«Zāle» – dvēseles nots

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Grupa «Zāle»

FOTO: Publicitātes foto

Notikums pašmāju mūzikā – postfolka grupa «Zāle» un debijas albums «Viņa» – iemesls sarunai ar grupas dalībniekiem.

Vispirms, kas tad īsti ir «Zāle» - duets, kas apaudzēts ar papildu mūziķiem, vai regulāra grupa uz palikšanu?

Kasandra: Harmonija, ko devis katrs dalībnieks, ir pastiprinājusi Martas un Pētera melodijas un idejas. Uzlikt konkrētu termiņu projektam ir jau gandrīz iepriekš nolemt, kas kurā brīdī beigsies. Neatkarīgi no apkārtējiem apstākļiem kodols un sajūta noteikti nav vienas dienas projekts.

Kira: Spēlējot ar «Zāli», man ir spēcīga kopības un vienlīdzības sajūta. Radot mūziku, katra viedoklis un idejas tiek uzklausītas, tas ir komandas darbs, kas, manuprāt, ir atslēga uz veiksmīgu ansambli. Protams, «Zāles galva» ir Marta, kura ir visaktīvākais iniciators un sekmē grupas attīstību, organizē mūsu uzstāšanās un, pats galvenais, raksta dziesmas.

Pēteris: Ko īsti nozīmē «uz palikšanu»?

Marta: Man ir sajūta, ka «Zāle» šai ziņā ir savam nosaukumam atbilstoša – vijīga, elastīga, neprognozējama, zināmā mērā nejauša, bet reizē - nenovēršama. Nedz albums, nedz augošā publicitāte nebija plānoti – vienkārši darījām to, kas tai brīdī likās pareizi, un vairāk vai mazāk nejauši satikām cilvēkus, kas gribēja šim projektam pievienoties. Tagad jau «Zāle» dzīvo savu dzīvi un mēs mēģinām tikt tai līdzi.

Pēteris Draguns iepriekš pavīdējis kā dzejnieks un bards, arī grupā «Yulunga» sen sen atpakaļ. Kā ar pārējiem? No kurienes tagad pēkšņi un kāpēc «Zāle»?

Kasandra: Katrs no dalībniekiem ir īpašs gan ar savu mūzikas pieredzi, gan personību. Marta ar īru grupu, bundzinieks Tarass ar ilgu gadu pieredzi grupās, tai skaitā «Rūsa», basiste Dace ar «Marta Miglu», es ar «The Black tea» utt. «Zāle» šķiet visai loģisks turpinājums katram. Visi ir izlikuši kādas emocijas un skaņu vijumus, kuri ir gaidījuši šo projektu un nav piepildīti iepriekš.

Aivis: No «Nepilngadīgās Annas», no «Rīta Stieņa», no «Kliba Taureņa» un grupas «M.I.E.R.S.». Bet «Zāle», jo ļoti patīk oriģinālmūzika tautas mūzikas stilā ar moderniem elementiem – iešana līdzi laikam.

Pēteris: Rūpīgam muzikālo procesu vērotājam nebūs sveši arī pārējo grupas dalībnieku vārdi. Man šķiet, ka radošais gars ir brīvs no lineārām cēloņsakarībām. Droši vien tāpēc arī tagad pēkšņi un «Zāle».

Un kā paši piesakāt sevi – tas ir neofolks, indie folkroks, mūzika meditācijai vai etno indie?

Kasandra: Versiju tik daudz, cik klausītāju. Viena par otru asprātīgāka. Bet kaut kas no tā visa arī ir – eko-neo-post-apokalipses-mūzika. Ar jauniem skaņdarbiem aptveram jaunus žanrus.

Kira: Man šķiet, ka mēs paši nezinām, kādam žanram īsti piederam, tāpēc nesekojam kādām jau pieņemtām formām. Esam septiņi dažādi cilvēki, katram ir nedaudz cits skatījums, muzikālā pieredze un savas idejas, tāpēc, saliekot to visu kopā, veidojas oriģināls un raibs skanējums.

Pēteris: «Zālei» piedēvētā stila apzīmējumi man vienmēr liek justies nedaudz neērti – vai tas tiešām ir kāds rēbuss ar vienu pareizo atbildi? Kādā metālistu forumā bijām nosaukti arī par New Age. Vai tas, ka «Zāles» dziesmas skan Latvijas Radio 2, nozīmē, ka esam šlāgergrupa? Taču nē. Klausās jau tāpēc, ka patīk, nevis tāpēc, ka rokenrols.

Marta: Esam katrs savas muzikālās pieredzes un bērnības iespaidu - 80., 90. gadu mūzikas aprites - «produkts», neapzināti nesam līdzi katrs savu muzikālo bagāžu, ko sakabinām kopā ar pārējiem, dažbrīd juceklīgi, dažbrīd harmoniski, un izveidojam kaut ko jaunu. Par žanru gan nezināšu, bet tam jau ir domāts mūzikas ekspertu viedoklis.

Debijas ieraksts «Viņa» jau ir laukā, diska tirāža gandrīz jau beigusies – bez milzu reklāmām un kampaņām, tikai ar dažiem maziem koncertiem. Kādas atsauksmes līdz šim no klausītājiem, kritiķiem?

Pēteris: Paldies par labajām ziņām! Klausītāji un kritiķi līdz šim bijuši saudzīgi.

Kasandra: Šī «Zāle» ir legāla, tas laikam daudz ko izsaka.

Aivis: Daudzi nezina, kas ir «Zāle», bet tie, kas zina, tie ir sajūsmā!

Marta: Lai arī atsauksmes ir labas, par ko ir nedaudz nereāla un priecīga sajūta, man ir svarīgāk, ka ejam uz priekšu - gan kvalitātes, gan plašuma un dažādības ziņā. Skaņa un tās iespējas ir bezgalīgas, un atzinība no klausītājiem labs grupas dzinējspēks.

Lai runā mūzika – šajā gadījumā, tā arī ir. Uzrunā mūzika. Kā rodat un veidojat šo kokteili, kas skan melanholiski, tautiski, bet reizē tā nav folkmūzika, kā ierasts dzirdēt?

Pēteris: Mēs tiekamies mēģinājumos un strādājam, kamēr pašiem ir sajūta, ka nekas nav par maz vai par daudz. Nošu papīru praktiski neizmantojam.

Kasandra: Kopā mēģinot, rodas diezgan efektīga enerģija, kuru jāmēģina noķert, pirms pazūd.

Albumā «Viņa» meditatīvo un folcisko noskaņu lieliski pārtrauc dziesma «Mašīnīte», rotaļīgs, lipīgs un dziļš gabals, kas varētu būt radio hits, reizē man personīgi drusku raisa asociāciju ar padomju laika estrādi.

Kira: Šī dziesma tiešām atšķiras no pārējām, tā ir rotaļīga un gaisīga. Tai līdzinās arī «Rozā pļavas».

Kasandra: Katrā dziesmā klausītājs atrod kaut ko sev. Varbūt dziesma ir kā atelpa vai saule negaisā. Kādam «Mašīnīte» ir dziesma par vīrieša un sievietes attiecībām, kādam asociējas ar bērnu audzināšanu, vēl citam - ar padomju laika estrādi. Mūzika tāpat kā visas mākslas formas prasa šo līdzdalību un vērotāja-autora atgriezenisko saiti.

Marta: «Mašīnīte» kā tāds «īpašais bērns» albumā gluži vienkārši bija nepieciešama, gan tāpēc, ka tā bija viena no pirmajām melodijām, kas tapa, gan tāpēc, ka ir nedaudz kaitinoši vienkārša. Nevar jau iebraukt tajā nopietnībā un drāmā par daudz.

Melanholija – liriski, ironiski, melodiski, bet tā tomēr prasmīgi ieausta. Mūzika inteliģentiem melanholiķiem?

Kasandra: Karaļa jaunais tērps.

Marta: Melanholija, iespējams, ir mirkļa sajūta - kad skaties uz dzīves ņigu-ņegu no augšas un domā: sasodīts, cik viss ir skaisti un reizē bēdīgi. Esmu dzirdējusi, ka cilvēkiem dažas dziesmas šķiet depresīvas. Bet domāju, pat ja teksti ir skumji, dziesmas nav noliedzošas, tās ir PAR dzīvi un tās dzīvošanu.

Grupas teksti – tautiskie motīvi mūsdienīgā apdarē mūzikā, bet tekstos skaista dzeja, mūsdienīgi precīzi, kas uzrunā gandrīz jebkuru. Un dziļi. Kurš ir galvenais tekstu autors?

Kasandra: Autore ir Marta. Dzeja ir lieliska. Un tādēļ «aiziet» līdz klausītājam. Ar laiku, iespējams, saņemsies arī pārējie.

Pēteris: Paldies Martai, ka skaistā dzeja nav jārada man.

Marta: Paldies par komplimentiem, pagaidām dzeja pārsvarā bijusi manējā - bet patiesībā vārdu meistari šai grupā ir vairāki. Gatavojam pirmo Sandras dziesmu, tagad koncertos spēlējam arī divas dziesmas ar Pētera dzeju, viņš izpilda arī burvīgas balādes ar Jeseņina vārdiem. Albumā noslēdzošā dziesma ir Pētera leģendārais «Bišu spiets» – tās tekstu tālajā 1912. gadā radīja Rainis.

Albuma fiziskā tirāža gandrīz beigusies, kas padomā nākamais – esat jau domājuši par jaunu ierakstu?

Pēteris: Top jaunas dziesmas, domājam arī par ierakstiem.

Kasandra: Ierakstu ideju mums ir daudz. Vajadzētu savu studiju, lai varētu visu iecerēto ielikt platē. Reizēm šie šķēršļi mēdz būt nomācoši – finanses, laiks, vieta. Bet... turpinām komponēt.

Marta: Materiāls ierakstam aug, un klausītājs mūs var ļoti konkrēti atbalstīt, iegādājoties albumu «Viņa» vai atsevišķas dziesmas bandcamp lapā – iespējams, piemēram, arī nosūtīt albumu kā dāvanu draugam vai radiniekam ārzemēs. Visus līdzekļus no interneta tirdzniecības virzām, lai varētu strādāt tālāk. Man prieks, ka Uģis Vītiņš ir piekritis sadarboties ar mums arī nākamā albuma tapšanā.

Un ko paši klausāties, no kā iespaidojaties, iesakāt arī citiem?

Aivis: Daudzus un dažādus sajaukumus, pārsvarā mūsdienīgu roku (postroku?), bet daudz arī pasaules folku. Nemainīgi jau kādu laiku Wardruna, Daturah, Tool, Heidningarna, Gjallahorn izskan manās austiņās. Arī latviešu «Tesa», «Zari», K.Kazāks.

Marta: Mājās klausos visvisādu mūziku, no blūza līdz postrokam, diezgan bieži arī radio «Naba». Patīk arī vecie ieraksti - no postpadomju un padomju telpā tapušajiem Zemfiras, BG, «Nautilius Pompilius», Bičevskas, «Menueta» un «Dzeltenajiem pastniekiem» līdz hipiju elkiem «Pink Floyd» un «Led Zeppelin». Patīk arī Roberta Plānta pēdējo gadu albumi. Fanoju par etno variācijām un izpildītājiem ar īpatnēju, unikālu vokālo stīgu - Mari Boini, Lhasa De Sela, Serj Tankian, Lisa Gerrard, Yasmina Hamdan, Ane Brun, Asaf Avidan, tuvieti Sainkho Namtchylak. No pēdējā laika atklājumiem ir britu grupas «Alt-J» mūzika un zviedru dziedātājas Iamwhoami iespaidīgie videoklipi. Ik pa brīdim ir pārsteigumi, atklājot kaut ko visiem zināmu un nesaprotot, kā tas ir paskrējis garām nemanīts. Piemēram, nebiju dzirdējusi «Gas of Latvia» mūziku – uzliku un kādas trīs dienas klausījos no vietas, pilnīga hipnoze.

Kasandra: Kādreiz domāju, ka vienīgā mūzika, kuru ir vērts klausīties, bija grupas «The Cure», «The Doors», «Led Zeppelin», «U2», David Bowie, «Whitesnake», «Cocteau Twins»... un pārējais ir nejēdzīgs laika kavēklis. Bet ar laiku saproti, ka, tāpat kā dažādi cilvēki, arī mūzika var dot daudz ko jaunu, lai kādā žanrā būtu. Un šaurs skatījums ļauj palaist garām svarīgo. Iemīlies gotiskajā tumsā vai indiešu klasiskajā instrumentu spēlē.

Koncerti ir maģisks notikums, kur var smelt iedvesmu ilgam laikam. No kaut kā aizķersies melodija, citur vārdi būs perfekti. Pamazām apgūstot žanrus, zaudē arī pusaudža spītību. Ieteikt var tikai iedvesmot sevi - iet uz koncertiem un klausīties to, kas liek uzmesties zosādai un sirdij pukstēt ātrāk, pārējais ir mazsvarīgi.

Kira: Jāatzīstas, ka latviešu mūziku līdz šim neesmu īpaši daudz klausījusies, izņemot, protams, manas mīļās grupas «Prāta vētra» un «Instrumenti». Ar latviešu underground mūziku tikai tagad, uzstājoties dažādās vietās, es palēnām sāku iepazīties. Man nav iecienītākā žanra, patīk paņemt labāko no visa. Īpaši mani aizrauj Regīna Spektore, kuras dziedāšanas maniere un dziesmu vārdi ir neparasti un skaisti, un Rauls Midons – izcils dziedātājs, ģitārists un arī perkusionists, kurš viens pats izpilda savas dziesmas un māk spēlēt trompeti arī bez pašas trompetes!

Pēteris: Vislabprātāk baudu klusumu. No tā iespaidojos un to iesaku arī citiem.

Un koncerti, koncerti, koncerti – kur būsiet redzami, dzirdami šajā vasarā?

01.08. Festivālā «Laba daba», tiekamies pusnaktī

08.08. Dziesminieku saietā Lielkrūzēs ap plkst. 23.00

10.08. pl. 18.00 RISEBA Arhitektūras un mediju centrā, Anitas Kreituses un Alex Ribowska izstādes atklāšanā

30.08. Menuo Juodargais festivālā Lietuvā, Zarasai salā

Septembrī plānojas vairāki ar dzejas dienām saistīti pasākumi.

Un kāpēc Latvija ir foršākā vieta, kur dzīvot?

Kasandra: Latvijā ir labākie grupas biedri.

Kira: Mums ir tik skaista daba un laikapstākļi – jūra, meži, nav pārlieku liels sausums vasarās un gandrīz vienmēr balti Ziemassvētki! Kultūra te attīstās ar katru gadu – cik skaisti, ka varam paši augt kopā ar Latviju!

Marta: Te var izjust katru zemes kvadrātcentimetru, kaifot par dabu un cilvēkus var iepazīt daudz dziļāk, savējam tu vari ieskatīties dvēselē. Bet ceļot arī ir ļoti nepieciešams – to vienkārši vajag, lai atrauj vaļā pasaules pieņemšanu, izpratni, dzīvesprieku..

Aivis: Tādēļ, ka nekur citur tā dvēseles nots nebūs tieši tāda, kāda tā ir šeit. Līdz ar to nekur neradīsies tā mūzika, kas var rasties šeit Latvijā. Un tādēļ, ka te jūra, meži, pļavas un pasakaini skaistas latviešu meitenes.

Pēteris: Tāpēc, ka šeit ir superīgākie cilvēki.

www.facebook.com/grupazaale

Uz augšu