Rīgas Dome ar Ušakova (Saskaņas centrs) un Amerika (Gods kalpot Rīgai) svētību ir parūpējusies, ka augusta beigās Latviju apciemos viens ievērojams Putina režīmu atbalstošs un tam ļoti «noderīgs idiots». Viņu sauc Žerārs Depardjē (Gérard Depardieu), kurš nesen demonstratīvi atteicās no Francijas un Eiropas Savienības pilsonības un paņēma Krievijas pasi, parādot, ka viņš naudu un Putina režīmu mīl vairāk nekā savu tēvzemi Franciju.
Kā kļūt par politisku karikatūru
Mūsdienu politiskā karikatūra Depardjē nebūs nejaušs viesis Latvijā. Jo viņš šodien pasaulē vairāk pazīstams nevis kā mākslinieks, bet kā redzamākais Putina režīma atbalstītājs no rietumu mākslinieku vidus (vēl arī aktieris Sīgals no Holivudas un pāris citu). Uzaicinot šo starptautiski pazīstamo Putina režīma atbalstītāju, SC un GKR nepārprotami demonstrē, kādas valsts politiku viņi apbrīno un kādus Eiropas kangarus pielūdz. Depardjē ir dabūts uz Rīgu, lai glābtu Latvijas prokremlisko partiju tēlu pirms Saeimas vēlēšanām.
Viņu uzaicināja vietējie Putinam «noderīgie idioti», kuru redzamā daļa sēdēja aiz galda nesenajā kinofestivāla «Baltijas pērle» preses konferencē (Marina Ļipčenko, Daira Āboliņa, Lilita Ozoliņa, Andris Ameriks, Vineta Verika, Asnāte Vasiļjeva).
Tas nekas, ka rietumos šī franču kultūras autoritāte jau ir kļuvusi par politisku karikatūru, taču nav šaubu, ka Latvijā viņš būs starp savējiem, jo Putinam «noderīgo idiotu» Latvijas politikas, biznesa un kultūras aprindās, manuprāt, ir vairāk nekā pretinieku, un šo pretinieku balsis bieži pārkliedz Putina apjūsmotāju koris (kā redzējām Ievas Brantes zibakcijā pie Operas pret Z. Liepiņu un Putina galma balli).
Noderīgie muļķi, kas atbalstīja ļaunuma impēriju PSRS
Vēsturiski jēdzienu «noderīgs idiots» (krieviski Полезный идиот angl. Useful idiot) sāka lietot politiskajā žargonā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, lai nievājoši apzīmētu tos rietumu valstu pilsoņus, kas simpatizēja Padomju Savienībai un attaisnoja gan Ļeņina, gan Staļina režīmu. «Noderīgs idiots» bija padomju režīma izgudrojums un pauda padomju valdības attieksmi pret šiem PSRS un Krievijas apjūsmotājiem.
Plašākā nozīmē mūsdienās to lieto, apzīmējot cilvēkus - marionetes, kuri atbalsta ļaunumu, naivi domājot, ka pārstāv un aizstāv labo spēku. Tie ir dažādu režīmu, politisko kustību, teroristisko grupu, naidīgu valdību vai komercstruktūru atbalstītāji, kas nemaz nav tikai marksisma ideju piekritēji.
Tiek uzskatīts, ka pirmais šo terminu politiska žargona nozīmē sāka lietot boļševiku vadonis Ļeņins, kurš 1922.gada 10. februārī kādā vēstulē savam ministram Georgijam Čičerinam raksta par kādu rietumu kreiso radikāli, uzsverot: «N. ir tikpat dumjš kā K., un tieši tāpēc viņš mums ir noderīgs».
Ļeņina darbos, kurus rūpīgi rediģēja padomju cenzūra, vārdu kombināciju «noderīgs idiots» pētnieki neatrod, tomēr ir vēl kāda cita netieša atsauce, kas liecina, ka boļševiki ir šā jēdziena autori. Ļeņina vārdus atstāsta krievu mākslinieks Jurijs Aņenkovs, kurš citē Ļeņina runu, kurā esot pausts, ka Rietumeiropas un Amerikas kultūras aprindas nav spējīgas orientēties mūsdienu lietu stāvoklī un tāpēc šīs aprindas ir jāuzskata par kurlmēmām un pret tām tā arī jārīkojas, izejot no šī stāvokļa. Daži pētnieki jēdziena «noderīgs idiots» autortiesības piedēvē padomju politiskajam darbiniekam un kominternes aktīvistam Karlam Radekam.**
«Noderīgie idioti» nesaprot, kāpēc viņi ir tādi
«Noderīgi idioti» ir cilvēki, kas kalpo citiem, naivi domājot, ka viņi to dara savās interesēs. Šādus labticīgus ideālistus pamana arī izlūkdienesti, lai šo cilvēku ideālistisko pārliecību vai konformismu, vai to saistību ar kādu politisko spēku izmantotu informācijas ieguvē un propagandas, baumu izplatīšanā. Pilnā spektrā šos cilvēkus mēs labi varam sazīmēt un manīt Krievijas informācijas karā pret Ukrainu. Arī Latvijas publiskajā telpā.
Sers Džons Hekets darbā par PSRS iebrukumu Eiropā «Trešais pasaules karš. Neizstāstītais stāsts» raksta: «Pasaulē bija daudz godīgu cilvēku, kuriem vienkārši pretīga bija doma par karu, par mežonīgu un šausmīgu slaktiņu un acīmredzamo cietsirdību. Starp viņiem, kurus Ļeņins nosauca par «noderīgiem idiotiem», atradās tik daudz tādu, kurus varēja izmantot. Brīvā un labklājības sabiedrībā viņu bija bez sava gala. Tā saucamajām «miera kustībām», kuras PSRS neuzkrītoši organizēja un arī daļēji finansēja, rietumu valstīs bija viens mērķis – maksimāli izmantot «noderīgos idiotus», par kuriem bieži kļuva kārtīgi un reizēm pat izcili cilvēki.»***
Ļeņina un Staļina režīmu atbalstošo «noderīgo idiotu» skaitā pieminamas tādas personības kā dramaturgs Džordžs Bernards Šovs (George Bernard Shaw), amerikāņu žurnālists, Pulicera prēmijas laureāts Valters Darentijs (Walter Duranty), vairāki Nobela prēmijas literatūrā ieguvēji, kā rakstniece Dorisa Lesinga (Doris Lessing), franču rakstnieks Andrē Žids (André Gide), čīliešu rakstnieks Pablo Neruda un kreisais eksistenciālisma franču filozofs, rakstnieks un dramaturgs Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre). Pēdējais no prēmijas gan atteicās. D. Lesinga savās atmiņās raksta par viesošanos PSRS: «Mani vadāja apkārt un rādīja lietas kā «noderīgai idiotei»... tāda bija mana loma. Es nesaprotu, kāpēc biju tik lētticīga» (BBC.com).
Putina «noderīgie idioti» Rietumos
Mūsdienu Krievijas līderis Putins, kurš nožēlo PSRS sabrukumu un cenšas to atjaunot pareizticīgo Eirāzijas impērijas robežās no Vladivostokas līdz Lisabonai, turpina Staļina un Hitlera lietu. Arī viņam ne mazāk kā Ļeņinam un Staļinam ir ļoti nepieciešami «noderīgi idioti». Putina agresija Ukrainā šos idiotus labi izgaismo, jo viņi visi kā viens metas mūsdienu Hitleru attaisnot, ja ne aizstāvēt. Šo Putina «noderīgo idiotu» skaitā The New York Times ārštata komentētājs no Polijas Slavomirs Sierakovskis nosauc bijušo Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu, kuram Putins katru gadu par atbalstu Eiropas enerogoatkarībai no Krievijas atskaita 250 tūkstošus eiro, arī ekskancleru Helmutu Šmitu un prominento bijušo ES komisāru Ginteru Verhoigenu. Taču viņi nav vienīgie Putinam «noderīgie idioti».
Tie ir arī rietumu zinātnieku un žurnālistu aprindās. Viens no tiem padomju režīma pētnieks ASV profesors Stīvens Koens (Stephen F. Cohen), kurš pavisam nopietni uzskata, ka NATO nav vajadzējis pazemot Krieviju, uzņemot tajā tādas valstis kā Polija, Čehu Republika un Ungārija (NYT.com).
Depardjē bēgšana uz Krieviju
Kad Putins bija jau pamatīgi ierobežojis demokrātiju un cilvēktiesības un pasaulē jau runāja par iespējamu Soču Olimpiādes boikotu, viņam 2012. gada nogalē pieteicās jauns un eksotisks «noderīgs idiots», kuru sauca Žerārs Depardjē, kas bija gatavs apbrīnot Putina «demokrātijas sasniegumus». Kā ieganstu minot, ka Francija solās ieviest «bagātnieku nodokli» 75% apmērā no gada ienākumiem virs viena miljona eiro. Lai gan Depardjē savu vārdu un bagātību bija nopelnījis, filmējoties franču filmās, kuras bagātīgi finansēja valsts, viņš vairs nebija gatavs atmaksāt Francijai par tās ieguldījumu aktiera miljonu peļņā.
Tā nebija nejaušība, ka slavenais franču aktieris izvēlējās emigrēt tieši pie Putina. Viņa tēvs, vienkāršs fabrikas strādnieks, bija pārliecināts komunists un uzcītīgs Maskavas radio franču valodā klausītājs. Kremlis Žerāram nekad nav bijis asinskārs kara, beztiesiskuma un tautu pazemojuma simbols. Padomju propaganda franču valodā bija darījusi savu, un tās ietekme nebija zudusi arī 64 gadus vecā kunga galvā līdz pat šodienai. 2013.gada sākumā Putins Depardjē piešķīra Krievijas pilsonību, franču aktierim ar lielu patosu ierodoties pēc jaunās pases. Oficiāli jaunais Krievijas pilsonis tika pierakstīts dzīvoklī Krievijas Mordvijas (Mordovijas) Republikas galvaspilsētā Saranskā, kas slavena ar padomju koncentrācijas nometnēm. To Maskavas radio Žerāra tēvam nebija stāstījis un Žerārs ar savu nepabeigto vidusskolas izglītību un pāris aktieru kursiem nemaz arī nezina.
Viņš visus «padomju jaukumus» droši vien būtu zinājis un pat izbaudījis uz savas ādas, ja bērnībā dzimtajā pilsētā būtu atradusies nevis NATO ASV karavīru karabāze (kuras tuvumā viņš sadraudzējās ar amerikāņu karavīriem un iepazina Holivudas kinokultūru un pat zaga degvielu no tās apcirkņiem, par ko kādu laiku bija policijas uzraudzībā), bet gan PSRS okupācijas karabāze. Žerāram jāsaka paldies savai tagad nicinātai valstij un tās sabiedrotajiem, kas nepieļāva, ka krievu karavīri savus zābakus varētu mazgāt Sēnā (franču: Seine). Citādi nezin kā būtu izveidojies Žerāra liktenis, ja viņa ģimenes mīļotais varonis Staļins 1945. gadā būtu ticis līdz Parīzei.
Putinam noderīgie Latvijas idioti
Taču nezin vai mēs būsim gatavi piedot naivumu un vientiesību tiem Putinam «noderīgajiem idiotiem», kas mājo mūsu pašu mājās, jo viņi daudz labāk par Žerāru Depardjē zina, ko mums nodarījis padomju režīms un ka tā kopiju vēlas atkārtot ļaunuma impērijas mantinieks Putins. Ja pirmskara latviešu «noderīgie idioti» Kirhenšteins, Lācis, Munters, iespējams, bija tikpat lieli idioti kā Šovs, Darentijs, Sartrs, tad es neredzu nekādu naivuma attaisnojumu viņu mūsdienu sekotājiem, kuri labi zina, uz ko ir spējīgs padomju režīma mantinieks Putins, kas neslēpj savus agresīvos nodomus.
Tādi radikālie Krievijas pielūdzēji kā Aijo Beness, Vladimirs Lindermans, Valērijs Kravcovs, Viktors Guščins, Aleksandrs Gapoņenko, Josifs Korens, Elizabete Krivcova, Illarions Girss, Jevgēnijs Osipovs, Margarita Dragiļe, Jeļena Bačinska ir, protams, Putinam «noderīgi idioti», taču viņi visi kopā nespēj pulcēt aiz sevis vairāk kā pusprocentu atbalstītāju Latvijā. Tāpēc viņi, izņemot varbūt Tatjanu Ždanoku, nav bīstami idioti.
Putina bļodlaižas
Taču bīstamāki ir tādi Putina režīma tieši un netieši atbalstītāji no latviešu kultūras elites vidus kā Imants Kalniņš, Renārs Kaupers (Prāta Vētra), Raimonds Pauls, Laima Vaikule, Ojārs Rubenis, nupat sevi izgaismojušais Operas direktors Zigmars Liepiņš un citi, kas sevi pozicionē par «Latvijas patriotiem un īsteniem latviešiem», taču patiesībā ir nožēlojami «Putina bļodlaižas» (režisora V. Kairiša terminoloģija).
Viņus, protams, uzmundrināja Latvijas prezidents Andris Bērziņš, kas savu Putinam «noderīgā idiota» oreolu ieguva, aizskrienot uz Soču Olimpiādi sarokoties ar diktatoru Krimas aneksijas priekšvakarā, kad normālas un civilizētas valstis savus līderus uz turieni nesūtīja.
Ja pret Putina režīmu Latvijas kultūras elites aprindās ir dzirdama galvenokārt Alvja Hermaņa, Viestura Kairiša un Liānas Langas balss, tad mēs varam secināt, ka «noderīgo idiotu» tomēr ir vairāk. Nopietna diagnoze latviešu kultūras kopējiem.
Vienreiz gadā Putinam «noderīgos idiotus» Latvijā pie sevis aicina Krievijas vēstnieks, lai kopā svinētu Krievijas valsts svētkus. Šajā video varam iepazīties ar dažiem šā gada pasākuma viesiem.
Pēdējos gados šo Kremļa režīma noderīgo idiotu ballītē ir redzēti Laima Vaikule, Raimonds Pauls, Aivars Lembergs, Andris Šķēle, Juris Visockis, Inguna Sudraba, Andris Ameriks, Nils Ušakovs, pat eksprezidenti Guntis Ulmanis un Valdis Zatlers, Liepājas mērs Uldis Sesks, kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Grende, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Arnis Cimdars un pati Ingūna Sudraba.
Noderīgo idiotu barā parasti ir arī tā saucamā Kremlim uzticamā biznesa elite, kuru skaitā parasti ir Ainārs Šlesers, Valērijs Belokoņs, Iļja Gerčikovs, Arkādijs Suharenko, Vasilijs Meļņiks, Igors Buimisters, Virālijs Gavrilovs, Kirovs Lipmans, Valērijs Maligins, Juris Savickis, Ivars Strautiņš. Pat hokeja treneri Oļegu Znaroku Krievijas vēstnieks ir ielicis Putinam «noderīgo idiotu» sarakstā.
Putinam «noderīgo idiotu» pasaulē ir daudz. Briti sūdzas, ka tie esot gan labējā, gan kreisajā flangā, gan arī medijos, kā BBC, tā Guardian. Tas pats arī Latvijā. Tie ir gan politikā, gan medijos. Gan Ždanokas, gan Dzintara partijās un to apvienībās. Gan presē, gan LTV, gan Latvijas Radio, gan TV3, gan LNT, gan OTV. Taču viņu nav vairākumā un, lai arī cik lieli idioti viņi būtu, veselais saprāts un nācijas izdzīvošanas instinkti tomēr ilgtermiņā ņems virsroku. Vismaz par latviešu, krievu un cittautiešu vairākumu, kas nav pieminēts šajā rakstā, esmu drošs.
* Šeit un turpmāk tekstā jēdziens «noderīgs idiots» tiek lietots politiska žargona nozīmē, kas paskaidrota tālāk tekstā.
** Vairāk par šo tēmu: Mona Charen, Useful idiots: how liberals got it wrong in the Cold War and still blame America first, HarperCollins, 2004, 1982, William Safire, Safire’s Political Dictionary, Oxford University Press US, 2008 u.c.
*** Sir John Hackett, The Third World War: The Untold Story, Preceded by The Third World War: August 1985, Sidgwick & Jackson, 1982
