Spļāviens sejā jeb ar ko riskējam, atļaujot Latvijā ĢMO?

Latvijas atbalstītais ES vides ministru balsojums par jaunu regulējumu, kas pieņemts, aizbildinoties ar teorētisku dalībvalstu tiesību paplašināšanu ģenētiski modificētu (ĢM) kultūraugu audzēšanā, ir nepilnīgs un rada būtiskus riskus ĢM kultūraugu nekontrolētai audzēšanai Eiropā un Latvijā, uzskata «Zemes draugi». Organizācijas padomes vadītājs Jānis Ulme portālam TVNET skaidro savu nostāju šajā pavisam drīzā nākotnē svarīgajā jautājumā.

Atļaut nedrīkst aizliegt. Pazaudētās pieturzīmes ĢMO diskusijā

2014.gads ar priekšvēlēšanu gaisotni visā Eiropā, jauna Eiropas Parlamenta un Komisijas gaidām, kā arī vēl nepieredzētu lobistu spietošanu Briselē topošā ES un ASV brīvās tirdzniecības līguma ietekmēšanai uzjundījis sen neredzētas kaislības izšķirošās diskusijās par to, kāds būs lauksaimniecības, vides aizsardzības un sabiedrības veselības jomai tik būtiskais jautājums kā ĢM kultūraugi Eiropas laukos.

12.jūnijā ES Vides ministru padomes sanāksmē tika atbalstīts likumdošanas priekšlikums par būtiskām izmaiņām ĢM audzēšanas atļauju sistēmā Eiropas Savienībā.

Priekšlikums, ko sākotnējā versijā pirms diviem gadiem izvirzīja Dānijas prezidentūra un šogad, pakļaujoties Eiropas Komisijas spiedienam, aktualizēja Grieķijas prezidentūra, tika veiksmīgi izreklamēts ar skaistu nosaukumu - par valstu tiesībām ierobežot vai aizliegt ĢM kultūraugu audzēšanu savā teritorijā. Ja dokumentā ieskatās tālāk par nosaukumu, ātri kļūst skaidrs - tas visdrīzāk nesīs pilnīgi pretēju efektu.

Abas reizes Latvija nekritiski uzķērās uz skaistā nosaukuma.

Nav zināms, vai tur vainīgs divu atbildīgo ministriju Briseles atašeju slinkums un neiedziļināšanās attiecīgajā dosjē, vai mūsu pašu politiķu paviršība un kurlums pret trauksmes zvaniem no NVO puses, vai kādi citi aizmuguriski, sabiedrībai nezināmi darījumi ar Eiropas Komisiju. Gan jau arī tas nekļūs zināms.

Nedaudz aizstāvot mūsu lēmumu pieņēmējus, jāsaka gan, ka otrajai priekšlikuma versijai izdevās eleganti sašķelt dalībvalstu spēcīgo opozīciju ĢMO un lēmums tika pieņemts gandrīz vienbalsīgi, daudzām valstīm to pamatojot ar diezgan daudzveidīgu iemeslu klāstu.

Tomēr pamatot, ka Latvijas lēmums atbalstīt Komisijas avantūru ir bijis ar kādu tālredzīgu taktisku un stratēģisku skatu nākotnē, arī nevar, jo Latvijas situācija nav salīdzināma ne ar Franciju vai Vāciju, ne Austriju un Itāliju - valstīm, kam jau ir noteikti nacionālie ĢM audzēšanas aizliegumi pēc skrupulozās spēkā esošās sistēmas un kuras var justies drošas par to nosargāšanu pret ĢM lobiju.

Par spīti ĢMO problemātikas ciklveidīgai aktualizācijai gan valdības deklarācijās, gan teju visu partiju programmās, pēdējos trīs gadus Eiropas līmeņa politikas veidošanā

Latvija ir, klusējot un neko nedarot, noskatījusies uz situācijas izmaiņām.

Ja jau tik daudzos dokumentos tik skaļi ir paustas apņemšanās ievērot sabiedrības viedokli un intereses, būtu interesanti uzzināt, cik reizes un cik kvalitatīvā ziņā dosjē uzlabojošus priekšlikumus ZM un VARAM ierēdņi pēdējo divu gadu ES komitoloģijas labirintu sanāksmēs par attiecīgo jautājumu ir iesnieguši no Latvijas puses?

Es varu kļūdīties, jo daudzi dokumenti ir slepeni, bet, pārskatot pieejamo informāciju, atbilde ir - apaļa nulle! Vai, spiežot attiecīgo pogu 12. jūnijā, mūsu valsts pārstāvjiem bija jebkādas sapratne un analīze, kā lēmums ietekmēs Latvijā izveidoto ĢMO aprites likumdošanu, jo tā pēc sešu un pat vairāk gadu darba faktiski būs jāveido no jauna - pašvaldību veidotie ĢMO brīvie reģioni ar 12. jūnija balsojumu ir padarīti diezgan nelegāli. Vai līdz vēlēšanām, neskaitot skaistos saukļus, no kāda spēka dzirdēsim arī argumentētus priekšlikumus, kā Latvija domā rīkoties turpmākajos gados jaunajā situācijā?

Priekšlikuma sekas Eiropai

Par spīti vilinošajam nosaukumam un ilūzijām par valstu iespējām ierobežot ĢM audzēšanu savā teritorijā, ir viennozīmīgi skaidrs, ka šīs iespējas nav ne priekšlikuma mērķis, ne efekts. Tieši otrādi.

Pirmkārt, tas sniedz formālu lomu likumdošanas procesā ĢM ražotājiem - uzņēmumiem, kas ir visiem līdzekļiem ieinteresēti ar varu iemānīt valstīm un Eiropas arvien kritiskākajam patērētājam savu preci. Uzņēmumiem, kas visā savā pastāvēšanas laikā ir apvīti ir skandalozu reputāciju un korupcijas saitēm. Uzņēmumiem, kas entās reizes pieķerti nepilnīgu datu sniegšanā, manipulācijās ar zinātniskajiem datiem un neatkarīgo zinātnieku šantažēšanu un mediju ietekmēšanu.

Šie spēki un to klātbūtne svarīgos lēmumos ir tagad ir legalizēta - tieši viņiem ir priekšroka lemt, vai visžēlīgi atļaut valstīm nelietot savu apšaubāmās kvalitātes preci vai ne. Šāda precedenta radīšana lēmumos, kas attiecas uz vides aizsardzību un sabiedrības veselību, ir spļāviens sejā visām Eiropas Savienības valstīm -

kāpēc gan nedot šādas pašas tiesības tabakas ražotājiem un citiem,

kas uzskata jebkādus ierobežojumus savai darbībai par diskriminējošiem? Varbūt tas būs nākamais solis?

Otrkārt, tas konkrētas ceļakartes vietā, attiecībā uz citām iespējām ierobežot ĢMO audzēšanu savā teritorijā tām valstīm, kuras neizlūgsies vai neizmantos pazemojošo iespēju lūgt izslēgšanu no ĢM atļaujas pieteikuma un veikt darījumus ar ĢMO ražotājiem, nesniedz nekādus praktiskus un izmantojamus instrumentus rīcībām, kas nosargātu valsti no uzspiestas ĢM audzēšanas.

Jau 2008. gadā vides ministri un 2011.gadā arī Eiropas Parlaments daudz kvalitatīvākos dokumentos noteica, kā būtu uzlabojama un pilnveidojama ĢMO aprites sistēma.

Eiropas Komisijai un Grieķijas prezidentūrai ar klusējošo dalībvalstu atbalstu ir izdevies visus šos priekšlikumus vājināt un svītrot tiktāl, ka no tiem nav nekādas jēgas. Dalībvalstis joprojām nebūs pasargātas no tiesvedībām ar biotehnoloģiju industrijas gigantiem par mēģinājumiem ierobežot ĢM audzēšanu vai citādām rīcībām, kas juristu interpretācijā ir brīvā tirgus un preču kustības traucēšana. Un bez garantijām pret tiesvedību jebkādi likumi ĢMO jomā ir tikai saukļi un nekādu pievienoto vērtību vai jaunu situāciju nenes - tikai pārfrāzē bezspēcības demonstrēšanu lobija priekšā, upurējot ES vides likumdošanas vērtības un principus.

Treškārt, tas mazina uzsvaru uz zinātnisku ĢMO ietekmju izvērtēšanas nepieciešamību un paver durvis nekritiskai ĢM atļauju štampēšanai. Tā vietā, lai uzlabotu metodoloģiju ĢMO risku izvērtējumam, ko jau sen pieprasa dalībvalstis, tagad ir atvērtas durvis uz pieteicējiem patīkamu - ātru un paviršu atļauju pieteikuma izskatīšanu bez neērtu jautājumu uzdošanas. Eiropas Komisijai ir izdevies tas, pēc kā tā tiecās sen, -

atbildības novelšana uz dalībvalstīm ĢMO risku pilnvērtīgā izvērtēšanā.

Diemžēl ne visām dalībvalstīm ir attiecīga kapacitāte, sevišķi, ja ņemam vērā, ka pat ES līmenī vairāk nekā piecpadsmit gadu laikā risku izvērtējumu sistēmu nebūt neizdevās izveidot pieņemamu, arī liekot galvas un makus kopā.

Ceturtkārt, tas pastiprinās spiedienu uz valstīm un šantāžu no industrijas puses. Jāatceras, ka uz roku pirkstiem saskaitāmiem komercializēto ĢM ražotājiem pieder ne tikai 100% monopols ĢM augos, bet arī 3/4 no pasaules sēklu tirgus. Un šis spiediens droši vien visātrāk rezultātus nesīs tādās valstīs kā Latvija.

Priekšlikuma nākotne

Tagad, pēc 12. jūnija, attiecīgais priekšlikums vēl ceļos uz jauno Eiropas Parlamentu, kā veselais saprāts ir pēdējā cerība. Tas nozīmē, ka sabiedrībai nevajadzētu jaunievēlētajiem Latviju pārstāvošajiem deputātiem ļaut izsprukt no atbildības par aktīvu līdzdalību dalībvalstu un Eiropas Komisijas sastrādātā brāķa uzlabošanā. Tam laika pietiks, un Eiropas Parlamentam jau vairākas reizes tas ir izdevies!

Bez šā apjomīgā uzdevuma jaunajam parlamentam, cerams, pietiks spēka un uzņēmības pieķerties arī garajam nepadarīto darbu sarakstam ĢMO jomā. Pirmkārt,

lai nodrošinātu caurumu aizlāpīšanu ĢMO produktu marķēšanā

- vēl joprojām bez rezultāta ir gandrīz desmit gadus ilgušas diskusijas par nepieciešamību marķēt dzīvnieku izcelsmes produktus, ja tie audzēšanas laikā ir baroti ar ĢMO saturošu barību.

Otrkārt, lai steidzīgi uzlabotu ES risku izvērtēšanas sistēmu ĢMO atļauju pieteikumiem, jo pašreiz pēdējie precedenti (piemēram, MON810 atļaujas pagarināšanas metodoloģijas piemērs) jau atgādina prastu ņirgāšanos par izveidoto sistēmu.

Uz augšu