Ludvigs Lielauss uz ilgāku laiku dodas prom no Latvijas (Linards - divus gadus studēt Dānijā). Pirms tam puiši paspējuši vairākus skaņdarbus iemūžināt video, spēlējot uz Lielās Ģildes skatuves.

Uz sarunu grupa ierodas četru mūziķu sastāvā. Staņislavs Kuļikovs, Arians Seviško, Kārlis Heimrāts un Linards Kalniņš neslēpj patīkamo satraukumu, atzīstot, ka grupai ir jau bijušas divas intervijas, bet neviena nav publicēta. «Mēs tiešām sarunājām gudras lietas, bet beigās interviju nepublicēja,» atklāj Linards.

Vadot sarunu, arī man pamazām kļūst skaidrs, kāpēc neviena intervija ar šiem puišiem vēl nav tikusi publicēta. Katram no šiem divdesmitgadniekiem ir savs redzējums, sava interpretācija, īpaši runīgi ir ģitārists Arians un basģitārists Kārlis, savukārt Staņislavs un Linards tikai epizodiski iesaistās sarunā, pasakot kaut ko pilnīgi pretēju. Rezultātā rodas māksliniecisks haoss, no kura tomēr šādus tādus faktus man izdodas izmakšķerēt.

Grupas pirmsākumi

Grupas pirmo kodolu, kas izveidojies pirms aptuveni diviem gadiem, veido Āgenskalna ģimnāzijas audzēkņi - ģitārists Staņislavs jeb Stasis, kā viņu dēvē pārējie, Kārlis un Ludvigs. Sākotnēji spēlēts kaut kas uz britpopa pusi (viena no lielākajām Stasa ietekmēm ir «Radiohead»), taču vēlāk muzikālās ietekmes mainās un mūzikā ienāk sarežģītāki ritmiskie zīmējumi. «Braucu tramvajā un izdzirdēju Džeka Kontes (Jack Conte) 7/8 taktsmēra dziesmu, aizgāju pie sava ģitāras pasniedzēja, lai noskaidrotu, vai kas tāds ir iespējams, un devos uz mēģinājumu ar pavisam citu skatījumu uz mūziku,» stāsta Stasis.

Tāpēc grupai tiek piesaistīts vēl viens ģitārists Arians, un vēlāk arī taustiņnieks Linards, kurš nesen atgriezies no bakalaura studijām Vācijā. Pirmais koncerts piecatā notiek 2013. gada vasarā festivālā «Laba Daba».

«Īstenībā mēs esam tāds radošu prātu bariņš - pieci cilvēki, kas kopā spēlē kādās divdesmit grupās,» stāsta Linards.

FOTO: Felicija Vērzemniece/TVNET

Ietekmes

Taujāti par netradicionālajām muzikālajām ietekmēm, puiši atzīst, ka daudz informācijas ieguvuši no interneta, īpaši no dažādiem mūzikas entuziastu forumiem, kur cilvēki dalās ar muzikālām saitēm un iesaka interesantu mūziku. «Daudz ko grupā ienesis Stasis,» stāsta Kārlis. «Piemēram, kad viņš man iedeva paklausīties «Giraffes? Giraffes!»**, sākumā nesapratu, kas notiek.»

«Arī man daudz ko no mūzikas iedeva Stasis,» piebilst Arians. «Pirms tam klausījos septiņdesmito gadu psihedēlisko roku. Visādas dīvainas lietas, piemēram, grupu «The Electric Banana»... arī Ēriku Satī, Debisī. No matemātiskā roka pirmā grupa bija, šķiet, «Piglet».»

Stasis pie savām galvenajām ietekmēm min «Radiohead» un «Don Caballero».

«Ja atlidotu citplanētieši un prasītu, lai parādu kādu patiesu mākslas darbu, tad nevilcinoties viņiem parādītu «Don Caballero» albumu «American Don»,»

saka Stasis.

FOTO: Felicija Vērzemniece/TVNET

«Nē»

Katram no puišiem ir savs skaidrojums, kāpēc grupai ir nosaukums «Nē». «Tā ir ideja par rokgrupu kā noietu etapu,» skaidro Arians.
Kārlis atceras kādu no pirmajiem koncertiem, kad Stasis attiecies spēlēt, teikdams lakonisku nē. Savukārt pats Staņislavs nosaukuma rašanos skaidro šādi: «Kad vēlos atpūsties no ikdienas domām, sāku spēlēties ar vārdiem. Ilgu laiku mani nomocīja vārds «kastaņi», tad «liepziedi», un tad pie manis atnāca «Nē» - skaists vārds. Būtībā šobrīd «Nē» simbolizē mūsu vēlmi neiet tradicionālu ceļu pie klausītāja.»

«Tas var būt arī noliegums,» piebilst Linards.

Intervijas turpinājumā puiši sāk savā starpā diskutēt, atsedzot to, ka katram no viņiem ir būtiski atšķirīga vīzija, kā muzikāli attīstīties tālāk. Linards vienā brīdī pat izsaucas, ka jūtas svešs šajā grupā. «Mums biežāk jānāk uz intervijām, tā ir tāda kā grupas terapija,» viņi secina.

Labāk lai runā mūzikā! Tā ir lieliska! Tā ir bez vārdiem!

* Māra Šverna dziesma, ko deviņdesmito gadu sākumā izpildīja dziedātāja Lota. Dziesma iekļauta «Baložu pilni pagalmi» albumā «Cik dīvaini» (1995).

** Amerikāņu matemātiskā roka duets.

Uz augšu