Viņa sauc viņu vārdā, ik nedēļu sūta vēstules un sola vienmēr gaidīt. Tas varētu būt parasts stāsts par mīlestību, taču Viktorijas sirds pieder nevienam citam kā masu slepkavam Andersam Bēringam Breivīkam.
Gaužām savāda intervija ar sievieti, kura «iemīlējusies Andersā Breivīkā»
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Breivīks tiek uzskatīts par Norvēģijas baisāko slepkavu kopš II pasaules kara, un līdzīgi kā citiem bēdīgi slaveniem noziedzniekiem, arī viņam ir vesels pulks apbrīnotāju. Šo fenomenu dēvē par hibristofiliju, - savādu seksuālu un emocionālu patiku pret varmākām.
«Es patiešām negribētu bez viņa dzīvot,» Viktorija atzīstas. Vārds Viktorija ir tikai pseidonīms, savu īsto vārdu publiski sieviete atklāt negrib.
Centusies panākt ieslodzījuma apstākļu uzlabošanu
Viktorija ir gados jauna sieviete, kurai vēl zem 30 un kura nāk no nomaļa Norvēģijas nostūra. Ar žurnālistu viņa tiekas kādas Stokholmas viesnīcas lobijā. Brīžos, kad viņa runā par «mīļoto Andersu», sievietes balss bieži aizlūst.
Kā aktīviste viņa ilgstoši centusies darīt visu iespējamo, lai panāktu Breivīka ieslodzījuma apstākļu uzlabošanu. Pēdējos četrus gadus viņš cietumā turēts izolācijā, ko viņš publiski pats nodēvējis par «cilvēktiesību pārkāpumu».
Breivīks patlaban izcieš 21 gada cietumsodu - tas ir maksimālais cietumsods, kādu Norvēģijā var piespriest, lai gan nebrīvē viņu var paturēt, kamēr vien varas iestādēm ir pamatotas bažas, ka viņš varētu radīt draudus sabiedrībai.
2011. gada 22. jūlijā Breivīks nogalināja 77 cilvēkus. Oslo centrā pie valdības biroju ēkas viņš aktivizēja spridzekli un haosa radītajā aizsegā ieradās kādā nelielā salā, kur tobrīd notika Darba partijas jauniešu vasaras nometne. Pārģērbies par policistu, viņš atklāja uguni, nogalinot gan jauniešus, gan pieaugušos.
Neskatoties uz smagajiem noziegumiem, Viktorija ir pārliecināta, ka tas, kā cietumā pret Breivīku izturas, ir «spīdzināšana».
«Es par viņu uztraucos vēl vairāk tagad, kad viņš ir šādā ievainojamā situācijā,» viņa saka.
Uzrakstījusi jau vairāk nekā 150 vēstules
Viktorija patlaban nestrādā, veselības iemeslu dēļ. Brīvajā laikā viņa bieži raksta vēstules ieslodzītajam varmākam. Kā pati saka, lai palīdzētu uzlabot viņa garastāvokli. Līdz šim viņa uzrakstījusi vairāk nekā 150 vēstules. Dažkārt viņa Breivīkam sūta arī nelielas dāvanas, to vidū ir arī tumši zila kaklasaite, kuru Breivīks dažkārt valkāja tiesas prāvas laikā.
Breivīks uz komunicēšanu ar savu pielūdzēju gan nav tik nasks - līdz šim jaunā dāma saņēmusi tikai divas viņa vēstules.
Taču tur pie vainas varētu būt arī cietuma amatpersonu īstenotā cenzūra - tai cauri izlaistas netiek daudzas Breivīka vēstules, amatpersonām uzskatot, ka tas varētu kaitēt sabiedrībai, aicināt uz noziegumiem vai citādi neatbilst cietuma korespondences stingrajiem kritērijiem.
Viktorija savu iemīļoto klātienē nekad nav satikusi. Viņš viņai esot gan «sens draugs», gan pildot «aizsargājoša brāļa funkciju», taču sieviete neslēpj, ka viņai ir arī «romantiskas intereses». «Vismaz no manas puses,» viņa piebilst.
Tikušies «virtuālajā realitātē»
Sieviete stāsta, ka pirmais kontakts ar Breivīku viņai bijis 2007. gadā, kad abi «tikušies» tiešsaistē kādā virtuālajā spēlē. Divus gadus vēlāk viņš visus kontaktus esot pārtraucis - pēc visa spriežot, tas varētu sakrist ar laiku, kad Breivīks plānoja savus noziegumus. 2012. gadā Viktorija atjaunoja kontaktus - tas bija tad, kad viņš jau bija kļuvis par vienu no nīstākajām personām Norvēģijā.
Šī aizraušanās varētu šķist savāda, taču Viktorija tāda nav viena. Laikraksts «Morgenbladet» pērn ziņoja, ka Breivīks saņem vismaz 800 vēstules gadā. Un liela daļa esot tieši no sieviešu kārtas apbrīnotājām. 2012. gadā prāvas laikā izskanēja, ka Breivīks pat saņēmis precību piedāvājumu no kādas vien 16 gadus vecas meitenes.
Fanu klubs pat cilvēkam, kurš 25 gadus izvaroja paša meitu
Kriminālistikas eksperti šo fenomenu dēvē par hibristofiliju - tā ir seksuāla pievilkšanās spēka izjušana pret vardarbīgiem slepkavām ieslodzījumā, kuri bieži saņem pikantas mīlestības vēstules no «faniem». Zinātnieki terminu «hibristofilija» lietot izvairās.
Plašāk tas pazīstams arī kā «Bonijas un Klaida sindroms», un tā neesot tikai mūsdienu kaite,
šādi gadījumi bijuši arī vēsturē un citos laikos un visā pasaulē.
Savi «fanu klubi» ir arī austrietim Jozefam Friclam, kurš 25 gadus ieslodzījumā turēja paša meitu un regulāri viņu izvaroja, kā arī amerikāņu slepkavam Čārlzam Mensonam.
Cenšas rast psiholoģisku skaidrojumu
Amerikāņu autore Šeila Isenberga grāmatai «Women Who Love Men Who Kill» (Sievietes, kuras mīl vīriešus, kuri nogalina) intervējusi 30 sievietes, kuras «iemīlējušās slepkavās». Viņa skaidro, ka bieži šāda parādība skaidrojama ar faktu, ka arī pašas sievietes savulaik izjutušas seksuālu izmantošanu.
«Šādām sievietēm tā ir iespēja būt situācijas noteicējām - vīrietis ir aiz restēm uz visu atlikušo mūžu un neko nekontrolē.
Nereti šādas sievietes seksuāli izmantojis tēvs vai kāds cits vīrietis,» viņa skaidro.
«Tā arī ir romantika ar lielo burtu R: aizraujoša, saviļņojoša, nebeidzams jūtu karuselis. Šajās attiecībās nav nekā parasta vai garlaicīga,» viņa skaidro sindroma psiholoģiskos aspektus.
/nginx/o/2018/07/15/9629949t1h2a57.jpg)
Tomēr neesot zinātnisku pierādījumu uzskatam, ka šādas sievietes par savu misiju uzskata palīdzēt slepkavam atgriezties «pareizajās sliedēs» dzīvē. Tā uzskata arī ASV Veslejanas Universitātes psiholoģijas profesore Amanda Vikerija: «Dažas sievietes jūt tieksmi uz slaveniem vīriešiem - ir iespējams, ka iemesls, kāpēc sievietēm patīk šādi vīrieši, ir nevis tas, ko viņi izdarījuši, bet gan slava, ko viņi ieguvuši savu noziegumu dēļ.»
«Mīlestības dēļ» zaudējusi attiecības ar māsu un draugiem
Viktorija gan saka, ka nesot nekāda slavas tīkotāja. Viņa atzīstas, ka apsēstība ar Breivīku viņai maksājusi attiecības ar māsu. Uzzinot par dīvaino rīcību, māsa esot paziņojusi, ka Viktorija viņai esot mirusi. Tāpat Viktorija distancējusies no saviem bijušajiem draugiem. Sieviete atklāj, ka «vairāk vai mazāk» piekrīt Breivīka islamofobiskajai ideoloģijai, taču pati esot pret vardarbību.
Kā tad iespējams, ka viņa var mīlēt cilvēku, kurš aukstasinīgi nošāva desmitiem pārbiedētu pusaudžu, daudzi no kuriem lūdzās, lai pasargā viņu dzīvības? «Liekas, ka man bija jānodala Anderss no Breivīka realitātes. Es par Andersu domāju kā par senu draugu un par Breivīku kā personu, kura pastrādāja visus šos noziegumus,» viņa cenšas skaidrot savu loģiku.
«Dienu no dienas man viņa pietrūkst arvien vairāk. Man liekas, ka jūtas kļūst stiprākas,» viņa saka.