Latviešu strēlnieku vienības asiņainākās cīņas izcīnīja Ložmetējkalna apkārtnē. Tur krita vai pazuda bez vēsts deviņi tūkstoši vīru. Ozolnieku novada iedzīvotājs Voldemārs Birznieks daudz laika pavadījis, iemūžinot strēlnieku piemiņu Tīreļpurvā. Pateicoties viņam, tagad ir arī Ziemassvētku kauju muzejs. Padomju gados Birznieks cēla piemiņas zīmes latviešu strēlniekiem.
Cilvēkstāsts: Strēlnieku cīņu vietu saglabātājs Voldemārs Birznieks
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Voldemārs Birznieks nesen nosvinēja 90 gadu jubileju, bet viņš joprojām katru gadu brauc uz Tīreļpurvu godināt latviešu strēlniekus.
Ierīkot piemiņas vietu Ložmentējkalnā bija viņa iecere. Pirmais atceres pasākums notika 1986.gadā. Bet lielo akmeni viņš kopā ar citiem Ozolnieku novada melioratoriem uzstādīja jau 1977.gadā.
«Akmeni gādāja mans priekšnieks, bijušais leģionārs,» stāsta Birznieks. «Sameklēja to akmeni Cēsu rajonā, kur melioratori strādāja.»
Kad bija uzcelts, klīda runas, ka jānojauc nost, jo kādam bija licies, ka blakus uzvilkts Latvijas karogs. Savukārt skatu torni gādāja mežu priekšnieks Vītols. «Bija Centrālās Komitejas loceklis, bet tomēr bija latvietis,» piebilst Birznieks.
Voldemārs uzstādījis 14 piemiņas zīmes latviešu strēlnieku pulkiem. 1990. gadu sākumā Kultūras fonda vadītājs Imants Ziedonis aicināja ziedot, lai varētu sakopt strēlnieku kaujas vietas. Saziedoja 40 tūkstošus rubļu, un pusi naudas piešķīra Ziemassvētku kauju vietām.
Pateicoties Voldemāram Birzniekam, tagad ir Ziemassvētku kauju muzejs. Vecā mežsarga mājā viņš sāka vākt vēsturiskās liecības un ierīkoja pirmo ekspozīciju. Vēlāk «Mangaļu» mājas pārņēma Kara muzejs. Interese par vēsturi padomju gados Birzniekam draudēja ar nepatikšanām. Padomju ideoloģija cildināja sarkano strēlniekus, kuri piedalījās Krievijas pilsoņu karā.
«Viens otrs darba vadītājs izteicās: ko viņš iedomājas? Vai aizmirsis, ka no Sibīrijas atbraucis?
Neviens roku nepacēla pret mani. Šodien viens otrs manā priekšā klanās, lai gan toreiz citādi
domāja,» atklāj Birznieks.
Arī paša Voldemāra Birznieka dzīve ir kā vēstures grāmata. Tēvs piedalījās Brīvības cīņās 1919.-1920. gadā. Kad padomju režīms 1941.gadā Birznieku ģimeni izsūtīja, Voldemāram bija 16 gadu. Sibīrijā viņš nodzīvoja 17 gadus. Tur viņa rokās nonāca grāmata par vēsturi. Kad atgriezās Latvijā, brīvajā laikā viņš apmeklēja vēsturiski nozīmīgās vietas, skaidroja, kas un kā noticis.
«Ja es visu saliktu kopā, tāda varena grāmata būtu. To nevarētu vienā minūtē izlasīt,» teic Birznieks. «Kāds varbūt uzrakstītu, bet kas to lasīs? Šodienas jaunatne domā citādi. Vēl jau ir, ko var iekustināt, bet to jau nevar piecās minūtēs izdarīt. Jāaug pašam, pārdzīvo, tad sāk domāt.»
Sirmais vīrs ir gandarīts, ka viņa iesāktais darbs turpinās un vietas tiek labi uzturētas.
Par sabiedrisko darbu, vēstures apzināšanu un strēlnieku piemiņas saglabāšanu Voldemārs Birznieks apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.