Lāčplēša lomas tēlotājs Uldis Anže jautā Lāčplēša lomas tēlotājam Jurim Lisneram

Uldis Anže: Zinu, ka, lomu veidojot, tu daudz zīmē lugas eksemplārā. Kā, pēc tavām domām, būtu jāizskatās Lāčplēsim? Lūdzu, uzzīmē. Lāci es uzzīmēju pats.

Juris Lisners: Ja man tagad būtu jāzīmē – es Lāčplēsi noteikti necenstos attēlot kā cilvēku vai cilvēku-lāci, bet mēģinātu izlīdzēties ar kādām ģeometriskām formām, un šī forma varētu būt piramīda. Jo Lāčplēsis ir stabils un arī piramīda ir stabila tai pozīcijā, kādā tā stāv uz zemes.

Kad viņu grib aplikt otrādi, ko mēģina darīt Spīdola, piramīda krīt.

Lāčplēsis to var gribēt, bet viņš nespēj mainīties, nespēj augt tādā apjomā, kā Spīdola prasa. Tāpēc Lāčplēsis pats saka: «Es esmu gatavs no sākta gala, es lūstu, kad mainos.» Tāpēc piramīda ir visprecīzākā Lāčplēša tēla zīme, jo tikai uz pamatnes viņš ir stabils, par sevi pārliecināts, varens. Man atmiņā vairāk ir tas, ko citi tēli saka par Lāčplēsi, un arī Jaunušans tieši tajā lika ieklausīties. «Viņam ir tikai spēks, bet prāta necik...» Diemžēl tā tas ir, Lāčplēsis nav ar milzīgām gara bagātībām apveltīts cilvēks. Arī mūsu tautai stiprā puse ir zemes un dabas spēks, bet ar to šodien nepietiek.

Vai mēs spējam sekot Spīdolas aicinājumam – mainies uz augšu –, es šaubos.

Vai, mainoties uz to augšu, kādu to saredz šodienas mūsu politiskie prāti, mēs būsim latvieši – arī šaubos. Vai mēs nekļūsim par māla piku citu rokās, ko saveļot var viegli pārsviest uz jebkuru citu pasaules vietu? Vai mūs neizšķīdinās ūdenī un skaista vieta jūras krastā paliks tukša?

Uldis Anže: Kas ir spilgtākais, ko tu atceries no tā, kas tika pateikts par tavu Lāčplēsi?

Juris Lisners: Vislabāk atmiņā, protams, palicis negatīvais. Tā kā tā bija mana pirmā lielā loma teātrī, bija brīži, kad nāca klāt vecākie kolēģi, draudzīgi sita uz pleca un teica –

nu, lāci tu esi nospēlējis, kad tad tu spēlēsi to Lāčplēsi?

Neko darīt. Zināmā mērā viņiem droši vien bija taisnība, jo arī kritika mani ne īpaši žēloja. Paldies Dievam, man bija izcili partneri, kas mani glāba un pieturēja, – gan Uldis, gan Lolita, gan Astrīda. Izrādi kopumā uzņēma duāli. Bija pirmsatmodas laiks, izrāde bija paredzēta Maskavas viesizrādēm, līdz ar to izrādei bija jābūt, kā šodien teiktu, politkorektai, un tāda viņa arī bija. Mazliet vecišķa pat tiem laikiem. Kā bija uzrakstīts, apmēram tā mēs arī spēlējām katrs savu iespēju robežās. Izrāde bija pārāk klasiska, pārāk prognozējama, līdz ar to mazliet nokavēta, jo laiks jau nesa jaunas vēsmas un jaunas prasības, kas mūsu izrādē neatspoguļojās. Protams, svarīgi ir neieskriet otrā grāvī un nebūt pārāk nepareiziem, bet šī luga tiešām ir augstākās sarežģītības pakāpes darbs, un, ja režisors var uztaisīt «Uguni un nakti» tā, lai izrādi gribas skatīties, tad viņš var visu. Bet to pašu es gribētu teikt par Indras Rogas iesākto «Meistaru un Margaritu» Valmierā. Un arī aktieriem lomas «Ugunī un naktī» ir milzu pārbaudījums. Es vēl tagad atceros, kā Jaunušans mani sita vārda tiešā nozīmē. Es stāvu tērpts savās bruņās uz paaugstinājuma, Jaunušans nāk klāt un rāj, ka kājas turu ne tā, un, savīstījis kulaciņus, klapē man pa kājām un kliedz: «Tu esi apbrīnojami neorganisks aktieris!» Katrā ziņā viņam bija ar mani ko noņemties, kaut arī es biju pats pats centīgākais un pirmais zināju tekstu, bet tas ir vecs likums teātrī – centība uz skatuves nav labākā īpašība.

Uldis Anže: Kas tas ir – pienākums pret Latviju?

Juris Lisners: Ja vien ir tavos spēkos, palīdzēt Latvijai tapt labākai, gudrākai, bet, ja nav, tad vismaz nenodarīt ļaunu.

_{Pārējos dialogus var lasīt žurnāla «Būs!» 5.numurā.}