Mīlestībai izbeidzoties... Saruna ar Arni Račinski par «Laika suns» albumu

«Gaismas lādiņš» - tā saucas pašmāju modernā roka apvienības «Laika suns» debijas pilnmetrāžas studijas albums, kuru jau piektdien, 17. jūlijā, Salacgrīvas festivālā «Positivus» ieraksta izdevēju «I Love You Records» teltī varēs baudīt dzīvajā skanējumā. Īstenībā jau otro reizi grupas līdera Arņa Račinska izvēle prezentēt albumu festivālā kritusi tieši uz «Positivus», pirms septiņiem gadiem viņa iepriekšējā grupa «Mofo» savu albumu «Raķete» prezentēja tieši tur. «Laika suns» gan saturiski, gan muzikāli ir loģisks turpinājums «Mofo», taču vienlaikus tas ir pavisam cits zvērs. Suns tomēr... Aicināju Arni uz nelielu sarunu par jauno plati - par tās tapšanu un emocionālo fonu.

TVNET: «Tu teici - pietiek, durvis jāver ciet... tev kļuvis auksts,» skan vārdi vienā no dziesmām («Iela, kas klusē»). Vaicāšu tieši. Vai šis ir kārtējais «šķiršanās albums»?

Konkrēti šī dziesma ir par manām attiecībām ar Edgaru Rubeni (mūziķis, kurš spēlēja ar Arni grupā «Mofo» - aut. piezīme), kuru uzskatīju par savu draugu, bet kaut kas viņā salūza un viņš izvēlējās saraut visas saites. Līdzīgu izvēli veica mana bijusī draudzene (Arnim trīs gadus bija romantiskas attiecības ar modeli Beāti Stivriņu - aut. piezīme). Par viņu droši vien ir citās dziesmās. Kas interesanti, viņi ar laiku zaudē aktualitāti un pāri paliek vien kopīgi piedzīvotais. Tagad, izpildot šis dziesmas dzīvajā, mani vairs nenodarbina šie konkrētie cilvēki, viņu vietā ir tumšs tukšums sirsniņā, kuru lēnām aizpilda citi cilvēki.

TVNET: Tad daļēji šis tomēr ir šķiršanās albums. Attiecību albums...

Tas ir godīgs albums, šķiršanās ir bijusi daļa no mana pēdējā gada pieredzes. Bet es nesūdzos un nemeklēju žēlošanu.

TVNET: Mets Belamijs no «Muse» reiz teicis, ka pusaudža gados, laikā, kad šķīrās viņa vecāki, viņa emocionālais patvērums bija rokmūzika - tieši tad viņš nodibināja savu pirmo grupu. Mūzikai tomēr piemīt terapeitiskas īpašības, un tajā var daudz ko atstāt... kā tev šķiet?

Vairāk par šķiršanos mani interesē, kāpēc tik maz savā valodā dziedam par nakts dzīvi, par iekāri un citām mazāk tiklām lietām, ko katrs piedzīvojam. Īsāk - kādēļ slēpjamies aiz puķēm, kolīdz klausītājs tevi saprot niansēti.

Bet terapeitisks - jā! Tā ir. Sāpīgi brīži ir laba augsne dziesmai. Tāpat kā jebkuri citi dzīves brīži, kuri nav garlaicīgi.

Iekāre tiek apslāpēta, nakts dzīve neeksistē... ir arī tāds cilvēks. Cilvēks, kas dzīvojis citā valstī, kurā tika apgalvots, ka nekādu netiklību nemaz nav. Varbūt tas ir mentalitātes jautājums, ka izvēlamies slēpties aiz puķēm, aiz ripojošiem akmeņiem un citiem daiļiem filosofiskiem simboliem?

Simboli paši par sevi jau ir interesanti, tie izdaiļo sarunu. Var izteikties figurāli. Bet jā, tevi piečakarē un tu vēl jūties vainīgs - ir mums tāds gēns, vai ne? Un tad laba takta labad izliekamies, ka nekas tāds jau nemaz nenotika. Vai arī izliekamies, ka mums, tēviņiem, tas lielais dekoltē nemaz neinteresē. Un tā dāma izliekas, ka viņa arī pati savu dekoltē nemaz nav pamanījusi.

Bet atgriežoties pie ieraksta dziesmu vārdiem, tur nebija mērķis atklāt caurumus sabiedrības puritāniskajā fasādē. Man ir diskomforts, ja neticu saviem vārdiem, ja jūtu, ka kāda rindiņa tur iemaldījusies tikai atskaņu dēļ.

Tad ir īstais brīdis pajautāt par diviem konkrētiem vārdiem un to nozīmi - «Gaismas lādiņš»?

Skan kā no «Jaunās paaudzes», ne? (Smejas.) Mani fascinē episkas lietas, fascinē kosmoss. Iedomājies, kad rāda astronautus kosmosā, ir redzams kuģis un fonā zemeslode. Bet iedomājies, ja tu tur būtu un paskatītos pār plecu - episks plašums, nesagremojams. Man uzsprāgtu smadzenes no tāda mirkļa. Gaismas lādiņa ideja saknē droši vien ir saules reaktors. Tu noteikti zini, ka zelts uz gredzena tavā pirkstā ir radies, eksplodējot mirstošai zvaigznei. Bet pamatā

šis divu vārdu salikums ir tuvināts apzīmējums iemīlēšanās sajūtai. Bīstams reaktors, kuram mirstot var rasties zelts.

Var rasties mūzika vai glezna, vai dzejolis.

Nu jā, tas ir tas, ko vēlos pateikt. Mūzika plašākā nozīmē ir zelts. Pirms desmit gadiem diskutējam ar Edmundu Jansonu (animators - aut. piezīme) un viņš pat laikam piekrita, ka mūzika ir pārākā māksla, jo pat anonīms akords var likt tev justies pavisam konkrēti.

Pieskaroties plates muzikālajai pusei, pastāsti divos vārdos, kad un kur sācies albuma ieraksts un ar ko šis ieraksts atšķiras no 2013. gadā izdotā EP «Nakts karalis».

«Gaismas lādiņa» pirmie motīvi atnāca 2013. gada septembrī, koncentrēti divās nedēļās rādās jaunu motīvu kopums. Sākotnēji tie bija ģitāras vai basa rifi plus melodija. Vispār, sakot «ģitāras rifs», man rodas vēlme instinktīvi novērsties, jo planēta ir pārpludināta ar tukšu ļurināšanu blūza pentatonikā. Tomēr, jā, - «suns» ir lielā mērā balstīts uz diezgan foršiem ģitāras un basa motīviem, kam pārklātas atmosfēriskas dekorācijas un mans briesmīgais vokāls. Pirmais mazalbums «Nakts karalis» ir tradicionāls bungu un ģitāras ieraksts, kuru ierakstījām divatā ar Pēci (bundzinieks Pēteris Lunde - aut. piezīme). Šis pilnmetrāžas albums ir daudz, daudz slāņaināks. Piedalījusies ir visa grupa, un tur bez ģitārām skan vēl sazin kas, arī citāts no latviešu kino klasikas «Ezera sonāte».

Noteikti no citiem ierakstiem «Gaismas lādiņu» atšķir fakts, ka komponists ir bijis arī ieraksta inženieris, producents un miksētājs, līdz ar to sākotnējais uzstādījums atrast mazliet mazāk «normālu» skanējumu ir noticis pats no sevis - strādājot savā studijā, mums bija iespēja bezgalīgi daudz reižu mainīt un mainīties, un lietot paņēmienus, kurus konservatīvāka rokgrupa neatļautos izmēģināt.

Šis varbūt varētu būt viens no ilgāk producētajiem ierakstiem pašmāju roka vēsturē?

Ha, es būtu priecīgs par tādu godu! (Smejas.)

Svarīgi, ka izdevies to pabeigt, jo bieži vien šķērslis var būt producenta/autora perfekcionisms, kas, kā rāda «My Bloody Valentine», «Gun's 'n' Roses» piemēri, var ieraut albuma tapšanu pat vairāku gadu desmitu ilgā producēšanā.

Tehniski pa vidu bija pauze, jo sākumā paredzētajam producentam Gatim Zaķim nebija vaļas un, kā jau visās «draugs plus darbs» attiecībās, konkrētība nav novērojama. Pagājušajā rudenī pie grožiem pilnībā ķēros pats, un plānoto divu mēnešu vietā process izvērtās uz mēnešiem septiņiem. Strādāt ar savu mūziku gan kā autoram, gan kā inženierim plus vēl kā lielākajam kritiķim nav viegls darbs, tur pašnovērtējumam pārbrauc pāri daudz smagu lietu.

Vai vari likt roku sev uz sirds un teikt - jā, šis beidzot ir tieši tāds albums, kādu vēlējos ierakstīt? Un izdots jau ir gana daudz - gan «Mofo», gan «kuba» u.c.

Tavā priekšā lieku roku uz sirds un saku - šis ir labākais, ko varēju izdarīt, lai tas iznāktu. Rīga nav gatava, labākais albums arī vēl nav gatavs. Mans «Revolver» un «OK Computer» vēl ir priekšā. Bet būs! (Smejas.)

Protams, ar «lādiņu» arī varētu vēl pastrādāt, bet to, ko nepratu šajā ierakstā, pratīšu nākamajā. Galvenais, lai vēl ir ko teikt!

www.facebook.com/LaikaSuns

«Laika suns» ir: Arnis Račinskis, Pēteris Lunde, Kārlis Josts, Elvijs Pārpucis.

Uz augšu