Koncerta apskats: «Prāta vētra» - cerību pārdevēji

FOTO: Nauris Garkaklis/TVNET

«Lec, tev jātic man līdz, lai kur arī būtu, sapnis piepildīsies,» šādi vārdi skan vienā no populārākajām Jelgavas grupas «Prāta vētra» dziesmām, kurai līdzi vakardienas lielkoncertā New Hanza City teritorijā klātienē dziedāja teju 45 000 cilvēku. Grupa, un jo īpaši tās harismātiskais solists Renārs Kaupers, ir spējusi mums pārdot ne tikai skanīgas dziesmas, jaudīgu skaņu, milzīgu piecu ekrānu skatuvi, bet pats galvenais - cerību. Cerību, ka sapnis piepildīsies, ka «kāds tevi sauc», ka «kāds tevi sargā»...

Nav un visdrīzāk tuvākos desmit, divdesmit gadus nebūs Latvijā tik ļoti populāras un tautā iemīlētas poproka grupas kā «Prāta vētra». Nu nevar tikai ar skanīgām dziesmām, gana profesionālu izpildījumu gūt tādus panākumus - 100 tūkstoši pārdotu biļešu uz četriem ansambļa jaunā albuma «7 soļi svaiga gaisa» turnejas koncertiem (Jelgavā, Ventspilī, Valmierā un Rīgā)! «Tur kaut kam ir jābūt,» tiek deklamēts vienā no grupas dziesmām, kuru vakardienas koncertā izpildīt puišiem palīdzēja pēdējos gados pieklusušais reperis Arstarulsmirus (agrāk Gustavo). Tur tiešām ir kaut kam jābūt, ja uz koncertu sanāk tik liels skaits cilvēku un tikpat liels to vēro tiešraidē tīmeklī.

Kas ir «Prāta vētras» fenomena pamatā? Iespējams, to kādreiz kādam mūzikas kritiķim izdosies precīzi formulēt, taču, manuprāt, šo fenomenu veido vairākas komponentes - mērķtiecība, nopietns darbs (kopā ar komandu), draudzība, talants, veiksme un grupas (īpaši Renāra) iekšējais pozitīvais, cerību nesošais starojums.

Neskatoties uz negācijām un pārmetumiem, kas pēdējos mēnešus veļas pāri «prātnieku» galvām (biežā uzstāšanās pasaules agresora - Krievijas teritorijā), grupas popularitāte acīm redzami no tā nav cietusi. Renāra dziedātais «es būšu tajā pusē, kur lielgabali klusē», īsti neatbilst realitātei... Atšķirībā no citiem pašmāju mūziķiem, kuriem līdzīgus «sānsoļus» tauta nepiedod vēl ilgi, Renāram un pārējiem puišiem ir izdevies izvairīties no pārlieku bargas kritikas (kā gan citādi lai izskaidro 45 000 pūli?). Kas, iespējams, liecina tikai par to, ka grupa nekad nav sevi uztvērusi pārlieku nopietni un nekādus politiskus manifestus neviens no «prātniekiem» negaida un pat nevēlas dzirdēt.

Klausītājiem ir nepieciešama grupas sniegtā cerību un pozitīvisma pote un pārējais šķiet nebūtisks.

Tas gan nenozīmē, ka grupa tikai lēkā, lēkā un izdabā... pēdējie divi «prātnieku» studijas albumi ir gana apcerīgi un nopietni. Arī vakardienas koncertā neredzējām «Reiganu» iznācienu, nedzirdējām nedz jestro «Veronikas» repertuāru, nedz «Lidmašīnas» galu galā. Koncerts iesākās un izskanēja ar «7 soļiem svaiga gaisa». Cienījams un drosmīgs solis.

Cik daudz svaiga gaisa ir šajā jaunajā platē? Lai paliek atklāts jautājums. Esmu jau izteicies, ka muzikāli «prātnieku» jaunais albums ir ļoti tradicionāls un piesardzīgs kaut cik jēdzīgo šā brīža Top40 tendenču spoguļattēls («Killers», «Coldplay»). Tomēr, ja studijas ierakstā dziesmas izklausās mazliet formāli, tad koncertā vairākas no jaunās plates kompozīcijām atklājās pavisam citā gaismā.

Ja par gaismu... tad kopumā ir jāuzteic tas ambiciozais vēriens, ar kādu šie četri albuma koncerti organizēti. Kā noprotams, arī šoreiz ideja par šādu iespaidīgu piecu ekrānu skatuvi radusies bundzinieka Kaspara Rogas galvā. Ar savu ideju viņš aplipinājis pārējos - kopumā ap 300 tehnisko darbinieku, no kuriem katrs atbildēja par savu jomu - skaņu, gaismu, video, teritorijas labiekārtošanu utt. Rezultātā tapusi līdz šim vērienīgākā skatuve pašmāju mūzikas vēsturē, kurai kā satelīti New Hanza City teritorijas pļavas vidū izvietoti vēl divi ekrāni un vairāki skandu ķekari, lai tālāk stāvošiem būtu gan objektīvs ieskats tajā, kas notiek uz skatuves, gan kvalitatīva skaņa.

Koncerts iesākās ar jaunās plates tituldziesmu un lakonisku, bet iespaidīgu pirotehnikas šovu, liekot sajūsmā iespiegties daudziem. Uz milzīgajiem skatuves ekrāniem laiku pa laikam bija redzami grupas puiši, kā arī videoprojekcijas, kuru centrālais sižetiskais tēls bija kāds mītisks akmens cilvēks. Tiesa, visa koncerta garumā nekādas lielas izmaiņas uz skatuves vairs nenotika, nebija arī atkārtota salūta (tas tik labi iederētos «Četros krastos» - «Lai iesper zibens, gaudo suns!»), un arī video sižets (ja to tā var saukt) šķietami atkārtojās. «Labāk būtu uzlikuši «Lantern» klipu,» dzirdēju sev priekšā komentāru no kāda klausītāja minētās dziesmas laikā.

Varbūt tiešām no koncerta dramaturģijas viedokļa prasījās kāds pārsteigums koncerta vidū un beigās, skatuve bija nemainīgi statiska visu koncerta laiku, mainījās vien grupas atrašanās vieta, ko ar elektroniskām pauzītēm palīdzēja noorganizēt «Dirty deal Audio» bītmeikeris Kashuks jeb Kaspars Kubeckis.

Īpašu atsaucību koncertā izpelnījās divas krievu mēlē dziedātās dziesmas. Gan «Skoļzkije uļici», gan savulaik astoņdesmitajos gados Krievijas sintpopa grupas «Алья́нс» dziesmas «На заре» kaverversija. Pie koncerta emocionālākajiem brīžiem noteikti jāmin arī Jāņa Jubalta dziedātais «Spogulītis», akustiskā «Mana dziesma», kuras laikā uz ekrāna tika izveidots sarkanbaltsarkans karogs, kā arī daudzie pateicības vārdi, īpaši pieminot traģiski bojā gājušo grupas oriģinālā sastāva basģitāristu Mumiņu.

Protams, vienmēr var un reizēm arī vajag norādīt uz kādām nepilnībām, negludumiem (bez tiem jau neiztikt), taču vakardienas koncertā tādu nebija daudz - nedz muzikāli, nedz organizatoriski. Kopumā tas bija lielisks komandas darbs, tā bija jauka, draudzīga noskaņa, un kopumā tas bija brīnišķīgs vakars, kuru atkārtot vairs nebūs iespējams nekad.

Uz augšu