Šomēnes plānots beidzot sākt būvēt Gunāra Birkerta projektēto Okupācijas muzeja piebūvi, kuras saskaņošana, bremzēšana un pieskaņošana ilgusi jau četrpadsmit gadus. Taču trešdien, 9.septembrī, vienu dienu pirms Rīgas pilsētas būvvaldes solītā administratīvā akta, kas ļautu slēgt līgumus un sākt būvdarbus, Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis savā atzinumā būvvaldei ieteica neatbalstīt būvatļaujas izsniegšanu «Nākotnes nama» būvniecībai.
Būvvaldes lēmums neizsniegt būvatļauju faktiski varētu nozīmēt Okupācijas muzeja likvidēšanu. Jauna projekta izstrādāšana varētu vilkties atkal gadiem ilgi, bet pirms tam acīmredzot būtu ilgas diskusijas, vai šim muzejam jāpaliek pašā Rīgas sirdī, vai arī tas jāaizvāc tālāk projām no acīm. Turklāt šīs diskusijas tad jau varētu būt visai teorētiskas, jo pašreizējam projektam nodrošinātais finansējums būtu zaudēts un rezultātā muzejs, iespējams, netiktu uzcelts nekad.
Šādam rezultātam — Okupācijas muzeja likvidēšanai — būtu divas galvenās blakus sekas.
Pirmkārt, tiesiskas. Izrādītos, ka pat valsts nozīmes projektu, kas izgājis visas likumos un administratīvajos aktos paredzētās procedūras, var pašā pēdējā brīdī apturēt, ja kādam vai kādiem ir ļoti liela privāti merkantila, ideoloģiska vai profesionālo ambīciju sakairināta interese to izdarīt un prasme un iespējas ietekmēt vajadzīgos lēmējus.
Otrkārt, šajā gadījumā sekas būtu arī politiskas. Tie, kuriem šis muzejs ir kā dadzis acī un atgādinājums par Krievijas nekad neatzīto Baltijas valstu okupācijas faktu, varētu justies ļoti gandarīti par šādu Latvijas pazemošanu, kad tiktu iznīcināts viens no svarīgākajiem valsts simtgades projektiem.
Rīgas mērs Nils Ušakovs, kuram piekristu galvenā atbildība par šādu iznākumu, diezin vai paliks vēsturē kā redzams sociāldemokrāts, toties gribot vai negribot kļūtu par pilsētas galvu, kura valdīšanas laikā Rīgā likvidēts Okupācijas muzejs. Varbūt viņš pats personiski šādas slavas nealkst — Ušakovs ir paudis atbalstu ēkas rekonstrukcijai un vēl jūnija beigās tikšanās laikā ar muzeja pārstāvjiem uzsvēra, ka ēkas pārbūves projekts jāturpina. (Tāpat uzskatīja arī ar viņu kopā muzeju apmeklējušais Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājs Inguss Vircavs.) Taču aiz «Saskaņas» politiķa stāvošās aprindas varētu pamatoti svinēt šādu iznākumu kā «Ušakova laiku» lielu uzvaru ideoloģiskajā karā.
Pērles un mēsli
Svinētāju pirmajās rindās būtu, protams, arhitekte Zaiga Gaile, kurai pērnruden pēkšņi radās iebildumi pret projektu, bet kopš šā gada pavasara viņas vadībā notiek īsta kampaņa ar mērķi nepieļaut ēkas rekonstrukciju un vispār aizvākt muzeju no Vecrīgas.
Protams, arhitektiem var būt ļoti dažādi uzskati par dažādiem projektiem, un ir ļoti labi, ja šādās viedokļu sadursmēs tiek atrasts labākais risinājums, it īpaši, kad runa par sabiedriski nozīmīgām ēkām. Taču jebkura projekta tapšanas gaitā ir diskusiju, lēmumu pieņemšanas un to īstenošanas posmi.
Laika diskusijām par Okupācijas muzeja rekonstrukciju ir bijis vairāk nekā diezgan. Gunārs Birkerts «Nākotnes nama» projektu uzdāvināja Okupācijas muzejam jau 2001.gadā. Taču Rīgas dome bija nolēmusi muzeju nojaukt, un to izdevās novērst tikai 2005.gadā, kad valsts pārņēma savā īpašumā ēku un zemi, uz kuras tā atrodas. Saeima 2006.gadā pieņēma likumu par Latvijas Okupācijas muzeju. 2007.gadā valdība nolēma veidot muzeja piebūvi. 2008.gadā bija pabeigts un apstiprināts skiču projekts. 2011.gadā Ministru kabinets pieņēma lēmumu par padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla kompleksa celtniecības finansēšanu. 2013.gadā tika noslēgts līgums par muzeja ēkas rekonstrukcijas tehniskā projekta izstrādi un autoruzraudzību. Celtniecību bija plānots sākt šoruden.
Taču pavasarī arhitektei Gailei piepeši radās stipras estētiskas pretenzijas pret pasaulslavenā latviešu arhitekta Birkerta projektēto «mēslu», kā viņa to dēvē.
Tik novēlota atskārsme par Birkerta projekta it kā nesaderību ar padomjlaiku Sarkano strēlnieku muzeja melno kasti jeb «modernisma arhitektūras pērli», kā to dēvē Gaile un viņas domubiedri, ir uzkrītošākā, taču nav vienīgā šās kampaņas īpatnība.
Projekta pretinieku komandas kaismīgajos it kā profesionālo (bet, kā pastāvīgi aprāda muzeja pārstāvji, bieži vien klaji nekompetento vai pat vienkārši melīgo) argumentu plūdos palaikam pasprukušas norādes uz ļoti vērtīgo zemi, uz kuras atrodas muzeja ēka, un par «nākotnes apbūves iespējām», kuras iecerētā piebūve apdraudot. Un līdzās profesionāli skanošiem arhitektoniskiem argumentiem uzstājīgi tiek atkārtots tīri politisks ieteikums — aizvākt Okupācijas muzeju prom uz «Stūra māju» Stabu ielā kopā ar tā rekonstrukcijai paredzēto finansējumu.
Gailes grupas izvirzītajiem līdzīgus argumentus tagad min arī pilsētas arhitekts Princis — tikšot zaudēts muzeja ēkas «kultūrvēsturiskais mantojums», «netiek piepildīta Stūra māja» un būtiski samazinoties iespēja «harmonizēt Rātslaukuma apbūvi».
Muzejam jābūt
Atteikšanās tagad no projekta nozīmētu tajā jau ieguldīto 400 tūkstošu eiro valsts līdzekļu un 500 tūkstošu eiro privāto ziedojumu zaudēšanu. Kā uzsver vēsturnieks un Saeimas deputāts Ritvars Jansons, «tas novestu pie muzeja likvidēšanas». 1993.gadā izveidotais muzejs pieder Okupācijas muzeja biedrībai, kurai ziedotāji prasītu atpakaļ ēkas būvniecībai atvēlēto naudu, bet jauna projekta izstrādāšana un finansējuma piesaistīšana būtu ilgs un neparedzams process. «Tas ir nopietns drauds Okupācijas muzeja izdzīvošanai,» piekrīt arī muzeja direktors Gunārs Nāgels.
Okupācijas muzejs, represēto organizācijas un arī politiķi — Valsts prezidents Raimonds Vējonis, premjerministre Laimdota Straujuma, kultūras ministre Dace Melbārde, arī Rīgas mērs Ušakovs — uzstāj, ka projekts jāturpina.
«Jāizbeidz šīs brīžiem politiskās, brīžiem arhitektoniskās debates par šo jautājumu un jāiet uz priekšu,» prezidents Vējonis pirms mēneša paziņoja pēc muzeja apmeklēšanas. «Katrā būvniecības procesā ir noteikta stadija, kad var debatēt (..) Bija skiču piedāvājumi, tika izvēlētas konkrētās skices, kā varētu izskatīties «Nākotnes nams», lēmums ir pieņemts, un tāpēc vairs nav pamata apšaubīt lēmumu.»
Bet premjerministre Straujuma ir pateikusi, ka valdība varot pieņemt vēl vienu lēmumu, «ja tas ir nepieciešams», taču «nav citu domu — muzeja rekonstrukcijai ir jānotiek».
Lai cik šķietami profesionāli būtu arhitektu cilātie argumenti, Rīgas pilsētas būvvaldes lēmuma rezultāts būs smagi politisks — būt vai nebūt Latvijas Okupācijas muzejam. Pat ja projekta pretinieku motīvi būtu šķīsti nesavtīgi, viņu viedoklis ir tikai dažu cilvēku viedoklis, bet šādu «patīk — nepatīk» diskusiju laiks bija pagājis, pirms viņi tās sāka. Latvijas Okupācijas muzejam jābūt, lai arī cik ļoti tas kādiem nepatiktu.