Vai jums kādreiz ir gadījies braukt ar auto no Krievijas ziemeļu galvaspilsētas uz Latviju? Vai vismaz atgriezties ar mašīnu no zemledus makšķerēšanas Peipusā? Šovasar ar projekta Via Hanseatica gādību man bija iespēja noskaidrot, ko šai trasē, caurbraucot trīs valstis, var izjust un uzzināt cilvēki, kas nesteidzas.
Gatčinas pils – otrā lielākā pēc Ermitāžas
Krievijas eksotika – tie ir kontrasti, latvāņos ieaugušas privātmājas abpus šosejai, pa kuru var aizbraukt uz imperatora rezidenci vien 49 kilometrus no Sanktpēterburgas. Pie milzīgās ēkas krāšņs 700 hektāru parks, pa kuru rudeņos skolēni dodas pārgājienos. Gatčinas pils Katrīnas II dēlam Pāvilam I celta 15 gadus, tajā ir vairāk nekā 500 istabu, turklāt ar apzinīgo muzeja darbinieku gādību, kas jau 1941. gada 22. jūnijā sāka gatavot visu mantību evakuācijai, gandrīz pilnībā saglabājušies greznie oriģinālie interjeri ar Ludviķa XVI dāvinātajiem gobelēniem un citām lietām, kas atceras Krievijas valdnieku pieskārienus.
Pilskundze greznā tērpā, vedot mūs pa krāšņām zālēm, koķeti stāsta par 18. gadsimta galma sadzīvi. Piemēram, lai iepazīstinātu ar jaunākajām franču modēm, pasūtījuma katalogu vietā galms saņēmis jaunajās kleitās tērptas lelles. Mūsu laikos katram jāzina, kas tie tādi smailiji un ko nozīmē saīsinājumi īsziņās, savukārt pirms pāris gadsimtiem visi orientējušies cimdu, vēdekļu, skaistumkārpiņu valodā, ar ko dāmas devušas pielūdzējiem dažnedažādas zīmes.
Ekskursijai ritot uz galu, mums ir audience pie paša cara, kas nosūta viesus uz pārbaudījumiem lejā, slepenajā pazemes ejā, kur, starp citu, var parunāties ar atbalsi.
No rīta kontrastam Gatčinas četrzvaigžņu viesnīcā «Garden hotel» jeb «Gakkel haus» (kas ir viens un tas pats), brokastīs mūs sagaida divu veidu desa, divas vientuļas gurķa šķēlītes un baltmaize, kas uzsviesta uz galda tai pašā plastmasas iepakojumā, kādā atnesta no veikala. Viesnīcas istabiņā labi redzamā vietā nolikts detalizēts saraksts, cik būs jāmaksā, ja saplēsīsim glāzi, lampu vai salauzīsim skapi...
Labāk dosimies uz laukiem!
Nabokova «Lolitu» esat lasījuši?
Roždestveno, 78 km no Pēterburgas, slejas rakstnieka muiža – varena koka ēka ar milzīgu deju grīdu pie ieejas, kur, gaidīto tūristu grupu tuvojamies ieraudzījuši, stalti saskrien mazi, krāšņi ģērbušies dejotāji un pēc nevainojamas uzstāšanās iemāca balles deju soļus arī mums. No mazajām «muižnieku atvasēm» stafeti pārņem folkloras kopa - bērnunama pusaugu meitenes ar savu informātikas skolotāju, kas nepagurstoši ved rotaļās, lielākoties tādās, kur jauniešiem ir izdevība savā starpā pabučoties, bet arī «Ādamam bij’ septiņ’ dēli» krievu versijā, kur neattapīgie dēli dakterē vectēvu Dūdaru, kas sastiepis muguru, pārkarsis saulē, apdauzījis kāju...
Šai muižā rakstnieks dzīvojis vien bērnībā un jaunībā. Īsu brīdi pēc tam, kad tēvocis novēlējis muižu Nabokovam īpašumā, boļševiku apvērsums piespiedis mantinieku doties emigrācijā. Visu atlikušo mūžu viņš dzīvojis tikai viesnīcās, teikdams, ka viņa īstās mājas palikušas Krievijā.
Gids Dima, smaidīgs vietējais puisis, sava novada patriots, izvadā mūs gar stendiem par rakstnieka dzīvi, virtuvē aicina pacilāt smagos vara katlus, demonstrē ceļojuma patvāri, kas būtu noderīga uzparikte pat mūsdienu atpūtniekiem – nevajag ugunskuru, samet patvāra kurtuvē čiekurus un tēja gatava! Apskatām ledusskapi, kas darbojies bez elektrības, rakstnieka tauriņu kolekciju, viņa spēlēto Skrabli, un varam visas ballīšu slepenās valodas izmēģināt paši. Protams, rodas jautājumi, ko darīt, ja ar ziedu pastu mīļumiņš atsūta kartīti «Es ilgojos pēc jums», bet no pieejamā komplekta pretī sūtīšanai palikusi tikai kārts «Esmu vīlusies»? Tad droši jāuzlīmē sev dzimumzīmīte uz degungala un jādodas viņam pretī.
Puiši, ja satiekat jaunkundzi, kas izgreznojusies ar skaistumkārpiņu pašā pieres vidū, tas nozīmē, ka savaldzināšanai būs ar viņu jārunā, piemēram, par kodolfiziku. Meitenes, ja, sarunājoties ar patīkamu puisi, jums no rokām izkrīt viens cimds, metiet žigli zemē arī otru!
Ar mākslīgajām dzimumzīmītēm varēja pat norunāt naksnīgu tikšanos: uz viena vaiga zīme, ka tikšanās būs, uz otra skaistumkārpiņu skaits atbilstoši tam, cikos tā paredzēta. Man ir aizdomas, ka pulksten divpadsmitos toreiz neviens tikšanās nenorunāja...
Puškina cienītājiem un ne tikai
Tie, kas skolā mācījušies krievu literatūru, pavisam noteikti atceras, cik svarīgs cilvēks Puškinam bijusi auklīte ar viņas stāstītajām krāšņajām tautas pasakām. Visaizraujošākais objekts senā Hanzas ceļa Krievijas daļā ir krievu literatūras ģēnija auklītes Arinas Rodionovnas mazā, 219 gadus vecā mājiņa Kobrino ciemā. Uz sliekšņa mūs sagaida aukle ar sālsmaizi, un, mājīgās telpas šaurībā saspiedušies, gluži vai pavērtu muti klausāmies par dzimtcilvēku dzīvi un senajiem tikumiem. Piemēram, vai zinājāt, ka kādreiz Krievijā krāsni kurināja tā, ka dūmu bija pilna istaba? Un tikai tādēļ, ka Pēteris I bija ieviesis nodokli par skursteni. Attapīgākie izvilka dūmvadu uz auksto priekšnamu, lai dūmi plūst ārā no tā un dzīvojamā telpā ir ko elpot. Krāsns aizņēma vai pusi istabas, tā deva siltumu, uz tās gulēja, tajā cepa maizi, krāsnī pat mazgājās, un arī pasakām par raganu, kas liek bērnus uz lizes un grūž cepties, ir savs pamats – krāsns bija savdabīgs «inkubators» neiznēsātiem bērniem.
Aukle rosās pa 18. gadsimta interjeru, izrādot visdažādākās sadzīves lietas, labu daļu no tām redzam pirmo reizi. Arī Puškina daiļradei ir vieta saistošajā stāstījumā, te gan baranciņas par visašākajām pareizām atbildēm uz jautājumiem izpelnās krievu skolas beigušie.
Kučierim bija jāprot dziedāt un stāstīt pasakas
Puškina talantam jāpateicas arī par to, ka izveidota Stacijas priekšnieka muzejmāja Virā.Tas ir pasaulē otrais literāram varonim veltītais muzejs. Pirmais, jūs jau zināt, meklējams Londonā, Beikerstrītā. Taču šis, autentisks Puškina laika pasta stacijai, ierīkots vietā, kur tik tiešām senie ceļotāji mainīja nogurušos zirgus pret jauniem. Ar trīsreizēju maiņu veicams attālums toreiz maksāja tikpat, cik tirgū nopirkt pašam savu zirgu. Taču, ja tu ceļoji ar savu bērīti, tev bija jāmaksā par viesnīcu un jāaizkavējas, kamēr ratu vilcējs būs atpūties.
Muzeja leģenda ir emocionāls stāsts par jaunu virsnieku, kas aizvīlis stacijas priekšnieka meitu. Pētot vēstures avotus, noskaidrots gan ka stāsta autors Puškins te reģistru grāmatā tiešām parakstījies par maiņas zirga dabūšanu, gan ka viņa stāsta pamatā ir kāds reāls notikums.
Apskatām telpas, kurās uzkavējās ceļojošie kungi, stacijas ierēdņa dzīvojamās istabas... Pasta stacijā var uztaisīt sev ceļabiedru – lellīti podorožņicu, uzrakstīt radiem un draugiem vēstuli senatnīgā stilā, apskatīt 40 gadus vāktu kariešu ekspozīciju, kur ir arestantu vāģi, augstmaņu karietes, ormaņu rati un daudz kas cits. Telpā, kas paredzēta kučieru atpūtai, mums stāsta: darbā ņēma nedzērājus. Viņi iemeta tikai pa glāzītei... nu tā, lai ziemā sasildītos. Un vēl kučieriem bija jāprot dziedāt un stāstīt pasakas, lai nomierinātu pasažieri, kas sadusmojies, ka braukšana notiek tik lēni.
Hm, kā būtu, ja taksists mums ceļā uz lidostu sastrēgumā uzdziedātu?
Ivangorodas cietoksnis – krievu lepnums
Taču Igaunijas robeža pietuvojusies gana ātri. Te atrodas unikāls cietokšņu komplekss; viena tā daļa apskatāma Narvā, otra, 86 hektārus plaša – Ivangorodā. Droši vien Rīga un Ivangoroda nav vienīgās vietas, kurās kaut kas būvēts, piešmaucot naivu zemes īpašnieku ar sloksnēs sagrieztu vērša vai zirga ādu, bet te vēl kāda viltība izraisa smaidu: 15.-16. gadsimta mijā cietoksni mūrēja, javai pievienojot jēlas olas. Saglabājusies leģenda, ka apsviedīgs vīrs, izliekoties par nabagu, apstaigājis ciemus un, tapdams pacienāts, savācis veselu kaudzi olu. Saņēmis no cietokšņa būvniekiem par olu vezumu naudu un aizmucis, pirms viņi attapušies, ka olas ir vārītas...
Gide ar milzu lepnumu stāsta par «mūsu diženo un talantīgo caru, kas pievienojis Krievijai jaunas zemes», ka, cietoksni būvējot, te ieviesti visi tā laika galvenie zinātnes un tehnikas sasniegumi. Ka no otras upes puses, izšaujot lielgaballodi Lieldienu pamiera laikā, livonieši nogalējuši sievietes un bērnus, kas pēc dievkalpojuma nākuši ārā no cietokšņa baznīcas, taču krievu puse nav atmaksājusi ar to pašu, bet gaidījusi cara atvēli atriebties negodīgajiem pretiniekiem, kas pārkāpuši norunu, – tiklīdz saņēmuši, tā ieņēmuši Narvu stundas laikā. Krievi vienmēr esot cīnījušies godīgi un nav, piemēram, zem itāliešu arhitektu ierīkotās lamatu lūkas sprauduši noasinātus mietus, bet gan no otrā stāva novēlušos iebrucējus noklapējuši manuāli.
Pēc šīs lielīšanās dikti gribas noskaidrot, kāda vēstures interpretācija uzklausāma otrā – Narvas pusē. Galu galā Eiropas fondi atbalsta abu cietokšņu atjaunošanu – gan Krievijā, gan Igaunijā.
Igaunijas viesnīca Meresuu – paradīzes stūrītis
Kad iebraucam atpakaļ Eiropā, autobusā atskan gaviles. Igaunija katrā līdzšinējā ceļojumā piedāvājusi daudz interesanta!
Nakšņojam Narva-Jēsū pilsētā, Meresuu SPA hotelī, no kura 11. stāva paveras iespaidīgs skats uz saulrietu mākoņainajā pamalē virs jūras. Ārā dzestrs ziemeļu vējš, un šī vasara mūs pārsteigusi pat ar sniegu, bet te, viesnīcas augšējā stāvā ar stikla sienām, ir burvīga vieta romantiskiem pārīšiem. Savukārt apakšā, SPA centrā no sirds izklaidējas visi: tur ir piecas dažādas pirtis un septiņi baseini – gan ar kaskādēm un straumēm, gan peldēšanai un ūdensaerobikai, no bradājamā apļa palaikam atskan spiedzieni, jo no siltā ūdens, neko nenojaušot, pirmoreiz iekāpts aukstajā – tas ir kontrastaplis kāju vēnu trenēšanai. Toties lielais burbuļbaseins ir īstā vieta, kurā silti ieritināties uz ilgām sarunām ar draugu. Ir arī pļāpubaļļa uz terases. Pēc tam salds miegs un no rīta karaliskas brokastis.
Izveido pats savu ceļojumu vai izmanto Via Hanseatica iepriekš sastādītos maršrutus – «Ģimenes prieki», «Piedzīvojumi brīvā dabā», «Iepazīt kultūru, satikt cilvēkus». Ir lejupielādējama arī mobilā aplikācija, lietojama gan online, gan offline režīmā.
Raksta turpinājumos - Igaunijā un Latvijā redzētais.
